Valmiera — pēdējā pietura pirms Rīgas un lidostas

Domes priekšsēdētājs Inesis Boķis lēš, ka valmieriešu skaits patiesībā pieaug un redz pilsētu kā industriālu Vidzemes centru, kam jāgādā cilvēkiem darbs

Jūs esat bijis Valmieras mērs jau 10 gadus. Uzņēmumu vadības teorijā ir tāds priekšstats – ja cilvēks ir amatā 7 – 8 gadus, tas jāmaina. Jūs nejūtat, ka kaut kas būtu jāmaina?

Tie priekšstati jau mainās, agrāk bija pavisam citi. Katrā ziņā pieredze – un īpaši pašvaldības darbā – ir ļoti nozīmīga. Spēks, enerģija un interese noteikti vēl ir četrus gadus pastrādāt.

Varbūt pat astoņus?

Nē, noteikti, nē.

Ko jūs uzskatāt par saviem galvenajiem sasniegumiem Valmierā, sevišķi pēdējos četros gados?

Galvenais sasniegums ir tas, ka mēs esam komanda, kas – nekautrēšos teikt – strādā visas Valmieras labā. Tā bija izveidota jau no [iepriekšējā domes priekšsēdētāja] Māra Kučinska laikiem, es vadību pārņēmu pusceļā, kad viņš aizgāja uz Saeimu. Es gribētu uzsvērt arī deputātu lomu, ne tikai izpildaparātu – viņi ir vērsti uz rezultātu un saimnieciskām lietām. Tādu tradīciju esmu centies stiprināt, jo tas palīdz pilsētas attīstībai. Protams, ir mainījušies komandas locekļi, ir dažādi dzīves apstākļi, bet kopumā kurss ir turēts un es to uzskatu par galveno vērtību – lai Valmiera attīstītos.

Vēlētājiem varētu būt vienalga – ir komanda, nav komanda, viņi grib redzēt nobruģētas ielas, zemākus siltuma tarifus.

Šeit jau tas tieši arī ir. Komandu es domāju ļoti plašā nozīmē – tie nav ne 10, ne 20 cilvēki, bet burtiski gandrīz visi, kas strādā domē. Tāpēc mums ir izdevies gan ar siltumtarifiem puslīdz [tikt galā], gan ar ielām un visu pārējo bez lieliem strīdiem – ir nosprausts mērķis, prioritātes, ko pa priekšu, ko pēc tam.

Un kas ir darāmais nākamajos četros gados?

Valmierai ir jābūt kā industriālam Vidzemes centram. Daļēji jau ir, bet tas jāpaplašina. Līdz ar to nāk klāt arī kultūra, māksla, sports, pats galvenais – izglītība. Protams, arī tūrisms un viss, par ko mēs sapņojam. Tie ir mērķi, ko mēs rakstām visās savās programmās un cerams, tas izdosies ar Eiropas atbalstu. Varbūt izdosies industriālās zonas vēl vairāk attīstīt, jo šajos periodos tas īpaši nebija iespējams – paldies Dievam, ka mēs sakārtojām ceļus, tiltus, inkubatorus, vienu skolu. Bet tagad pirmajā vietā būs industriālās zonas. Mums trīs ir iezīmētas.

Protams, ceram uz māju siltināšanas programmu. Mums ir arī ļoti liels sporta projekts iezīmēšanas stadijā, kurš prasīs arī valsts investīcijas, ja tādas būs – BMX slēgtā trases daļa, peldbaseins, Daliņa stadions. Vidzemes Augstskolai laboratoriju korpuss beidzot sāks būvēties, 36. arodvidusskola arī ir projekta stadijā. Vienmēr var teikt, ka vēl ielas ir jāuzlabo, parki jākopj, bet naudiņa ir tik, cik ir.

Tātad jūs saredzat, ka Valmiera būtu Vidzemes vadošā pilsēta?

