Nepārstāvošo kongress

Pelnīti maza sabiedrības uzmanība bija pievērsta nupat notikušajām tā dēvētajām Nepārstāvēto parlamenta vēlēšanām. Tomēr tieši tāpēc šo pasākumu vērts pieminēt.

Tas mēģināja turpināt valodu referenduma skaļi pieteikto sabiedrības šķelšanas politiku un arī izgāzās, turklāt jau bez īpaša trokšņa un maz pamanīts.

Šīs „Nepilsoņu kongresa vēlēšanas” no 25.maija līdz 11.jūnijam notikušas dažviet Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās. Rīkotāji mēģina priecāties, ka internetā un viņu uzslietajās teltīs par viņu „parlamentu” esot nobalsojuši apmēram 13 tūkstoši cilvēku.

Paši rīkoja, paši skaitīja, tomēr pat rīkotāju nosauktais piedalījušos skaits ir vairāk nekā divreiz mazāks nekā viņu pašu pirms tam prognozētie 30 tūkstoši. Pēc iedzīvotāju reģistra datiem gada sākumā Latvijā bija apmēram 297 tūkstoši nepilsoņu, kas ir apmēram 13,5 procenti no valsts iedzīvotāju skaita. Nepilni pieci procenti no tiem (mīnus tie pilsoņi, kuri, kā uzsver rīkotāji, arī esot balsojuši) nav tik liels skaitlis, lai ņemtu nopietni dažu ekspertu paviršo vērtējumu, ka šis notikums „signalizē par nopietnu problēmu”.

Samērā lielais nepilsoņu skaits Latvijā, protams, ir problēma. Taču viņu un arī „krievvalodīgo” pilsoņu lielum lielā vairākuma nepiedalīšanās šādā akcijā drīzāk gan signalizē, ka tās rīkotāju piedāvājums veidot valsts struktūrām paralēlu nepilsoņu pārstāvniecību nav problēmas risinājums arī pašu nepilsoņu ieskatā. Bet tas gan ir nopietns un labs signāls.

Pret valsts pamatiem

Taču jāpatur prātā, ka rīkotāju mērķis bija nevis risināt problēmas, bet gan tās saasināt. Iespējams, ka arī piedalījušos skaits šajā gadījumā viņiem nav tik svarīgs kā pats „nepilsoņu parlamenta vēlēšanu” fakts.

Šāds veidojums labi atbilst jaunajām Krievijas „tuvo ārzemju” politikas tendencēm. Iepriekšējos gandrīz desmit gados Latvijā kopto „aizmirsīsim par pagātni, dzīvosim draudzīgi” politiku, kuras maģistrālais virziens bija 2005.gadā uzprojektētā „Saskaņas centra” pakāpeniska iedabūšana Latvijas valdībā, tagad papildina vēršanās pret Latvijas valstiskuma pamatiem – pilsoņu kopumu, valsts valodu un teritoriālo vienotību.

Tautas nobalsošana par otru valsts valodu pērn bija līdz šim spilgtākā iepriekšējās „draudzēšanās” politikas maiņas izpausme. Tas, ka referendums notika tikai tāpēc, ka to negribīgi, tomēr bija spiesti atbalstīt arī SC līderi ar Nilu Ušakovu priekšgalā, pats par sevi liecina, ka Vladimirs Lindermans un citi formālie referenduma ierosinātāji tik tiešām ir tikai margināli daudz augstākos plauktos, pareizāk, kabinetos taisītu projektu izpildītāji. Tāpēc arī viņu rosīšanos Latgales autonomijas ideju druvā diezin vai varam norakstīt kā pašdarbību. Tāpat arī nenotikušo pilsonības referendumu.

Var droši prognozēt, ka nekādu „nepilsoņu kongresu” tagad nebūtu, ja būtu notikusi arī pērn virzītā tautas nobalsošana par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem. Jo rezultāts būtu tāds pats kā valodas referendumā, pēc kura jautājums par valsts valodas statusu krievu valodai ar treknu svītru izsvītrots no politiskās dienas kārtības.

To neizdevās sarīkot, jo, pirmkārt, SC nevēlējās piedzīvot otru lielu politisku sakāvi gada laikā un pirms pašvaldību vēlēšanām aizbaidīt latviešus, publiski atbalstot šādu referendumu. Bet, otrkārt, daļas Saeimas politiķu satraukuma gaisotnē Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma politisku lēmumu neizsludināt parakstu vākšanu.

