Strīķe: Ja es esmu amatā, tad es daru

KNAB priekšnieka vietniecei nav pieņemama izdabāšana

Domstarpības Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) sasniegušas tādu pakāpi, ka jāiejaucas iestādes uzraugiem premjerministram un ģenerālprokuroram. KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks deklarējis, ka viņa mērķis ir sekmīga biroja darbība. Viņa vietniece Juta Strīķe intervijā Ir apliecina to pašu, uzsverot – viņai nav pieņemams tāds darba stils, kad par katru lēmumu jāapsver, vai tas kādam patiks vai ne.

Konflikts birojā nu jau sasniedzi pakāpi, ka ģenerālprokurors apelē pie jūsu un priekšnieka Streļčenoka veselā saprāta. Kam jānotiek, lai jūs beigtu konfliktēt un atsāktu normāli strādāt?
Mēs jau tā kā visu laiku strādājam. Izņemot atsevišķus mirkļus – vērtēšanas procesu, apspriešanu un atbildēšanu uz e-pastiem. Es skaidri apzinos, par ko saņemu algu, un nevaru piekrist, ka nestrādāju. Bet tas, kas nav izskanējis vai ir izskanējis kādā nepareizā virzienā – tie lēmumi, kurus es kā [biroja priekšnieka] pienākumu izpildītāja atcēlu vai pieņēmu, kamēr Streļčenoks bija atvaļinājumā, nekādā gadījumā nebija domāti konflikta turpināšanai vai par spīti – tikai tāpēc, ka tie ir viņa lēmumi. Situācija katrreiz ir konkrēta. Piemēram, par izmeklētāju, kuru pieņēmu darbā – cilvēks ir pieteicies aprīlī. Maijā, jūnijā viņam nekāda atbilde nav dota. Vairākas reizes esmu prasījusi Streļčenokam. Jo viņš, Kalnmeiers un es esam vienisprātis, ka KNAB trūkst izglītotu izmeklētāju, bet šim konkrētajam ir 15 gadu stāžs prokuratūrā. Izmeklējis korupcijas lietas, ir uzturējis apsūdzību KNAB lietās. Par kvalifikāciju šaubu nav. Viņš vairākus mēnešus nesaņēma nekādas atbildes. Vairākas reizes Streļčenokam prasīju – ņemam vai neņemam? Jo jau sāk meklēt citu darbu.

Kas Streļčenokam ir pret šo kandidātu?
Viņš neatbildēja neko. Jo iebilst pret šo konkrēto kandidatūru ir vienkārši neiespējami, un viņam arī nebija iebildumu. Viņš vienkārši klusēja. Skaidri apzinos, ka izmeklētāji ir ļoti vajadzīgi. Atradīs citu darbu, šī iespēja būs pagājusi garām. Man ir izvēle – vai nu pieņemu darbā, vai nu saku – nē, gaidīsim priekšnieku.
Otrais – pārbaudes laikā bija atlaista viena preses sekretāre. Nepasakot neko ne man, ne tam cilvēkam, kāpēc it kā nav izturējis pārbaudes termiņu. Un man ir situācija – esmu pienākumu izpildītāja, man atnāk trīs iesniegumi, un tad vai nu es rīkojos juridiski korekti un pēc būtības taisnīgi, vai nu pasaku – Streļčenokam tas varētu nepatikt. Es neatjaunoju viņu darbā, es atjaunoju pārbaudes termiņu, kura laikā veica novērtēšanu un anketēšanu starp darbiniekiem.
Vai nu es sāku domāt par sevi – vai nebūs disciplinārlieta, vai es no tā necietīšu -, vai nu rīkojos pareizi, likumīgi un taisnīgi pret cilvēkiem. Ja es esmu amatā, tad es daru. Ja es sākšu domāt, ko viņš padomās… Esmu gatava arī viņam izskaidrot, bet viņš nekad nav prasījis. Vai arī – sākšu arī citās lietās tā domāt. Ja tu korupcijas apkarošanā sāksi domāt – tas var kādam nepatikt, ko padomās premjerministrs, ko vēl kāds ministrs un politiķis? Vai nu tu rīkojies likumīgi un taisnīgi, vai nu tas ir darbošanās modelis, kas var aizvest tiktāl, ka var nedarīt neko.