Tā vajadzētu būt. Nav mums lielu pilsētu, un mēs esam lielākie, un mums jācenšas, lai apkārtējiem iedzīvotājiem ir darbs. Kā es saku – pietura pirms Rīgas un varbūt pat tālāk, lai tomēr cilvēki paliek.

Valmieras veikums tieši māju siltināšanā pieminēts diezgan bieži visas Latvijas kontekstā. Ko citas Latvijas pašvaldības var mācīties no jūsu pieredzes?

Process ir diezgan ilgs. Pirmās septiņas astoņas mājas mēs nosiltinājām pirms krīzes un visām programmām, un faktiski to izdarīja iedzīvotāji par savu naudu, ņemot saprātīgus kredītus. Tajā laikā burbulis vēl nebija. Cilvēki redz, ka māja kļūst gandrīz par 50% lētāka, un tie pirmie praktiski jau kredītu ir atdevuši. Mums siltina mājas, kas ir kooperatīvos – tā ir apmēram puse no visām 200 mājām, un otra puse ir mūsu uzņēmums “Valmieras namsaimnieks”, kur ir tāda pati kustība. Pašvaldībai ir tikai jāatgādina – ka ir nauda un tik lēta nauda, jo tik liels atbalsts diez vai būs vairs nākošajās programmās.

Bet kā panākt, lai cilvēki sadarbojas? Cik saprotu, tā ir viena no lielākajām problēmām daudzviet, ka dzīvokļu īpašnieki nelabprāt pieņem kopīgo lēmumu.

Ir tāda lieta, no sākuma vēl bija daudz neticīgo Tomu, bet to ir arvien mazāk. Ļoti daudz ir atkarīgs no paša kooperatīva saimnieka vai mājas vecākā, kas var pārējos iedzīvotājus iekustināt.

Cits jautājums, kas ir piesaistījis nacionālo mediju uzmanību – atkritumu apsaimniekošana. Konkurences padome norāda, ka pašvaldībās, kur tiek rīkoti konkursi uz atkritumu apsaimniekošanu, cenas mēdz būt lētākas. Kāpēc jūs nerīkojat konkursus, bet vienkārši piešķirat šo pasūtījumu Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijai (ZAAO), kas pieder reģiona pašvaldībām, arī Valmierai?

Tas ir garš stāsts. ZAAO ir 15 gadi, tur ir ieguldīti 10 miljoni, šis bija pilotprojekts visām pašvaldībām, kur nestāvēja klāt neviens uzņēmējs pašā sākumā. No 83 vai 85 pašvaldībām, kuras dibināja ZAAO, tikai 22 bija kaut kāda atkritumu apsaimniekošana. Pārējās veda vai nu uz mežu, vai raka bedrēs, kā mēs visi esam lauku mājās darījuši, vai, ja bija kāda nogāze, ripināja lejā. Šo pilotprojektu, protams, ar visu ministriju atbalstu, pirmie sāka vidzemnieki. Sākot ar poligonu un beidzot ar visu pārējo. Mēs pašlaik vienīgie Latvijā izpildām visas Eiropas direktīvas, kuras ir paredzētas uz 2014. gadu.

Tagad mums ir faktiski visas Vidzemes pašvaldības iekšā. Tarifs bez PVN ir Ls 8,13, bet mēs par šo cenu apkalpojam visu Vidzemi, visus laukus. Un mums ir tīra Vidzeme. Protams, Valmierā mēs vieni paši konkurētu ar labāku cenu. Bet tas ir īslaicīgs mērķis. Pagaidām varbūt viens otrs atkritumu vedējs dempingo ar cenu. Ja cena ir, kā es te skatos dažā labā reklāmā, mazāka par noglabāšanas cenu poligonā, tad tur kaut kas nav kārtībā. Tad, kad tirgi būs sadalīti, man bail, ka cena stipri tuvosies tai, kas ir mums. Bet es vēlreiz uzsveru – mēs tomēr laukiem nedaudz palīdzam un tas tomēr ir pilsētnieku uzdevums, mums tās lietas jāskata kompleksā. Pārāk šeit tirgu liberalizēt – tas nenotiek gandrīz nevienā citā lielā pilsētā. Mums reizēm gadās, kad ir mūsu mazajās pilsētās vai novados desmitiem katlumāju, desmitiem atkritumu vedēju, desmitiem vēl kaut kādu apsaimniekotāju – nu tur nesanāk nevienam bizness.