Tā kā referendums nenotika, tad par tautas atbalstu pilsonības „nulles variantam” un arī Latgales autonomijas idejām vislabāk, kaut arī netieši, varam spriest pēc pašvaldību vēlēšanu rezultātiem. Šo ideju nesēja Lindermana brigādes šajās vēlēšanās saņēma patiešām marginālu atbalstu un netika ievēlētas nevienā pašvaldībā.

Rūkošais elektorāts

Martā dibinātais Nepilsoņu kongress droši vien iederas Maskavas „maigās” un varbūt pat nebūt ne maigās varas plānos Latvijā. Pēcpadomju telpas norišu pētnieks Pols Goubls pagājušonedēļ intervijā žurnālam „Ir” brīdināja, ka irstošā Krievijas valsts var izlemt riskēt un mēģināt atgūt ietekmi Latvijā ar spēku, izmantodama par ieganstu „tautiešu” tiesību aizstāvēšanu. Krievijas vadoņi „norādītu uz alternatīvas valdības esamību, kura būtu pasludinājusi sevi par krievu interešu pārstāvi – kā Interfronte 1991.gadā”, un ar Nepilsoņu kongresu „viņi uztur iespēju to darīt”.

Taču Goubls to uzskata par mazāk iespējamo no visiem Latvijas un Krievijas attiecību attīstības scenārijiem. Un norāda uz faktu, ka etniskajiem krieviem Latvijā klājas labāk nekā Krievijā un viņi nevēlas dzīvot ne Krievijā, ne kādā „Latvijskaja oblastj” Krievijas sastāvā.

Var piebilst, ka minēto spēka risinājuma scenāriju arvien sarežģītāku dara ne tikai nelatviešu relatīvi labā jušanās Latvijā, bet arī viņu pastāvīgi sarūkošais skaits un īpatsvars.

Kā parādīja 2011.gada tautas skaitīšana, kopš 2000.gada iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par 309 496 cilvēkiem, bet gandrīz divas trešdaļas no šā skaita – 193 742 – ir krievi, ukraiņi un baltkrievi. Etnisko krievu skaits Latvijā 11 gados samazinājās par 21%, baltkrievu – par 30%, ukraiņu – par 28%. Latviešu skaits šajā laika posmā arī samazinājies, taču ne tik krasi – par 86 509 jeb 6%.

Valstiskās neatkarības atgūšanas brīdī latviešu īpatsvars bija bīstami pietuvojies 50%, taču pašlaik 62% no visiem Latvijas iedzīvotājiem ir latvieši. Savukārt nepilsoņu, kuru 1992.gadā bija apmēram 30%, pašlaik ir mazāk nekā 14%.

Krievijas mērķu potenciālo atbalstītāju bāze Latvijā irst gan fiziski, kā to rāda bezkaislīgā statistika, gan arī idejiski, kā to parādīja gan valodu referendums, kurā trīs ceturtdaļas balsojušo pateica stingru „nē” otrai valsts valodai, gan pašvaldību vēlēšanas, kurās pilsonības nulles varianta un Latgales autonomijas karsēji neguva faktiski nekādu atbalstu.

„Saskaņas centra” izmisīgie centieni nostiprināt Latvijas politikā etniskā dalījuma principu arvien vairāk nonāk pretrunā ar dzīves īstenību. Jā, Ušakovs var svinēt uzvaru Rīgas domes vēlēšanās, taču – pateicoties lielākoties spējai mobilizēt savu rūkošo elektorātu. Ja balsot aiziet 55% vēlētāju Rīgā, tad pagaidām SC vēl dabū apmēram pusi no viņu balsu. Taču potenciālo vēlētāju skaits pastāvīgi samazinās. Rīgas dome ir spiesta vienu pēc otras klusām slēgt krievu skolas, pret kuru slēgšanu vēl necik sen tajā pašlaik valdošie politiskie spēki rīkoja dimdošas protesta kampaņas. Un, kā dzirdējām kandidātu debatēs pirms vēlēšanām, krievvalodīgajos bērnudārzos Rīgā nu iet vairs tikai 25% bērnu.

„Šo varu mēs nevēlējām, tā mūs nepārstāv!” deklarē Nepilsoņu kongress un apgalvo, ka tā aktīvistu sarīkotais pasākums esot bijušas „pirmās patiesi demokrātiskās vēlēšanas”. Vairākums Latvijas sabiedrības šo akciju pat īsti nepamanīja, bet tie, kurus rīkotāji raujas pārstāvēt, viņus lielākoties vienkārši ignorēja, un nākotne solās būt vēl blāvāka. Tieši tāpēc tas bija ievērības cienīgs notikums.