Šīs ir tikai divas epizodes, bet konflikts jums ir jau diezgan ilgi. Vai tas nozīmē, ka Streļčenoks neļauj strādāt jums un birojam, kurā visiem jādomā, ko viņš padomās?
Konflikts nav par būtiskajām lietām. Man rodas sajūta, ka Streļčenoku neinteresē lietas būtība, tas darbs, kas notiek. Bet kādās birokrātiskās lietās viņš iedziļinās regulāri un katru dienu. Tā konflikta pēc būtības tā īsti nav. Nu, piemēram, kādreiz vaicā, kas notiek apkarošanā? Tur jau konflikts nemaz nevar izveidoties, es pasaku īsumā – katru dienu daudzi izmeklētāji veic ļoti daudzas dažādas darbības.

Valdis Dombrovskis teic, ka vajagot precizēt biroja nolikumu, un var noprast, ka, viņaprāt, problēma ir ar operatīvās informācijas sniegšanu vai nesniegšanu. Vai tas nenozīmē, ka Streļčenoka ieskatā jūs nesniedzat viņam informāciju pēc būtības?
Tas nav pēc būtības. Ja es pasaku, ka rīt būs aizturēšana, bet tā, iespējams, nav notikusi – tāpēc, ka kukuli nepaņēma, – viņš: bet jūs taču bijāt ieplānojuši! Nu, tas nav pēc būtības. Piemēram, katru reizi, kad atnāku pie viņa kabinetā – tur ir daudz krēslu -, viņš man norāda, uz kura man ir jāsēž. Ja man ir jābūt pie viņa pusdeviņos, tad vienalga, kas notiek korupcijas apkarošanā un kādi dokumenti man jāparaksta – ja nebūšu pusdeviņos, tas nozīmēs, ka viņam neklausu. Vienai darbiniecei viņš savā kabinetā aizrādījis, ka nebija ļāvis viņai apsēsties. Tā visa burbuļošana notiek nevis pēc būtības, bet pēc kaut kā tāda, kam vispār nevajadzētu būt.

Bet kas tad īsti nolikumā būtu jāmaina? Vai Streļčenoks kādreiz prasa konkrētas lietas par operatīvo darbu?
Nē. Jā, viņš uzdod jautājumus par konkrētām lietām, bet ir svarīgi viņam noziņot, cik cilvēku ir aizturēti, skaits. Bet mēdz jau būt tā, ka vienu aiztur piecos, otru vienpadsmitos, trešo divos naktī. Un tad nav saprotams, vai viņš to grib zināt divos naktī vai nākošajā dienā. Izmeklētājs ir ļoti patstāvīgs – viņu uzrauga prokurors, sankcijas dod tiesa. Viņš to nakti domā, pratina, pieņem lēmumus. Es nevaru priekšniekam noziņot vakarā, ka šonakt būs aizturēšana, jo, piemēram, kratīšanā atrasts kāds papīrs, cilvēks ir noliecinājis, un ir aizturēts vēl viens. Un tas viss notiek pēc darba laika. Es nevarēju prognozēt, ka būs trīs.

Vai nolikumā kaut kas vispār ir jāmaina un kas?
Var, protams, paredzēt precīzāku apjomu… Kriminālprocess diezgan strikti norāda, ka krimināllietu izmeklē izmeklētājs, uzrauga prokurors. Mana iesaiste ir tikai tad, kad nepieciešami kādi organizatoriskie pasākumi – ar kratīšanām, operatīvajiem darbiniekiem, datoriķiem, tehniķiem. Tur ir teikts, ka izmeklēšanas informāciju var izpaust tikai ar izmeklētāja atļauju. Tas nozīmē – ja es runāju ar presi vai vienalga kuru valsts varas pārstāvi par konkrētu kriminālprocesu, es nedrīkstu izpaust vairāk, nekā man ļāvis izmeklētājs. Visas preses relīzes tiek saskaņotas ar izmeklētāju. Kriminālprocess to, manuprāt, ir diezgan skaidri noteicis. Ja izmeklētājs nevēlas sniegt informāciju vispār, tas nozīmē, ka viņš nesniedz. Un var prasīt no Strīķes, cik grib, noteicējs ir izmeklētājs. Paredzēt, protams, var, bet uzdevums būs gana sarežģīts, jo tur ir sasaiste gan ar Operatīvās darbības likumu, gan ar Kriminālprocesa likumu, un normālā situācijā tādām problēmām nebūtu jābūt.