Bet tomēr, ja būtu konkurss… Patlaban jebkurš var teikt par to cenu – lūk, viņi paši noteica.

Pašvaldības nenosaka. Bija tādi laiki, kad pašvaldības noteica cenu gan siltumam, gan ūdenim, bet, paldies Dievam tie ir beigušies. Uzņēmums iet pie regulatora un tas nosaka cenu. Kādā Madonas vai Alūksnes novada nostūrī tā cena būtu 16, 17 lati par kubikmetru [ja nebūtu ZAAO]. Būtu atkal pilni meži ar nopietniem atkritumiem, nevis tur pa pudelei. Arī visi karjeri, kas tagad ir aizlīdzināt. Visa Vidzeme ir praktiski sakārtota. Tagad visu pagriezt otrādi… Mēs to varam izdarīt, Valmiera būs tikai ieguvēja, bet es kā diezgan zaļš cilvēks un kā mežsaimnieks tam nepiekrītu. Domāju, ļoti liela daļa cilvēku ir gatavi piemaksāt – varbūt tie ir 20 lati gadā, ļoti dažādi – lai visiem ir [pieejams pakalpojums], lai lauki arī tomēr ved.

Ar ZAAO bija arī cits skandāls – ka atkritumi tomēr netiekot šķiroti, kā ziņoja “Nekā personīga”.

Latvijā šķiro 20% atkritumu. ZAAO šķiro vairāk nekā 70%. Tieši tajā laikā, kad bija tas skandāls, tā [atkritumu šķirošanas] iekārta tika turēta mierā, jo tādu aukstumu diemžēl diez ko nepanes. Paši saprotat, kas ir atkritumi, kādi tie nāk. Salauzt iekārtu par simtiem tūkstošiem nav [iemesla] un tur nekāds grēks nenotiek. Mums ir bijušas pārbaudes, visi atzinumi ir bijuši pozitīvi. Šis nelielais skandāliņš tika diezgan liels uzpūsts. Strādāsim tālāk.

Bet par to šķirošanas iekārtu. Vai ir pareizā iepirkta, ja tik ilga dīkstāve sanāk ziemā?

Izvēlējās labāko. Es klāt nebiju, un te bija ar visiem ministriju akceptiem. Es domāju, ka tādi polārie apstākļi, kādi mums te beidzamās ziemās gadās, un pēc tam lielie plūdi… Acīmredzot ir jāpietur, jo tad tas joks iznāk dārgāks.

Viens iemesls, kāpēc pievērš uzmanību ZAAO, ir vispār jautājums par pašvaldību iesaistīšanos uzņēmējdarbībā. Ir pētījums, ko Konkurences padome ir pasūtījusi, ka pašvaldību iesaistīšanās tirgos iet aizvien plašumā. Vai tas ir pareizi, ka pašvaldības nodarbojas ar lietām, ar ko var nodarboties privātie? Tas var radīt tirgus kropļojumus, tas var potenciāli radīt augsni korupcijai.

Mums tie piemēri Valmierā ir ļoti uzskatāmi un pozitīvi. ZAAO tāpat kā “VTU Valmiera”, kas ir pasažieru pārvadājumi, pieder vairākām pašvaldībām. Bet ja runājam par uzņēmumiem, kas pieder pašvaldībai kopā ar privāto biznesu, tad sāksim ar siltumu, kas mums faktiski ir vislētākais. Siltuma ražošanā ir 52% [privātuzņēmumam] “Dalkia”, 48% Valmieras pilsētas domei. Ir notikusi rekonstrukcija pirms daudziem gadiem, mēs ieguldījām katlumājas zemi, viņi ieguldīja naudu. Pārvadi – es uzskatu, ka vēl mēs kopumā valstī neesam nobrieduši līdz tam, ka pārvadi jeb vienkārši sakot trubas atdod privātajiem. Tās vēl ir jāpatur pilsētas īpašumā. 

