Līdz Māra Liepas pieminekļa atklāšanai jāgaida pāris nedēļu

Pēc neveiksmīgā 2011. gada konkursa pieminekli Liepam tagad veido igauņu mākslinieki

Piemineklis slavenajam baletdejotājam Mārim Liepam, kuru sākotnēji bija iecerēts atklāt 2011. gadā, vēl top – pēc “ārkārtīgi neveiksmīgā konkursa” pieminekļa veidošana tika uzticēta diviem igauņu māksliniekiem. Taču, lai arī Borisa un Ināras Teterevu fonds tā atklāšanu bija iecerējis šogad jūnija sākumā, pieminekļa pie Nacionālās operas pagaidām nav.

“Piemineklis vēl ir procesā,” portālam Ir.lv teica projekta kuratore un mākslas kritiķe Helēna Demakova. Viņa atzina, ka Rīgas iedzīvotājiem nāksies paciesties vēl vismaz divas nedēļas, lai to ieraudzītu, taču „nekādus datumus nesolu, jo jābūt pilnīgai drošībai par pēdējiem sīkumiem”. Iespējams, pieminekli rīdzinieki ieraudzīs 27.jūlijā – Māra Liepas dzimšanas dienā.

Piemineklis atradīsies pie Nacionālās operas. Patlaban kopā ar būvniekiem un arhitektiem tiek pārbaudītas detaļas un saskaņots pieminekļa plāksnītes teksts.

Pieminekli finansē Teterevu fonds, un tā tapšanā piedalās igauņu mākslinieki Jāns Tomiks un Jiri Ojavers, kurus pēc iepriekšējā neveiksmīgā konkursa, kad netika noteikts uzvarētājs, piesaistīja pati Demakova. Abi mākslinieki ir pieredzējuši un guvuši vērā ņemamus panākumus. Tomiks pirmo starptautisko atzinību guvis 1994. gada izstādē Sanpaulu un ir pazīstams ar saviem video darbiem. Viņa darbu izstādes bieži rīkotas arī Rīgā.

Ojavers savu māksliniecisko darbību sācis pagājušā gadsimta 80.gados. Viņš saņēmis vairākus apbalvojumus, guvis atzinību Dienvidkorejas biennālē 1995.gadā un pārstāvējis Igauniju 1999.gada Venēcijas biennālē.

Konkursā vēlamo darbu neatrada

2011. gadā, lai atzīmētu slavenā latviešu baletdejotāja Māra Liepas 75.gadskārtu, tika rīkots konkurss pieminekļa izveidei. To organizēja Kultūras ministrija, sadarbojoties ar mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fondu, Māra Liepas labdarības fondu un Rīgas domi. Pieminekli bija iecerēts novietot laukumā starp Nacionālo operu un pilsētas kanālu.

Žūrija pirmo un otro prēmiju konkursā nepiešķīra, bet 3.vietas ieguvējam tēlniekam Gaitam Burvim Teterevu fonds piešķīra 3000 eiro prēmiju. Žūrija toreiz arī atzina, ka darbs jāuzlabo, strādājot kopā ar konsultantiem un Teterevu fondu, taču jau maijā nolēma meklēt citus risinājumus Liepas pieminekļa veidolam. Demakova tagad teic, ka „mums vienkārši bija ārkārtīgi neveiksmīgs konkurss, kur pat vislabākie mākslinieki nespēja to atrisināt”.

Toreizējā kultūras ministra Inta Dāldera biroja vadītāja Rita Dementjeva Ir.lv skaidro, ka Kultūras ministrijas pārziņā bija organizatoriskās lietas – sagatavot tehnisko bāzi, nolikumu un informāciju par konkursu. Mēneša laikā bija saņemti 15 darbi. „Gala rezultātā žūrija nolēma, ka darbi nav augstā līmenī – gan mākslinieciskā, gan tehniskā kvalitātē, tāpēc nobalsoja, ka pirmo un otro vietu nepiešķirs, jo nav kvalitatīva un augstvērtīga risinājuma,” atceras Dementjeva, vienlaikus atzīstot, ka viņas darbības laikā šis ir bijis vienīgais precedents, kad netiek piešķirta pirmā un otrā vieta.

Viņa pieļauj, ka pirms diviem gadiem varēja rīkot atkārtotu konkursu, taču toreiz pieminekli vēlējās atklāt 4. jūnijā par godu baletdejotāja Liepas 75 gadu jubilejai, tāpēc vairs nevarēja iekļauties termiņos.

Pēc neveiksmīgā konkursa projektā iesaistījās Demakova. Viņu iesaistīties uzaicināja pieminekļa finansiālais atbalstītājs Teterevu fonds. Pēc triju mēnešu plānošanas sākās darbs pie pieminekļa jaunās idejas īstenošanas.