Kas ir nenormāls šajā situācijā?
Apkarošana ir ļoti pietuvināta reālajai dzīvei. Varat, piemēram, plānot braukt pa kādu ceļu, bet tur ir izrakta bedre, un jums ir jāpārplāno. Apkarošanā jābūt spējīgam situācijas izmaiņām, papildu cilvēku iesaistīšanai vai kādu pārcelšanai uz stundām, uz dienām, vienkārši plānu nosvītrošanai. Tāpēc, ka, piemēram, plānotais korumpants ir pārdomājis, izbraucis uz ārzemēm un kukuli nav paņēmis. Vai starpnieks aizbraucis kaut kur uz laukiem un piedzēries. Uz to visu vajag diezgan ātri, koleģiāli un komandas ietvaros reaģēt, savstarpēji uzticoties. Un tādi rāmiskie noteikumi… Nu, ka atnākot šodien uz darbu, es uzrakstīšu divas vēstules. Vai – šodien man noteikti šī vēstule ir jāpiereģistrē. Bet kā jūs to piereģistrēsiet, ja ir pulksten trīs naktī un lietvedība ciet? Kā reģistrēt, sankciju saskaņot, ja prokuratūra arī ciet? Es to visu mēģināju viņam skaidrot.

Vai gribat teikt, ka Streļčenoks nav komandā, vēlas būt ārpusē un tikai prasīt atskaites?
Jā, tieši tā. Piemēram, gadu vai pusotru viņš nav bijis manā kabinetā, vienmēr izsauc pie sevis. Un, kad saku, ka man jāpabeidz iesāktie plānošanas darbi vai apspriede, tad – viņš ir priekšnieks, viņš ir primārs. Un tad es, protams, izvērtēju, kas ir darbam svarīgāk. Ja, piemēram, sapulcē piedalās prokurors, tad es to neatlieku. Un tas nozīmē, ka es neklausu priekšnieku.

Vai viņš bija labs darbinieks, kamēr nebija priekšnieka amatā?
Viņš nebija manā blokā, viņš bija interešu konfliktu pārbaudes blokā. Bet neko sliktu es pateikt nevaru un daudz ko citu arī vispār pateikt nevaru, jo viņš bija drusku citā blokā. Bet nekādu indikāciju par to, ka sakāps galvā, nebija.

Sakāpis galvā vai tieši otrādi – jūtas nedroši?
Nezinu. Bet ar rīkojumu vai pavēli viņu respektēt šo jautājumu atrisināt nevar. To var tikai laiks, rūpīgs darbs un cieņa pret kolēģiem.
Es arī mēģinu sev atbildēt uz jautājumu, ko viņam no manis vajag un kā es varu viņu prognozēt. Jo tas vērtējums [biroja darbinieku ikgadējā novērtēšanā Strīķe maijā izpelnījās zemo D vērtējumu – red.] man nāca pilnīgi neprognozēti no viņa puses. Nesapratu, kāpēc un ko viņš ar to mēģina panākt. Jo paralēli mēs apkarošanā veicam darbinieku novērtēšanu, un mums pamatprincips ir nekad nevērtēt pēc rakstura, temperamenta, pēc tā, vai viņš tev glaimo vai dažkārt skaļi pauž savu viedokli. Bet vērtēt pēc tā, ko gada laikā ir izdarījis, kādus rezultātus sasniedzis, kādus procesus pavirzījis. Nevis uzlikt kā pirmo un laikam vienīgo punktu hierarhijas ievērošanu. Ja izmeklētājs nāk un skaidro savu viedokli, tad diskutējot mēs varam nonākt pie labāka rezultāta nekā tad, ja viņš gaida manu pavēli, kura viņam ir jāizpilda. Laikam nupat pareizi noformulēju, kāds ir Streļčenoka vadīšanas stils. Viņš nav Rietumu izpratnē demokrātiski orientēts uz viedokļa raisīšanu un veicināšanu pieņemt lēmumus, domāt patstāvīgi. Viņš drīzāk ir tāds monarhistiski aziātisks. Vai arī padomisks. Ja es esmu priekšnieks, tad dariet, ko lieku.

Ko var palīdzēt KNAB nolikuma maiņa vai biroja sadalīšana, kā viens otrs tagad iesaka? Vai jums pašai šķiet laba ideja veidot divas iestādes – vienu korupcijas novēršanai, otru apkarošanai?
Viennozīmīgas atbildes nav. KNAB ir desmit gadu veiksmīga darba pieredze. Mums ir vairāk nekā simts nolēmumu krimināllietās. KNAB ļoti ilgi bija iestāde, kuru daudzas valstis pat apbrīnoja – kā mēs no nulles spējām uzbūvēt māju un diezgan efektīvi strādāt. Tāpēc no vienas puses ir nepareizi tagad graut to māju. No otras puses – ja iestādi vada pietiekami vieds cilvēks, kas apzinās, ka funkcijas ir ļoti, ļoti dažādas, ne tikai birokrātiskas un grāmatvediskas, tad problēmas nebūtu. Ja pietiekami spēj saprast personāla dažādību vai motivēšanu…. Mums tikko bija sanāksme ar Igaunijas un Lietuvas dienestiem, un, klausoties šo dienestu vadību, es sapratu, ka arī gribētu priekšnieku, ar kuru varētu lepoties. Bet kaut kā…

Vai Loskutovs bija labs vadītājs, ar kuru varējāt lepoties?
Loskutovs bija vairāk pieredzējis gan dzīvē, gan vadīšanā, gan izglītībā. Un starptautiski jau nekad neviens nerunā par datnēm, vietnēm, komandējuma laika atskaitēm vai paziņošanas laiku, cikos ir jānoraportē. Runā par lietām pēc būtības. Un Loskutovs pārzina Krimināllikumu.

Streļčenoks nepārzina?
Apkarošanu – vispār ne. Sliktākais – man liekas, ka viņam nav pat intereses par būtību. Man pat rodas sajūta, ka viņš arī intervijās labprāt runā par konfliktiem, rīkojumiem, lēmumiem. Bet par apkarošanas un novēršanas būtību interese ir maza.

Kas, jūsuprāt, ir būtiski?
Stratēģiskie virzieni, kas priekšniekam ir pats galvenais. Piemēram, vai KNAB vajadzētu kā funkciju korupcijas apkarošanu privātajā jomā? Kādi pasākumi būtu veicami kopā ar Tieslietu ministriju, lai mazinātu riskus tiesu sistēmā – kādi grozījumi konkrētos likumos? Piemēram, mēs sastopamies ar problēmu par tiesnešu disciplināru sodīšanu, kas nekad nav bijusi problēma Iekšlietu ministrijā, bet tiesās disciplinārlietu ierosināšana ir daudz smagnējāka. Tās nav tās lietas, par kurām viņš grib runāt. Protams, mēs tās apspriežam un virzām, taču kašķi paņem kaut kādu laiku.

Par ko jums bija konflikts ar Loskutovu savulaik, kas arī bija diezgan ass?
Jāmēģina atcerēties. Tas bija pašā sākumā. Man arī bija kaut kādas disciplinārlietas, par ko – precīzi neatceros. Ja atceraties Loskutova ievēlēšanas procesu – vēl kandidēju es un Alvis Vilks – un visu, kā tas notika, – Loskutovs vēlāk arī pats atzinās, ka bija ticies ar atsevišķiem personāžiem. Un tad sākotnēji Loskutovs turēja mani aizdomās, ka es tā kā vienam politiskam spēkam kalpoju, un man bija aizdomas, ka viņš kalpos tiem, ar kuriem tikās. Tolaik, protams, vēl nezināju, ka tikās, bet no visas tās procedūras varēju saprast. Bet tas bija pašā sākuma. Pēc tam KNAB bija pieņēmis nozīmīgus sodus ZZS pēc vēlēšanām, lielus sodus. Un es sapratu, ka Loskutovs nekādā gadījumā nekalpos saviem amatā iecēlājiem. Viņš no manas rīcības – lēmumiem, lietām – saprata, ka es neesmu pateicīga nekādam politiskam spēkam un netaisos neviena labā strādāt. Tā tas viss arī beidzās.

Kāpēc, jūsuprāt, Loskutovam bija radies priekšstats, ka strādājat vienam politiskam spēkam?
Toreiz diezgan daudz un plaši kultivēja tādu priekšstatu. Leģendāri. Tāpat kā pašlaik saka – Strīķei konflikts ar Streļčenoku. Bet tas noteikti tā nav. Bet cilvēciski tas tā varbūt brīžiem izskatās, un Streļčenoks tā var arī domāt. Tāpēc, ka man ir vieglāk paņemt disciplinārlietu uz sevi, nekā novērot, kā vajā manu darbinieku. Ja vēršas pret kādu darbinieku, man ir daudz vieglāk nostāties viņa priekšā pašai. Protams, ka, atceļot lēmumu, ar kuru cilvēks ir nepamatoti un netaisnīgi sodīts, es prezumēju, ka var ierosināt disciplinārlietu pret mani. Bet uzdodu sev jautājumu: ar ko es labāk sadzīvošu – ka kāds ir nepamatoti vajāts vai ka es tomēr daru tā, kā ir jādara, un arī visās lietās aicinu jūs darīt tā, kā ir jādara? Lai nebūtu situācijas, ka es rīkojos netaisnīgi. Nu, piemēram, ja viņš prasa trīs paskaidrojumus no kāda mana darbinieka, tad viena iespēja ir izlikties, lai tiek galā pats, un cita ir iesaistīties.

Šis konflikts ir aizgājis jau tik tālu, ka Streļčenoks ir pateicis, ka būtu gatavs atlaist jūs no darba. Vai tā var notikt?
Kopš 2004.gada esmu mazliet saradusi ar šādu domu. Protams, ka mani var atlaist. Vienmēr var izdomāt kaut ko.

Varbūt viņš neko neizdomās – pagaidīs, kamēr būs pabeigta disciplinārlieta?
Tai disciplinārlietai es vispār neredzu ne mazāko pamatu. Kā var man pārmest, ka pieņēmu darbā bez pārbaudes termiņa prokuroru ar 15 gadu stāžu? Nu, mēģiniet noformulēt. Pilnvaras man bija, prokurors bija pārbaudīts, dokumenti iesniegti jau aprīlī, atļauja no SAB saņemta. Ko man var pārmest?

Nupat Ir ”Pusdienās” Valts Kalniņš to salīdzināja ar situāciju, kad Saeimas priekšsēdētājs Valsts prezidenta prombūtnes laikā ierosina atlaist Saeimu pretēji prezidenta gribai un nekonsultēdamies ar viņu.
Man ir grūti spriest par šādu konfigurāciju. Es drīzāk runātu par to, ka, piemēram, pret jums netaisnīgi rīkojas, un jūs rakstāt iesniegumu pienākumu izpildītājam – kā priekšniekam. Un tad es nolikšu to iesniegumu maliņā – lai to Streļčenoks? Bet man ir arī termiņi un ir pienākums. Un kā es pēc tam skatīšos jums acīs? Un nākošreiz Streļčenoks pateiks, ka pirms vēlēšanām mēs nevienu nekratīsim. Ko tad?

Vai, jūsuprāt, viņš tā varētu pateikt?
Vajag tikai sākt domāt par to, kas kuram var nepatikt noziedzības un korupcijas apkarošanā. Bet es drīzāk runāju par sevi – ja es sāktu domāt, ka tas nepatiks, tāpēc atliktu. Un kāpēc nevar būt tāda situācija, ka prezidents ir izbraucis, bet lēmums ir jāpieņem? Kas tas par pienākumu izpildītāju, ja viņš nevar izpildīt pienākumus?

Runa ir par lēmumiem, kuri acīmredzami ir pret prezidenta gribu.
Aizejot atvaļinājumā, Streļčenoks ar mani nebija runājis vispār. Tā ka nekādas nostādnes, pat informāciju, ka viņš ir atlaidis kādu, viņš man nesniedza. Kādu rīcību viņš no manis gaida, es nebiju uzzinājusi. Pēc tam viņš ne reizi nebija zvanījis. Mēs gadiem nevaram atrast labus izmeklētājus. Es pirms viņa atvaļinājuma viņam prasīju – ko mums teikt tam cilvēkam, un kāpēc mēs viņu neņemam? Bija pilnīgs klusums.

KNAB priekšnieka amatam šoreiz bija pieteikušies 15 cilvēki. Kāpēc jūs nekandidējāt?
Divi iemesli. Pirms tam konkursos jau trīs vai četras reizes kandidēju, pat neatceros. Cik var pieteikties? Tas ir viens no iemesliem. Otrs – es labāk protu, jūtu un zinu apkarošanu nekā politiskās partijas un interešu konfliktus. Protams, ar visām lietām, kuras nāk kopā ar apkarošanu – starptautiskiem pasākumiem, OECD likumiem.

Vai jums šķiet, ka šis konflikts traucē KNAB strādāt?
Protams. Protams, ka traucē.

KNAB noķer mazāk kukuļņēmēju, atklāj mazāk shēmu un mahināciju?
Nē. Mēs šādos stresa apstākļos esam pieraduši dzīvot jau kopš 2003.gada, protam koncentrēties un strādāt. Bet darbinieku noskaņojums no tā, protams, cieš, vēlme nākt uz darbu un lepoties ar savu iestādi. Un KNAB prestižs neapšaubāmi cieš. Lai cilvēks izšķirtos ziņot par korupciju un nāktu uz KNAB, viņam ir jābūt pārliecībai, ka viņa anonimitāte tiks saglabāta, jābūt drošam, ka ar šo iestādi var sadarboties. Ja viņš redz, kas notiek, viņš var sākt domāt, pie kā iet un vai iet. Prestižs atstāj iespaidu uz sabiedrības vēlmi sadarboties ar iestādi.

Vai viņam ir iemesls šaubīties par anonimitātes saglabāšanu?
Cilvēki jau uzticas iestādei kopumā. Nu – ko es tur iešu, viņi tur kašķējas, varbūt viņiem nemaz nav laika. Protams, ka tā nav – komunicēsim un sadarbosimies ar konkrētiem cilvēkiem, ievērojot viņu anonimitāti. Desmit gadu garumā neviens nav cietis no tā, ka ir sadarbojies ar mums, un tas ir ļoti svarīgi. Bet cilvēki var domāt, iet vai neiet. Tāpat kā iet vai neiet uz policiju – ja viņš tic policijai, viņš uz to iet, ja netic – neiet.

Vai joprojām neesat iedevuši Streļčenokam informāciju, kas par viņa iespējamo interešu konfliktu ziņoja Ētikas komisijai?
Vēl viens maldīgs priekšstats. Es neesmu Ētikas komisijā. Tur ir vēlēti KNAB darbinieki, viņiem ir savs priekšsēdētājs. Tie ir darbinieki, kuriem citi visvairāk uzticas, pieci cilvēki no visiem blokiem.

Un Streļčenoks prasa informāciju par to, kurš par viņu ziņojis?
Viņš prasa iesniegt visus dokumentus, ieskaitot anonīmo ziņojumu. Un Ētikas komisija to nedod, cik es esmu informēta. Nedod tieši to iesniegumu, nevis protokolu vai citus dokumentus.

Tas iesniegums ir no kāda KNAB darbinieka?
Es nezinu, tas ir Ētikas komisijā.