Kas attiecas uz namu apsaimniekošanu, mums ir uz pusēm – jebkurš var izvēlēties. Puse mājas ir “Valmieras namsaimniekam”, puse privātiem kooperatīviem. Ūdens – mums cena par kubikmetru ir vidējā līmenī, mēs esam izpildījuši un pārpildījuši visas Eiropas prasības. Šo uzņēmumu diezgan ilgi nevarēs privatizēt, lai kā kādam gribētos, jo ir Eiropas līdzekļi iekšā. Principā es esmu pret to, ka pašvaldība ņemtos ar vēl kaut kādu īpašu biznesu, tas tiešām nav jādara.

Tātad aptiekas jums nepieder.

Es esmu dzirdējis no kolēģiem visādus brīnumus, ko tik kurš negudro. Tas nav vajadzīgs, tas vienmēr būs dārgāk. Bet ir lietas, kur privātais var iesēdināt pilsētu diezgan lielā peļķē.

Vietējais skandāls, ko dzirdēju no vairākiem cilvēkiem, gatavojoties šai intervijai, bija par slavenajiem ozoliem Daliņa stadionā, kas esot izcirsti bez plāna un nezin kur palikuši. Kas tur notika?

Kas attiecas, kur viņi ir palikuši, varbūt sāksim tomēr ar to pirmo daļu.

Strīds ir vienīgi par to, vai vajadzēja sabiedrisko apspriešanu vai nevajadzēja – tas jau ir otrā instancē, administratīvajā tiesā pašlaik notiek rakstveida process. Domas dalās, pašvaldību speciālisti tolaik vērtēja, ka nevajag, ka stadions nav ne mežs, ne parks. Arī Daliņš tur nebija iecerējis diez kādu parku. Pamatā priedes, bērzi ieauga paši.

Visi apvainojumi, kas bija, ka mēs esam kaut ko lieku nocirtuši, aizveduši… Tas ir pilnīgi neiespējami. Izcirsti tika bērzi, dažas apses, liepas, kas manā uzskatā nebija nekas sevišķs. Tas viss tika sazīmēts, aprakstīts. Pēc tam vēl viens kriminālprocess, kur bija it kā lieka koksne – bet tas ir pārtraukts marta mēnesī, jo tur pilnīgi nav nekāda sakara ar pašvaldību, izstrādātāji vienkārši nedaudz papīrus bija palabojuši.

Par visiem kokiem, jūsuprāt, viss ir skaidrs?

Šie bērzi jau savu mūžu bija nodzīvojuš un gandrīz visi jāņem ārā. Mēs jau pārliecinājāmies – nesen bija traģisks gadījums Valmierā, kad šādu bērzu dēļ cilvēks var iet bojā, jo nokaltis bērzs ir ļoti bīstams, nav kā priede vai egle, kas var sakaltusi stāvēt ilgi. Lieli ozoli tur nekad nav bijuši, tie ir riņķī. Bbarons stādīja Latvijas laikā, tie visi ir gar lielajiem ceļiem, kas ir apkārt stadionam.

Es apskatījos tautas skaitīšanas datus no 2000. un 2011. gada. Valmierā mazāks nekā valstī kopumā, bet tomēr ir iedzīvotāju samazinājums apmēram 9% šajā laikā. Kā jūs to vērtējat?

Tautas skaitīšanā mums bija 25 100 [iedzīvotāji]. Mums ir deklarējušies 27 000. Mēs tā paši uzskatām un esam pārliecināti, ka Valmierā dzīvo 30 000 vismaz, jo faktiski ir ļoti grūti kaut ko izīrēt, gandrīz neiespējami. Es domāju, ka iedzīvotāju skaits pat ir pieaudzis. Protams, par to iedzīvotāju daļu vienkārši nav datu.

