„Tautas ienaidnieka” katastrofālā izgāšanās

Režisora Alvja Hermaņa kopsavilkums

Pirms pirmizrādes mēs uzdrošinājāmies paziņot, ka šis būs pirmais politiskā teātra mēģinājums jauno laiku Latvijas teātra vēsturē. Jo politiskais teātris ir nevis nekaitīgas parodijas par politiķiem, bet diskusijas provocēšana, kas aptver maksimāli lielu sabiedrības daļu.

Mēs, protams, nepretendējām uz tāda mēroga provokāciju kā “Pussy Riot” mākslinieki, bet vietējiem mērogiem adekvātu problēmu tomēr gribējām „uzšķērst”.

Maz bija cilvēku, kas saprata, ka pati izrāde un tās „manifests” (interviju formātā) bija viens veselums un tika iecerēts kā kopīgs māksliniecisks koncepts.

Kaut arī pati izrāde tiks saglabāta JRT repertuārā, var teikt, ka šis projekts ir noslēdzies, un ir pienācis brīdis to rezumēt.

Kaut arī šis „Tautas ienaidnieka” pasākums izraisīja ārkārtīgi aktīvu reakciju no rakstošo cilvēku puses (politologi, blogeri, interneta komentētāji, Twitter lietotāji), jāatzīst, ka politiskais teātris kā teātra žanra paveids Latvijas teritorijā ir totāli izgāzies.

Jo, neskatoties uz vārdu plūdiem, nekāda diskusija par tēmu tā arī nenotika un pat nesākās (atgādināšu, ka problēmas būtība bija: mūsdienu demokrātijā vairākuma pieņemtie lēmumi ir pret paša vairākuma interesēm). Tā vietā visi Latvijas politologi monolīti vienojās viedoklī, ka māksliniekiem vispār nav tiesību izteikt savus viedokļus par sabiedriski nozīmīgām tēmām.

Es pats neesmu īpašs politiskās mākslas fans un entuziasts, tomēr nevaru nepievērst uzmanību, ka XXI gadsimtā visas pasaules (ne tikai Rietumeiropas) dominējošā mākslinieku funkcija ir sociālpolitiska visa veidu sabiedrības institūciju kritika. Šobrīd ir gandrīz neiespējami atrast māksliniekus, kas būtu izņēmums.

Jo visa pasaules māksla no Venēcijas biennālēm līdz vācvalodīgajam teātrim nodarbojas tikai un vienīgi ar politisko mākslu un neērtu jautājumu uzdošanu sabiedrībai. Kura tieši tāpēc arī dod nodokļu maksātāju naudu, lai viņi šos jautājumus nepārstātu uzdot.

Tas, ka es personiski saņēmu visāda veida anonīmus draudus, būtu vēl saprotami. Bet tas, ka Latvijas rakstošā prese savos ievadrakstos un interneta portālu apskatnieki savējos koncentrējās uz to, ka māksliniekiem vajadzētu aizbāzt mutes, pierāda, ka izglītība patiešām nav itin nekāds arguments, lai atdalītu spriestspējīgos no visiem pārējiem.

Izmantojot izdevību, gribu atgādināt, ka bezjēdzīgs arguments, lai ignorētu problēmas būtību, bija arī mēģinājums mani pašu pataisīt par rusofobu. Pēc manis iestudētajiem „Šukšina stāstiem” Maskavā tas vairs nekādi nav iespējams. Jo skaidrs, ka krievu tautības cilvēki un padomju tautības cilvēki ir divas dažādas cilvēku sugas. Turklāt pie otrajiem pieder arī tik daudz latviešu. Par ko netieši liecināja notikušo vēlēšanu rezultāti.

Jāatzīst, ka es kā „Tautas ienaidnieka” projekta līdzautors guvu zināmu estētisku gandarījumu par visu šo procesu (gluži kā Pēterburgas konceptuālistu grupa, kuri uz paceļamā tilta pār Ņevu bija uzzīmējuši kaut ko tādu, ko, tiltam paceļoties, ieraudzīja un nodvesās visa pilsēta), taču jāatzīst, ka pēc būtības „Tautas ienaidnieks” ir izgāzies ar kaunu, jo nekāda diskusija tā arī nenotika. Tas tikai nozīmē, ka situācija ar mūsu sabiedrību, kuru centos aprakstīt „Sestdienas” intervijā, īstenībā ir daudz, daudz bēdīgāka.

Politiskais teātris Latvijā nomira, tā arī nepaspējis piedzimt. Bet varbūt tāpēc, ka pati pilsoniskā sabiedrība šeit vēl nav piedzimusi?

Ko lai dara?

Autors ir Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs