Kāpēc arī mums uz dziesmu svētkiem un sevi jāparaugās no malas
Alises Aizspogulija ir mēģinājums pazīstamas lietas ieraudzīt nepazīstamā gaismā, kas atklāj to līdz šim neizzinātās šķautnes. Tieši tāpat ir ļaut kādam ielūkoties mums pazīstamās lietās, tā sakot, no malas – bez iepriekšējas pieredzes šo lietu un vietu semiotiskajā tulkošanā. Un tad arī pašiem caur šī “svešinieka” acīm ieraudzīt to, ko savā ikdienas steigā neesam pamanījuši.
Somu fotogrāfes Lindas Marijas Varomas 26 fotogrāfijās parādītās Igaunijas estrādes ir daļa no mūsu ikdienišķās kultūras. Un nevajag baidīties, ka izstāde ir par Igaunijas estrādēm, tikpat lielā mērā tā raksturo arī Latvijas kultūras telpu.
Ārpus Rīgas dzīvojošie noteikti tajās atpazīs arī Latvijas lauku estrāžu fenomenu. Igaunijā dziesmu svētki notiek katru piekto gadu, tāpat kā pie mums dziesmu un deju svētki. Un šajās estrādēs kolektīvi gatavojas notikumam, kas tāpat kā latviešu dziesmu un deju svētki, ir iekļauts UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
„Gandrīz katrā Igaunijas pilsētā un ciematā ir 20. gadsimta vidū celta estrāde. Dziedāšana bija veids, kā sajust nacionālo solidaritāti, it īpaši laikā, kad pie varas bija svešinieki. Dziedāšana bija iespēja sajust igaunisko identitāti,” stāsta izstādes „Dziedošie kaimiņi” autore. Tas ir pazīstams arī mums.
Tomēr izstādē ir vēl viena tikai nojaušama dimensija. Un tas ir fotogrāfes izbrīns, pirmoreiz mūžā ieraugot šādu arhitektūras brīnumu necilā Igaunijas ciematiņā. Kā mazā Alise brīnumzemē meitene no ziemeļiem nespēj nobrīnīties: “Kas ir šī savādā celtne?” Tā ir vieta, kur igauņi (un arī latvieši un lietuvieši) pulcējas, lai dziedātu, dejotu un priecātos. Somijā nekā tāda nav.
Pati autore uzsver, ka viņai svarīgi bijis fotografēt tieši šo dziedāšanas, tautas mūzikas arhitektūru bez izpildītājiem un klausītājiem. Kamēr nepienāk skaidrojums par šīs kulta celtnes nozīmi, sajūtas ir kā Maču Pikču pamestajā kultūras metropolē – izbrīns pārvēršas apbrīnā. Tāpēc arī šīs estrādes ir tik uzrunājošas, tik uzrunājošas tieši tukšas, klusas un, jā, diemžēl daudzviet arī pamestas un izdemolētas.
Un kā mēs ikdienā redzam savas estrādes? Kā vietu, kur gluži kā autobusa pieturā, piektdienās jauniešiem vakarējot, tiek atkorķētas lēta alus pudeles? Varbūt kā vietu, kur retumis nostalģijā pēc agrīno 90.gadu jaunības vēl notiek zaļumballes? Vai tomēr kā mūsu Maču Pikču – gandrīz sakrālu kultūras arhitektūras daļu?
Patiesība ir tur ārā – ārā no pilsētas, estrādē. Bet, lai to ieraudzītu, ir nepieciešams paraudzīties no āra, kā to ir izdarījusi somu jaunā un talantīgā māksliniece.
Linda Marija Varoma (1985) ieguvusi augstāko izglītību mākslā Novia lietišķo zinātņu universitātē Somijā. Fotogrāfe ir piedalījusies vairākās grupu izstādēs Somijā, Vācijā un Lielbritānijā. Pirmo reizi viņas solo izstāde „Dziedošie kaimiņi” izstādīta 2012. gadā Somijā. 2011. gadā Linda Marija Varoma kļuva par finālisti vienā no „Sony” Pasaules fotogrāfijas balvas kategorijām. 2012. gadā fotogrāfe ieguva Hasselblada fonda prestižo Viktora stipendiju fotogrāfijā.
Baltijas dokumentālā foto tēmai Linda Marija Varoma pievērsusies jau iepriekš – 2010.gadā Galleri Zebra, Kaarju izstādīta izstāde “Riga people,” kas ļauj viņu saukt par uzlecošo Baltijas dokumentālā foto meistari “no ārpuses”. Izstāde “Dziedošie kaimiņi” durvis vēra 5.jūnijā Latvijas Fotogrāfijas muzejā un būs apskatāma līdz 30.jūnijam.
Autors ir vēsturnieks
Komentāri (29)