Jūs sākumā runājāt, ka viens no lieliem sasniegumiem ir šīs komandas izveidošana, savukārt daudzās pašvaldībās cilvēki iestājas par to, ka būtu jānodala izpildvara no lēmējvaras. Tomēr lielāka uzraudzība, nav interešu pārklāšanās un saplūšana.

Es jums gribētu uzdot pretjautājumu – ko jūs darītu ar mēru, kurš neko nezinātu, tikai to, ka ir izstrādāti un tajā dienā domes sēdē pieņemti vidēji apmēram 50 lēmumi. Jāzina mēram ir viss, bet nekādā gadījumā izpildvara nevar saplūst ar lēmējvaru tādā ziņā, ka, teiksim, deputāti nolemj vienu, bet izpildvara dara citu. Valmierā tā nekad nav bijis. No visiem lēmumiem – pēdējos nepilnos četros gados esam pieņēmuši 2021 lēmumu – pārsūdzēti ir seši, trīs jau ir pozitīvi atrisināti, trīs vēl procesā. Dome lēmumus pieņem, izpildvara pilda. Protams, priekšsēdētājs, tāpat kā priekšsēdētāja vietnieks un deputāti kontrolē, prasa un uzrauga. Vairāk kaut ko atdalīt, tas ir runu līmenī. Nevajag pārspīlēt tās lietas.

Kopumā šīs reformu idejas nāk no ministrijas, no VARAM – kā jūs vērtējat savu sadarbību ar ministru Sprūdžu un ar ministriju?

Es teikšu skaidri un gaiši – grūti iet. Atsevišķos jautājumos mēs varbūt varam atrast kopsaucējus, bet daudzos jautājumos es nepiekrītu vienai otrai tai idejai.

Piemēram?

Kaut vai tas pats grozījums vēlēšanu likumā par šiem ierobežojumiem. Tas, kas nodarbojas ar sportu vai ar mākslu, var būt deputāts, bet tas, kas ar sociāliem jautājumiem – nē. Tas pats attiecas uz jūsu jautājumu par atkritumu apsaimniekošanu, vispār par privatizāciju, par lēmējvaras atdalīšanu – tur ir ļoti uzmanīgi soļi jāsper, ir jāieklausās pašvaldībās. Ir dažādi viedokļi, bet kaut vai Latvijas lielo pilsētu asociācijā mēs spējam visos jautājumos, sākot ar izglītību un beidzot ar pašvaldību, atliekot malā politiku, dabūt praktiski vienotu lēmumu. Arī pašvaldību savienībai ir loģiski secinājumi, Jaunsleiņa kungs var dabūt kaut ko ārā no tiem 117, ja ministrs ieklausītos. Bet nu tā, pašiem art, tas nebūs un nav labi.

Par tiem 117 – vai nav par daudz tomēr? Vai nevajadzētu turpināt pašvaldību konsolidāciju? 

Mans viedoklis ir skaidrs – agri vai vēlu šajā laikmetā, kad mums ir visas šīs ierīces un iespējama attālā vadība, mums jāpāriet uz to pašu rajona lielumu pašvaldībām un droši vien pēc tam ir jāsper arī nākošie soļi. Mēs reizēm gribam ļoti sadrumstalot – siltumu ražot piecās katlumājās piecu tūkstošu pilsētām. Bet droši vien nedaudz jānomainās paaudzēm, nāks jauni spēcīgi vadītāji un sapratīs, ka vadīt novadu ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju…

Jūs savulaik kandidējāt no Tautas partijas, tagad dibinājāt pat savu partiju. Kā jūs uzskatāt, Dombrovska patreizējā valdība ir laba, slikta? Kāda jums ir sadarbība?

Sadarbība ir pietiekami normāla. Jautājums – cik no solījumiem tiek izpildīti, bet ir jāņem vērā arī valsts budžeta un visas pārējās iespējas. Katrā ziņā, mums ir regulāras tikšanās, gan ar lielo pilsētu asociācijām, gan pašvaldību savienībai ar visiem valdības locekļiem, kurus mēs aicinām. Mēs kā maza valsts varam būt laimīgi, ka esam tik tuvu saviem ministriem, valdības vadītājiem, Saeimas vadītājiem vai prezidentam, ka var to kontaktu bieži dabūt. Bet kas attiecas uz solījumu realizēšanu, tas tik viegli neiet. Pamatā tur ir gan domstarpības atsevišķos jautājumos, īpaši starp visām pašvaldībām, gan, protams, nauda, nauda, nauda.

Kuras ir tās domstarpības?

Nu, liels novads un liela pilsēta, vai mazs novads – arī šajā ziņā.Uz to arī nedaudz valdība un ministri, ja tā var teikt, spekulē. Viņi saka – pasakiet vispirms paši, kā jūs īsti gribat! Vienalga, vai tas ir finansu izlīdzināšana, vai tā pati teritoriālā reforma. Tāpēc arī tie valdības vīri nevar īsti to lēmumu pieņemt, jo viņi nezina, ko mēs kurš gribam.

Jūs divreiz kandidējāt no Tautas partijas saraksta. TP vairs nav, sakarā ar šo uzlikto sodu par priekšvēlēšanu noteikumu pārkāpumiem. Kā jūs vispār vērtējat šīs partijas ietekmi uz Latviju?

Dažādos posmos tā bija dažāda. Es nebiju ļoti aktīvs biedrs, bet tai pašā laikā vienu noteikti gribu uzsvērt – kārtība un partijas disciplīna arī pastāvēja, jo mēģināja norunāt un darīt vienu. Bet nevar teikt, ka Valmierai būtu kaut kādas ļoti milzīgas priekšrocības, izņemot teātra pabeigšanu, ko es esmu vienmēr uzsvēris. Pašvaldību bija tik daudz tai laikā, kaut ko kādam briesmīgi palīdzēt…

Bet kāpēc jūs stājāties? Ir skaidrs, ka partija jau no paša sākuma bija saistīta ar Šķēli, kurš nav, tā teikt, tautas pozitīvi vērtēts.

Grūti teikt, bet tad, kad es iegāju politikā un aizgāja Māris Kučinskis uz Rīgu, daļa tās komandas jau bija un es faktiski iestājos vēlāk, jo to nišu vajadzēja. Un, protams, vēlēšanās un visur viņi atbalstīja un tai ziņā nebija grūti.

Tagad jūs izveidojāt pats savu organizāciju – nejūtat, ka varētu rasties problēmas? Bieži dzird runājam par to, ja pašvaldības vadītājam nav saistītas ar kādu no lielajām partijām Rīgā, tad ir grūti kaut ko nokārtot, grūti naudu dabūt?

Pašlaik tā situācija ir pavisam dīvaina, jo faktiski vadošajai koalīcijai ir ļoti maz pašvaldību. Šādas sarunāšanas un iezīmēšanas būs arvien mazāk. Protams, droši vien ka tās būs, bet pašlaik es domāju, ka tā problēma ļoti krasi diez vai vairs pastāvēs. Valdībai kod kurā pirkstā gribi – visi sāp, tas jau pats par sevi redzams.

Cik vietas jūs domājat, ka jūsu saraksts dabūs šajās vēlēšanās?

Mums ir trīspadsmit vietas kopumā Valmieras pilsētā. Mēs ļoti ceram, ka tāpat kā iepriekšējās reizēs mēs varētu vairākumu dabūt, jo saraksts mums ir ļoti spēcīgs, visu interešu un visa spektra cilvēki. Mēs esam arī daudz darījuši.

Tad jūs cerat uz septiņām, astoņām?

Tā mēs ceram, bet to noteiks vēlētāji. Mēs aicināsim viņus iet uz vēlēšanām, jo es uzskatu – var visu ko ignorēt, bet vienreiz četros gados aiziet uz savu pašvaldību un novēlēt, to nu vajadzētu.