Centralizēta uzraudzība vien banku problēmas neatrisinās

Šā gada pirmajos trīs mēnešos vien nerezidentu skaits Latvijā pieaudzis par gandrīz 285 miljoniem latu

Lai gan Eiropas Parlamentā trešdien atbalstītās divas regulas par vienotas eirozonas banku uzraudzības ieviešanu ir svarīgs solis uz priekšu, centralizēta uzraudzība vien neglābs bankas krīzes brīdī. Būtiski ir virzīties uz pilnvērtīgu banku savienību ar vienotu banku problēmu noregulējuma mehānismu un kopīgu eirozonas noguldījumu garantiju fondu.

Diemžēl šajā procesā ir vērojama nozīmīga politiskā pretestība no ES lielo valstu, īpaši Vācijas puses. Kā nesen izteicās Vacijas kanclere Angela Merkele, esot grūti izskaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc viņu nodokļu nauda ir jāatdod, lai maksātu par citu valstu kļūdām.

Protams, tā var likties no Vācijas, vai citu līdzīgu valstu viedokļa, kuras agresīvi darbojas mazāku valstu tirgos, krīzes gadījumā liekot šīm valstīm pašām tikt galā ar garantētajām depozītu izmaksām, izmantojot nodokļu maksātāju naudu. Taču tad rodas jautājums – kāpēc Latvijas nodokļu maksātājiem maksāt par citu valstu finanšu institūciju peļņas kāri vienotajā ES finanšu tirgū?

Ja vienoti uzraudzītā finanšu tirgū tomēr rodas kļūdas uzraudzībā, tad par tām būtu jāmaksā no kopīga garantiju fonda, nevis šī nasta jāuzliek konkrētās valsts nodokļu maksātājiem. Kuriem citādi atkal nāktos maksāt par citu valstu pensiju fondu, apdrošinātāju un citu ieguldītāju caur attiecīgajām bankām iepriekš gūto peļņu.

Ja uz lietām paskatās no šāda skatu punkta, tad skaidri redzams, ka Merkeles argumentācija der tikai vācu vēlētājam un tai nav nekāda sakara ar patiesas banku savienības veidošanu.

Tomēr jebkurā gadījumā Latvijai no finanšu sistēmas stabilitātes viedokļa ir svarīga kaut vai pievienošanās vienotajai banku uzraudzībai, ko īstenos Eiropas Centrālā banka (ECB).

Tas ir saistīts risku, ko Latvijai rada lielais nerezidentu noguldījumu apjoms, kas sastāda pusi no kopējiem nebanku noguldījumiem bankās, turklāt šā gada pirmajos trīs mēnešos vien ir pieaudzis par gandrīz 285 miljoniem latu.

Par to, ka ES institūcijām šajā jomā pastāv bažas, skaidri liecina gan Eiropas Komisijas ziņojumi, gan sarakste starp Eiropas Komisiju, ECB un Latvijas Banku, FKTK un Finanšu ministriju. Tā kā 85% no kopējiem nerezidentu noguldījumiem Latvijā veido pieprasījuma noguldījumi, jāsaprot, ka nerezidentu nauda Latvijā ir īpaši pakļauta finanšu šokiem, un var mainīt savas kustības virzienu ļoti īsā laikā. Banku krīzes brīdī to strauja izņemšana var sagraut attiecīgās bankas, un caur noguldītāju zaudējumu atmaksu (līdz 100 000 eiro) atkal radīt ievērojamus zaudējumus valsts budžetam. Un, protams, Latvijas kā NVS valstu naudas apkalpošanas centra reputācija valsts tēlu kopumā nespodrina.

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība