Pagastveču kriminālā vārda brīvība

Kā lai vēlētājs zina, par ko balsot?

Savulaik to raudzīja pateikt priekšā pozitīvisma kampaņu rīkotāji – ka vislabākie ir Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Tagad tie laiki izskatās pēc naivi romantiskā cinisma posma Latvijas slēptās reklāmas vēsturē. Pašlaik pieredzam jau skarbi reālistisko.

2006.gadā pirms 9.Saeimas vēlēšanām Tautas partijas un Latvijas „Pirmās partijas/Latvijas ceļa” slavināšanas kampaņas savu īstermiņa mērķi sasniedza – abas partijas tika pie varas. Un beigās, jau pēc politiskā un arī finanšu bankrota, palika parādā valstij arī sevis reklamēšanai pretlikumīgi iztērēto – TP miljonu, LPP/LC pusmiljonu latu. Taču tiesa vismaz ir atzinusi, ka tā bija slēptā reklāma, ko brūvēja reklāmists Ēriks Stendzenieks kampaņā „Pa saulei” un Šķēles „asiņainie punduri” Jurģis Liepnieks un Kaspars Rolšteins nodibinājumā „Sabiedrība par vārda brīvību”.

Šajās pašvaldību vēlēšanās pie varas esošo slavināšanu pārņēmuši paši slavināmie un lāgiem vairs pat necenšas izlikties, ka viņiem rūpētu vārda un preses brīvība. Slēptās reklāmas laikam gan nav mazāk, taču tā ir tiešām paslēpta darījumos ar pērkamiem un citādi kontrolētiem medijiem. Bet tai pa virsu ir biezs pavisam atklāti par nodokļu maksātāju naudu pirktas reklāmas un savu preses izdevumu slānis. Tik biezs, ka reklamējamajiem pašpietiekams, un vismaz daži ir pasludinājuši, ka vienkārši nerunās vai nu ar konkrētiem medijiem, vai nu vispār „ar presi”.

Krimināli jautājumi

Jauno tendenci pagastveču attiecībās ar sabiedrību vislabāk parāda ekstrēmākie gadījumi. Pirmrindnieki šajā ziņā varētu būt Daugavpils pašvaldības vadītāja Žanna Kulakova (Reformu partija) un Rēzeknes domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs (Saskaņas centrs).

Kulakova 27.maijā paziņoja, ka uzrakstījusi iesniegumu policijai ar lūgumu saukt pie kriminālatbildības telekompānijas “Dautkom TV” žurnālisti Jeļenu Kostigovu. Par to, ka viņa preses konferencē uzdevusi „tendenciozu” jautājumu pašvaldības vadītājai. (Jautājums bija – kāpēc TEC – 3 lietā apcietinājumā nonācis tikai Kulakovas vietnieks Vjačeslavs Širjakovs (SC), ja par iespējamajām nelikumībām zinājusi visa pašvaldības vadība ar Kulakovu priekšgalā?)

Policija gan atteicās ierosināt krimināllietu, jo neesot „nozieguma sastāva”. Taču vēlētas amatpersonas pārliecība, ka pat žurnālista uzdots jautājums var būt krimināli sodāms noziegums, ir biedējoša, līdz šim Latvijā nepieredzēta amatpersonu attieksme pret vārda brīvību.

Kulakova veiksmīgi liek lietā vēl vienu jauninājumu varas pārstāvju attiecībās ar presi – mediju šķirošanu tajos, ar kuriem runā, un nepareizajos, ar kuriem nerunā. Daugavpils domes vadība konsekventi atsakoties runāt ar telekanālu “Dautkom TV”, teic „kriminālā” jautājuma uzdevēja Kostigova.

Ne tikai ar šo mediju. Starp nevēlamajiem un acīmredzot potenciālajiem kriminālnoziedzniekiem ir arī žurnāls „Ir”, kuram Kulakova atteica interviju pirms pašvaldību vēlēšanām – tāpēc, ka viņu esot aizvainojis žurnālā publicēts zīmējums, kurā redzams stilizēts Daugavpils pilsētas ģerbonis.

Sniegt interviju žurnālam atteicās arī Rēzeknes pašvaldības vadītājs Bartaševičs. Tiesa, atšķirībā no partijas vecākā biedra, Rīgas pašvaldības vadītāja Nila Ušakova, kurš vienkārši pasludinājis, ka nerunāšot tieši ar „Ir”, Bartaševičs paziņojis, ka līdz vēlēšanu dienai nerunāšot vispār ne ar vienu. Taču, tāpat kā Kulakova kaimiņos, gatavs pat ar policiju apkarot žurnālistu mēģinājumus uzdot viņam jautājumus.

