Mātes rauši un Šveices paraugs

Kur var rasties Latvijas hokeja jaunie talanti, ja to auklēšanai nav laika

Citē ne tikai Kārli Marksu, Antuānu de Sent-Ekziperī, Raini vai Ziedoni. Var citēt arī pašreizējo Latvijas bobsleja izlases galveno treneri Sandi Prūsi: „Ne jau katru dienu māte raušus cep.” Un vēl var piebilst – ne katram. Tā tas bija arī nule aizvadītajā pasaules čempionātā hokejā. Protams, ka daudziem gribētos, lai mums vienmēr ir Martina Dukura, Inetas Radevičas vai Māra Štromberga cienīgi panākumi. Taču ir tā, kā ir. Vēlmes savā vietā noliek realitāte. Lai arī reizēm ar pārsteiguma piegaršu.

Kas to varēja iedomāties, ka šajā pasaules čempionātā Šveice vienīgo zaudējumu cietīs tikai finālā, pa ceļam uzvarot Zviedriju, ASV, Kanādu, divreiz Čehiju, ka Francija pārspēs Krieviju, ka Slovēnija gandrīz sarūgtinās Kanādu, ka ASV sagraus Krieviju ar visu Aleksandru Ovečkinu (8:3), ka Latvija uzvarēs Slovākiju, atņems punktu Somijai, bet zaudēs Austrijai.

Noturēt veiksmi lidojumā

Tieši šis zaudējums Austrijai šoreiz Latvijai kļuva teju vai par liktenīgu, jo liedza iekļūt ceturtdaļfinālā un gandrīz vai pusčempionātu komandai un faniem lika trīcēt par palikšanu elitē. Gods godam, piespiesti pie sienas, aiz kuras gandrīz vai bezdibenis, gan treneru kolektīvs, gan visi spēlētāji parādīja Latvijas sportam nebūt ne pašu raksturīgāko īpašību – vīru raksturu un cīnītāju garu. Izrādās, pēdējie tādi vīri nav palikuši Tīreļpurvā vai Kurzemes katla lokā. Varbūt nedaudz pārspīlēts salīdzinājums, bet, paldies Dievam, karu sen nav bijis.

Savukārt Šveices hokejisti kļuva par pasaules čempionātu pēdējo desmitgažu lielo pārsteigumu. Pērn 11.vieta (Latvija bija 10.) un šogad – deviņas uzvaras desmit spēlēs, iegūts sudrabs. Skaidrs, ka bez veiksmes arī neiztika – šveicieši trīs spēles vinnēja ar vienu vārtu starpību un tikai slovēņus uzvarēja bez variantiem – 7:1. Sportā, kur spēku samēri arvien vairāk izlīdzinās, veiksme ir svarīgs komandas spēlētājs.

Zīmīgi, ka trijām no četrām pusfinālistēm – Šveicei, Zviedrijai un Somijai – ir kvalitatīvs vietējais čempionāts un visa hokeja lietas organizācija. Savukārt tie, kas balstījās uz KHL – Krievija, arī Čehija, Baltkrievija, Latvija -, neko īpašu neparādīja. Jā, KHL vīri bija arī zviedriem un somiem, taču ne tik redzami. NHL, jo īpaši šajā sezonā, ir īpašs stāsts.

Šveice arī Latvijai bija labs paraugs. Ja ļoti grib, ja pareizi organizē procesu, tad var. Ja sakrīt zvaigznes un prot to stāvokli izmantot.

Kā savulaik slovāki, kļūstot par pasaules čempioniem, vai baltkrievi, izcīnot olimpisko bronzu. Taču ne bez 10-12 labākajiem aptverē.

17 gadi arī ir bagātība

Pēc pirmajiem trijiem Latvijas „zāģiem” atšķirībā no daudzām citām galvām izlasē panikas nebija. Galarezultātā septiņi punkti un 11.vieta pasaules čempionātā nebūt nav peļami. Par neizdevušos var nosaukt tikai vienu spēli – pret Austriju. Jā, bija smags zaudējums Krievijai, taču tā tomēr ir citas svara kategorijas komanda arī bez Ovečkina, Malkina, Dacjuka. Jo sevišķi šim mūsu sastāvam, kas spēlēja Helsinkos.