Par pieminekļu kvalitāti gādā iniciatori

Ja Rīgas pilsēta pieņems pieminekli, tas nonāks Pieminekļu aģentūras īpašumā, kurai patlaban pieder 121 Rīgas piemineklis. Līdz tam gan ir jāiziet sarežģīts process. Aģentūras direktors Guntis Gailītis Ir.lv stāsta, ka pieminekļa idejas iniciatoriem pašiem jāsaņem visas atļaujas – par zemi, novietni, inženierkomunikācijām. Kad piemineklim ir ierādīta vieta, par tā uzstādīšanas laiku organizatoriem vairs neesot jāuztraucas, jo termiņu varot noteikt paši, slīpējot pieminekļa kvalitāti.

Visi dokumenti jāsaskaņo ar būvvaldi un pieminekļu padomi. Pēc uzstādīšanas iniciatori pie pilsētas vēršas ar lūgumu pieņemt dāvinājumu – saņemot pozitīvu atbildi, objekts nonāk aģentūras īpašumā. Gailītis norāda, ka nobalsot pret pieminekļa pieņemšanu var tad, ja ir dārga uzņemšana vai uzraudzīšana. Izvērtēšana varot notikt pat gadiem ilgi, taču viņš atzīmē, ka svarīgi, lai pieminekli kritiski novērtētu katra instance un galarezultātā to nodotu „ideālā stāvoklī, ideālā kvalitātē ar precīzu dokumentāciju”.

Gailītis stāsta, ka reizēm mākslinieki izmantojot neilgtspējīgus materiālus, kuru dēļ pilsētai nākas ieguldīt papildus līdzekļus. Viens no tādiem piemēriem bijis Otrā pasaules kara laika koncentrācijas nometnes „Riga-Kaiserwald” upuru piemineklis Sarkandaugavā. „Tur bija izmantoti moderni plastmasas gaismekļi, kas bija jāmaina. Pirmajā brīdī uz maketa izskatījās jauki, bet jāvērtē arī no materiāla un tehniskā stāvokļa,” teic Gailītis.

Kā organizatoriski neveiksmīgu piemēru Gailītis atceras bronzas pieminekļa uzstādīšanu slavenajam latviešu izcelsmes amerikāņu fotogrāfam Filipam Halsmanam. Pieminekļa organizatori nebija parūpējušies par vietu, kur pieminekli novietot. Pēc vairāku gadu “ceļošanas” tam vietu atrada pie Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja ieejas sienas Vecrīgā. Gailītis norāda, ka šie un citi piemēri ir iemesli, kāpēc “stingrie, striktie un pamatotie filtri ir nepieciešami, lai piemineklis būtu ilgtspējīgs”.

Konkursi noder pieredzei

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše Ir.lv teic, ka vispār konkursu „darbus nevar saukt par nekvalitatīviem, jo publiskā māksla ir sarežģīta lieta”. Kā piemēru viņš min Brīvības pieminekli, par kuru savulaik tika rīkoti pat četri konkursi. Ne visos uzvarēja tēlnieks Kārlis Zāle, pieminekļa autors. „Pat teikšu, ka esmu Teodora Zaļkalna darba piekritējs, lai gan tas netika realizēts,” saka profesors.

Bikše uzskata, ka gadījumos, ja pieteikumos nav atbilstošu darbu, konkurss jārīko vēlreiz: „Ja konkursā nav labu darbu, vajag to veikt atkārtoti. Citreiz mākslinieki piedāvā darbus, kurus tikai pēc laika var novērtēt.” Šādi konkursi, viņaprāt, sabiedrībā veidotu plašāku izpratni par mākslu, jo „šobrīd ir par maz publiskās mākslas darbu un maz konkursu”.

Viņš atzīmē, ka publiskā apspriešana arī māksliniekiem nāk par labu pieredzei un attiecībām ar sabiedrību: „Viena lieta, ka mākslinieki strādā darbnīcās, cita lieta, kad ir iekšā publiskajā telpā. Publiskošana un apspriešana ir normāla komunikācija. Un šādos gadījumos kritiku nevajag uztvert kā sāpi. Tas noder kopējai lietai un attiecībām ar sabiedrību. Ja kāds rīko konkursus, tad mākslinieki mācās kaut ko taisīt, un tas noder pieredzei.”

„Agrāk būvēja Brīvības pieminekli un Brāļu kapus, jo gribēja būt neatkarīgi. Mūsdienās tam traucē nevis apmulsums un nespēja, bet tas, ka cilvēkos ir ļoti maz ideālisma. Tas, cik aktīvi publiskajā telpā mākslas darbus spēj radīt sabiedrība, parāda, kādas idejas sabiedrībai var būt,” norāda profesors.