Kā šo konfliktu var atrisināt?
Es, protams, ļoti bieži uzdodu sev jautājumu, kāpēc viņš tieši tā rīkojas noteiktās situācijās. Ar Loskutovu mums nebija nekādu atšķirību demokrātijas izpratnē, par valsts uzbūvi. Tādā ziņā skatījāmies vienā virzienā, pārējo var atvasināt dažādos veidos. Šeit kaut kādu iemeslu dēļ es nevaru saskatīt, kas vieno Streļčenoku un KNAB kolektīvu.

Bet, redz, Jurča viņu atbalsta, kaut gan arī sen strādā birojā.
Viņa drusku ir cilvēciskā strupceļā. Viņš bija viņas vietnieks, tagad viņš ir ielicis viņu amatā. Man pat kaut kur viņas drusku žēl. Pirmkārt, pēc Vilka ir vispār grūti kļūt par vadītāju, viņš ļoti augstu latiņu ir uzlicis. Otrs – vadītājam galvenais ir būt taisnīgam. Būt taisnīgam ir grūti, tas nozīmē smagu darbu.

Vai jūsu teiktais par Streļčenoku nozīmē, ka, jūsuprāt, viņam ir citāds priekšstats par to, kā jābūt būvētai valstij? Var nebūt demokrātisks iestādes vadītājs, bet vai šajā gadījumā tas nozīmē, ka gribētu valstī citādu iekārtu?
Mēs esam birojā pieraduši vērtēt darbiniekus pēc rezultātiem, pēc sasniegtā, bet tevi sāk vērtēt pēc citiem kritērijiem. Nu, es nevaru iedomāties, ka sāktu darbinieku vērtēt pēc tā, cik viņš glaimo, pielien vai ir lišķis. Tā ir pavisam cita sistēma. Protams, tas ir it kā sīkums – tu sēdēsi šeit. Bet tas ir domāšanas veids – gan par cilvēciskajām attiecībām, gan par valsts pārvaldes uzbūvi. Hierarhija ir domāta kāda mērķa sasniegšanai. Piemēram, ja ir krīzes situācija, kādam ir jāpasaka, vai mēs atkāpjamies, vai dodamies kaujā. Hierarhija ir, lai ”armija” rīkotos pareizā virzienā un mērķis tiktu sasniegts. To nedrīkst jaukt ar ”ģedovščinu” – ka tev ir jāpievelkas un jāpietupjas. Ja šī hierarhija tiek absolutizēta, kā mēs redzam tajā pašā Krievijas telpā…

Vai gribat teikt, ka Streļčenoks ir tāds kā ”putinists”?
Viņam ir cita izpratne par vadītāja misiju, stilu, par valsts pārvaldes uzbūves jēgu. Kā bija padomju laikos – ja esi priekšnieks, tev ir privilēģijas un gods no visām pusēm. Jūs labāk uzprasiet viņam, vai Latvijas pievienošanās OECD pretkorupcijas grupai, ”Latvenergo” lietas nodošana vajāšanai, visas lietas par tiesnešiem, visi pagājušā gada rezultāti – vai tas tiešām velk uz D? Sāk vērtēt nevis būtību – kas ir izdarīts -, bet gan – cik reizes nepacēli telefonu. Starptautiskos pasākumos KNAB vadītājs ir Latvijas pretkorupcijas seja. Pēc viņa spriež, cik Latvija ir spējīga apkarot korupciju, kādas vērtības aizstāv. Protams, ka ar to Loskutovs ļoti labi tika galā. Pats trakākais – man liekas, ka Streļčenoku pēc būtības neinteresē ne novēršana, ne apkarošana.

Nosēdinās jūs abus Kalnmeiers pie galda un teiks – dzīvojiet draudzīgi! Tas līdzēs?
Es atsakos prognozēt Streļčenoku, bet no viņa tagad ir daudz kas atkarīgs. Nav jau tā, ka atlaidīs Strīķi, un iestāsies miers. Es jau esmu tikai pirmais robežpunkts. Bet kā ar Ētikas komisijas locekļiem? Viņi tur ir pieci.