Viens no iespaidīgākajiem pirmsvēlēšanu sižetiem ir par Latvijas televīzijas raidījuma De Facto piedzīvojumiem Rēzeknes pašvaldībā – epizode, kurā Bartaševiča sekretāre iznāk no priekšnieka kabineta un pavēsta, ka „tūlīt būs pašvaldības policija”. Kāpēc? Tāpēc, ka „viņš nerunās”.

Bartaševičam ir ikmēneša intervija radio „SWH+”, rīta sarunas radio „Hiti Rossiji” un galu galā arī domes izdevums “Rēzeknes vēstnesis”. (Un arī viņa partijai garantēti labvēlīgi noskaņotie „centrālie” krievu valodā iznākošie preses izdevumi, protams.) Tiesa, atteikšanos runāt ar De Facto viņš pēc tam oficiālā atbildē aizbildināja nevis ar muļķīgo atsaukšanos uz priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, kas viņam it kā liedzot runāt ar presi, bet gan ar vēl muļķīgāku skaidrošanos, ka LTV žurnālistes neesot uzrādījušas preses kartes un uzvedušās „agresīvi un neētiski”, un tas licis šaubīties, vai viņas tiešām ir no LTV. Sak, pašas vainīgas.

Pašvaldību preses bizness

Visefektīvākā saziņa ar saviem vēlētājiem pagastvečiem šķiet esam par vēlētāju pašu naudu viņiem taisīti un piegādāti pašvaldības preses izdevumi. Pieminētajā “de facto” sižetā sniegta arī informācija par šo izdevumu izmaksām Latvijas lielajās pašvaldībās.

Rēzeknes dome gan atsakās publiskot izdevumus par  “Rēzeknes vēstnesi” (un pie reizes arī par domes pirkto reklāmu), taču avīzes maketēšanai un iespiešanai vien paredzēti 6,5 tūkstoši latu gadā. Citas pašvaldības ir atklātākas. Valmieras domes avīzītei ar interesanto nosaukumu „Valmiera domā un rada” atvēlēti 10 tūkstoši gadā, „Jēkabpils vēstis” budžets ir 13,5 tūkstoši, „Katram liepājniekam” – 44,5 tūkstoši, „Jūrmalas pašvaldības informācijas biļetens” – 45 tūkstoši latu.

Taču absolūts līderis ir avīze „Jelgavas vēstis”, kas reģistrēta kā masu informācijas līdzeklis un kuras izdošanai pat nodibināta atsevišķa redakcija jeb aģentūra „Zemgales INFO”. Tās budžets šogad ir 235 tūkstoši latu jelgavnieku naudas.

Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš (ZZS) nešaubās, ka „tas, ko mēs darām, ir pareizi”. Turklāt viņa vadītās pašvaldības izdevums esot „brīvs un neatkarīgs no Jelgavas pilsētas pašvaldības”, viņš uzstāj intervijā „Ir”. Bet avīzes vadītājs Jānis Kovaļevskis radoši papildina šādas „brīvās un neatkarīgās” preses raksturojumu – domes vadības darba kritisku vērtējumu avīzē neesot tāpēc, ka „kritiskā vērtēšana vienmēr top uz dažādu kļauzu pamata”.

No lielajām pašvaldībām sava izdevuma nav Daugavpilij, Ventspilij un Rīgai. Taču savas „brīvas un neatkarīgas” avīzes trūkumu šo pašvaldību vadība diezin vai jūt.

Daugavpils Kulakova laikam paļaujas uz policiju, kad darīšana ar citādu viedokli. Ventspils saimniekam Aivaram Lembergam vienmēr labvēlīgs ir „centrālais” laikraksts NRA, bet pirms vēlēšanām noder arī, piemēram, „informatīvie ekrāni” pilsētā, kuros smaida no pienākumu pildīšanas atstādinātais domes priekšsēdētājs.

Bet Ušakovam Rīgā tēlu spodrināt palīdz gan „centrālā” krievu valodā izdotā prese, gan partijas izdevums „Tava Rīga”, gan domes un tās atsevišķu uzņēmumu slēgtie reklāmas līgumi ar medijiem, gan arī iespējas sarunāt vai pat pašam veidot sev vajadzīgās „ziņas” viņam un viņa partijai viscentrālākajā no visiem medijiem – Krievijas „Pirmajā Baltijas kanālā”. (Par Ušakova un SC pašslavināšanos ar pašvaldības uzņēmumu starpniecību – „Delnas” sagatavotajā Rīgas domes lielāko korupcijas skandālu apkopojumā.)

Izdarot izvēli, par ko balsot, vēlētājiem būtu jāpatur prātā, cik viņu pašu nodokļos maksātās naudas pie varas esošie tērē, lai izskalotu viņiem smadzenes un pierunātu izdarīt „pareizo” izvēli. Un jāuzdod sev jautājums – vai gribam, lai šāda sistēma turpina nostiprināties?