Šis sastāvs krietni atpalika no pirmsolimpiskajā turnīrā redzētā un vēl vairāk no optimālā. Nebija Kaspara Daugaviņa, Mārtiņa Karsuma, Miķeļa Rēdliha, Oskara Bārtuļa, Gunta Galviņa, jā, arī Sanda Ozoliņa, Aleksandra Ņiživija, Arvīda Reķa, Herberta Vasiļjeva, Kristiāna Pelša. Jau otrajā mačā savainojumā iedzīvojās Georgijs Pujacs (viņam spēles izlasē kaut kā nesanāk), pa pāris spēlēm bija spiesti izlaist Agris Saviels un Gints Meija, vienu – Zemgus Girgensons. Tiesa, tas jau ir cits stāsts.

No otras puses, pat ar šo sastāvu mūsējie varēja būt arī ceturtdaļfinālā, tāds turpinājums varbūt būtu salicis nepareizus akcentus mūsu hokeja pašreizējā situācijā. Nē, nē – Latvijai nebija jāizkrīt uz zemāku līgu, lai gudrās galvas saprastu, kur esam un kas jādara. 17 gadi pēc kārtas pasaules elitē (arī četras olimpiskās spēles pēc kārtas) ir apliecinājums, ka hokejs ir stabila vērtība ar plusiem un nepilnībām, kas kopumā raksturīgi mūsu sportam, kur vērojams visaptverošas sistēmas trūkums (vai haotiska sistēma…). Pretēji Mežavilka apgalvojumam, ka hokejs ir tārps Latvijas sporta ābolā.

No valstīm, kas šajā čempionātā bija labāko sešpadsmitniekā, tieši Latvijai bija visneattīstākais valsts čempionāts (slovēņi ar vairākām komandām integrējušies Alpu līgā).

Laiks, kad konkurētspējīgas komandas mums bija Rīgā (pat vairākas), Liepājā, Ogrē, Daugavpilī, arī Jelgavā un patāla vēsture. Un tas nevar neietekmēt arī visai ļodzīgās piramīdas virsotni. No otras puses, aizvadītajā sezonā Latvija elitē bija pārstāvēta ne tikai pieaugušo, bet arī jauniešu un junioru grupā. Pavisam cienīgi, ja parēķina mūsu resursus (gan naudas, gan cilvēku). Halles ir pa visu Latviju, taču ir arī tādas, kas vairs nav halles un OIK jūtami sāk ietekmēt to darbu. Taču daudzu kopējais sapnis par spēlēšanu NHL joprojām ir labs hokeja dzenulis visos līmeņos.

Nolans nevar visu

Tāpat grūti atzinīgi novērtēt Rīgas „Dinamo” pēdējo gadu pienesumu Latvijas hokejam. Jā, daudzi izlases spēlētāji un kandidāti tagad ir pie vietas un gana labi apmaksāti. Līgumi parakstīti un tagad sniegums pasaules čempionātā kaut cik ietekmē tikai daža karjeru. Tāpēc arī ar to vien iededzināt spēlētāju acis un sirdis ir gaužām grūti. Šoreiz to izdevās ar citām svirām – sienu, aiz kuras „bezdibenis”.

Dinamiešu pienesums šoreiz bija visai niecīgs – tikai vieni vārti no 14 (Meija pēdējā spēlē). Jā, Nolans sekoja tradīcijai un atklāja Kristeru Gudļevski, kas jau ir pamēģināts „Dinamo”. Taču tikai pamēģināts. Šoreiz Nolanam jau arī nebija lielas izvēles. Bija jāriskē. Toties malacis Gudļevskis, kas pilnībā attaisnoja uz sevi liktās cerības un lielā mērā sekmēja Latvijas goda glābšanu. Noteikti līdzēja Artūra Irbes vēsturiskā pieredze un klātbūtne. Var teikt, ka Nolans atklāja arī Ralfu Freibergu. Iespējams, no jauna arī Andri Džeriņu. Līdz ar to pirms olimpiskā turnīra būs konkurence. Tad slimo un traumēto būs daudz mazāk.

Līderu prombūtnē sūces nācās aizdrīvēt ar tiem, kas bija gatavi spēlēt. Kā parādīja čempionāts, ne visi bija gatavi šādam līmenim. Taču citu diemžēl nebija. Un tas ir gana nopietns trauksmes zvans – jaunieši un juniori izkrita no elites grupas.

Kur ir jaunie talanti? Kā tie var rasties, ja jauniešu komandas tikai braukā pa Krievijas plašumiem un spēlē. Nav laika ne trenēties, ne mācīties. Un tad brīnāmies, kāpēc spēlētajam bieži aizbrauc “širmis”.

Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsējo NHL palicis tik maz. Bet bija laiks, kad sezonas gaitā NHL atzīmējās septiņi mūsējie, daži bija ļoti labi redzami.

Taču ir lietas, ar ko Nolanam vēl nav izdevies tikt galā. Par traumām un slimībām jau minēju. Arī „širmju aizbraukšanu”. Pēdējā desmitgadē mūsu izlasē gandrīz katrā čempionātā ir vismaz pa vienam neattaisnotam noraidījumam ar sekojušu diskvalifikāciju. Bija arī šoreiz – Girgensonam. Un labi, ka vēl nebija Mārtiņam Cipulim un Armandam Bērziņam. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija kļuva par visnedisplinētāko komandu. Bet, jo līdzīgāki ir turnīra komandu spēku samēri, jo lielāku vērtību iegūst spēle nevienādos sastāvos. Latvija radīja iespēju pretiniekiem. Un reizi pa reizei par to arī tika sodīta.

Ja par daudzko mūsējo sniegumā bija dažādi viedokļi, tad par vienu visi bija vienisprātis – labāko balvas patiešām bija pelnījuši Kristers Gudļevskis, Kristaps Sotnieks un Lauris Dārziņš.

Lipmana nelaiks

Šis nav viegls laiks arī Latvijas Hokeja federācijas prezidentam Kirovam Lipmanam. Zinot, kas notiek “Liepājas metalurgā”, kā nokritusies tā akciju cena, diez vai hokejs patlaban ir viņa prioritāte. Taču balvu pasniegt viņš spēja un arī izplūst vairākās atklāsmēs. Vienā nedaudz utopiskā – ka būtu atkāpies no prezidenta, ja „lielā” izlase izkristu no elites (atcerēsimies, ka šajā sezonā šāds liktenis piemeklēja gan jauniešus, gan juniorus!). Otrā gana ierastā – Nolana palikšana pie Latvijas izlases stūres vēl nav izlemta. Kirovam ik pa reizei patīk šādā manierē izteikties. Un sava loģika tur arī ir. LHF valdes uzdevums – iekļūt ceturtdaļfinālā – nav izpildīts un prezidents ir demokrāts. Tāpēc vismaz publiski tas būs kolektīvs lēmums.

Protams, ir arī viens bet. Nākamais nopietnais turnīrs izlasei būs olimpiskais turnīrs Sočos un arī uz Latvijas izlases komandtiltiņa blakus Lipmanam stāvētgribētāju ir vairāk nekā vietu uz tā. Pat ja NHL vīru tur nebūs. Cerams, ka martena krāsns mūsu hokeja stūrmani nebūs tā sakarsējusi, ka pat “Grindeks” vitamīni nelīdzēs…

Taču, cerams, ka arī viņa „mazais kolektīvs” pieņems saprātīgu lēmumu un ļaus „indiāņu virsaitim” turpināt darbu vismaz līdz Soču olimpisko spēļu beigām. Teds to ir pelnījis – par spēju sarežģītā brīdī izveidot komandu. Protams, ja izdosies vienoties par līguma niansēm. Tiesa, nelabvēļu Nolanam arī netrūkst, par ko liecināja arī pirms čempionāta izteiktās prognozes (ka Latvija nenoturēsies elites grupā). Kā izrādījās, pašmāju speciālisti, kam lielā mērā izlase jānodrošina ar rezervēm, paši pēc saviem orientieriem iegāja Teiču purvā kā aizrautīgs dzērveņotājs un tur arī palika.

Latvija, tāpat kā Šveice pērn, palika 11.vietā. Un tieši ar Šveici krustos nūjas nākamajā lielajā turnīrā – olimpiskajās spēlēs Sočos. Ir vērtīga mācība. Tikai jāmācās gan no tās visiem. Sākot no Dombrovska, beidzot ar izlases slidu asinātāju. Reiz var būt svētki arī mūsu ielā.

P.S. Un vēl. Hokejs kļuvis par svarīgu mūsu izklaides sastāvdaļu. Nupat Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) mājas lapā ir īpaši uzsvērta Latvijas septītā spēlētāja vērtība. „Latvija uz visiem laikiem izmainīja pasaules čempionātus, pateicoties saviem faniem, kas lielā skaitā gatavi doties un atbalstīt savu izlasi neatkarīgi, kur tā spēlē.” Tā ir vērtība, kas jātur godā un jākopj.

Autors ir žurnālists