Un kā ir ar pārējiem biroja darbiniekiem? Ja viņiem būtu jābalso, kurā pusē viņi būtu?
Es negribētu, lai viņi balso. Man gribas, lai viņi strādā. Ko nozīmē – manā pusē? Es jau esmu tikai tas pirmais bastions. Viņiem nav jābūt nekādā pusē, bet tas, ko es skaidri apzinos, ir – izmeklēšanas nodaļas vadība, operatīvā, visu nodaļu vadītāji, dabūs savos vērtējumos to pašu, ko es. Pēc vērtēšanas sistēmas ir tā, ka nodaļu vadītāji vērtē savus darbiniekus, es vērtēju nodaļniekus. Tiklīdz manis nebūs, viņš vērtēs nākošos. Ja vietnieks apkarošanā tiks izvēlēts pēc iztapības principa, nevis pēc profesionāliem kritērijiem, likumu zināšanas un spējas pieņemt lēmumus, tad tā apkarošana… (nopūšas). Tajā pašā armijā ir svarīgi, lai virsnieki būtu spējīgi pieņemt lēmumus, kad nav ģenerāļa vai rācija nestrādā. Tāpēc es runāju par tām divām vērtību sistēmām. Vai nu kolektīvs ir tāds, kurā katrs spēj domāt patstāvīgi, aizstāvēt savu viedokli un atrast pareizāko, vai nu gaida, cikos un kur ir jābūt, un, atbildot uz telefona zvanu, pieceļas kājās.

Vai neesat domājusi par citu darbu vai varbūt starptautisku karjeru?
Es tādās kategorijās nedomāju. Man tagad nav tiesību savu darbinieku priekšā to darīt. Tas nebūtu ne godīgi, ne taisnīgi. Es esmu atbildīga par tiem cilvēkiem, par tām lietām, tiem procesiem. Ko es pēc tam viņiem teikšu – man vienalga, kas notiek ar jums un ar iestādi, es atradu labāku darbu? To es pat nevarētu ”miera laikos” – kad būtu droša, ka vietnieks tiks izvēlēts vislabākais no esošajiem.

Variants ar Streļčenoka paša atlaišanu ir vēl krietni sarežģītāks un politiski diezin vai vispār iespējams. Tad ko?
Katrs atrodas noteiktā konkrētā situācijā. Lai risinātu šādus rēbusus, ir ikdienā jādara tas, kas ir jādara. Ar to es dzīvoju, ka izplānot nākotni var tikai tad, ja, aizejot gulēt, tu sev pasaki – es šodien visu izdarīju pareizi, un, ja kļūdījos, tad tikai minimāli, nevis lielās lietās. Man ir ļoti nepatīkami dzirdēt, ka es tos lēmumus atcēlu, lai iegrieztu Streļčenokam. Nē – lai satiekot uz ielas tos cilvēkus, kuri tika sodīti vai atlaisti, es varētu paskatīties viņiem acīs un, aizejot gulēt, sev pateikt, ka man bija taisnība. Ja mēs katru dienu rīkosimies tā, kā taisnīgi jārīkojas, tad jau risinājums pats par sevi atnāks.
KNAB ir izveidojies kā moderna, demokrātiska iestāde. Ja Streļčenoks to enerģiju un laiku, ko tērē pierakstīšanai blociņā, veltītu atbildēm uz jautājumiem, kurp virzās pretkorupcijas politika, kādi jauni projekti būtu vajadzīgi, piemēram, politisko partiju finansēšanas jomā, vai attiecībā uz apkarošanu pasekotu, kādas ir kriminālprocesuālās izmaiņas, kādas top…. (Smejas) Es tagad drusku pasapņoju.

Pieņemsim, ka viņš būtu gatavs vismaz daļēji to darīt. Kādiem kompromisiem būtu gatava jūs pati?
Tad man ir jautājums – ko viņš no manis gaida?

Varētu minēt – lai pildāt viņa rīkojumus. Cik daudz jūs būtu ar mieru ievērot viņam svarīgo subordināciju?
Tik daudz, cik tas netraucē reālam darbam.