Pavļuts: Pāri enerģētikas celmiem, pret superrentablajiem

Ekonomikas ministru Danielu Pavļutu intervē Anita Brauna – par gāzes tirgus liberalizāciju, valsts kapitālsabiedrību pārvaldības koncepciju, nespēju sastrādāties ar ministrijas valsts sekretāru un koalīcijas sadarbību

Kas ir jūsu skaidrojums – kas īsti notika pirms pāris nedēļām, kad Saeima gandrīz pieņēma „Gazprom” grozījumus [par gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu Latvijā]?

Savā salīdzinoši nelielajā politiskajā praksē esmu novērojis – ja kāds mēģina izdarīt strauju kustību, parasti tam ir divi apsvērumi. Vai nu kādam liekas, ka to var politiski pārdot, ir izdomāts veids, kā to paskaidrot tālāk, lai vismaz pašiem liekas, ka tautai tas liksies pievilcīgi. Otrs, protams, ka tur ir liela interese apakšā. Domāju, šajā gadījumā ir satikušies abi šie iemesli. Pašvaldību vēlēšanu sakarā, ņemot vērā nokaitētos jautājumus ap apkures rēķiniem, ir pateicīga augsne, lai pabiedētu ar hipotētisku cenu pieaugumu gāzei.

Tā ir tā situācijas pamatstruktūra. Cik es varu nojaust, iniciatīva šai lietai nākusi no SC vai caur SC. Kas tur vēl ko [izdarīja], man grūti saprast.

Ziniet, vēsturiski Latvija ir bijusi Baltijas vājais posms, ciktāl tas attiecas uz pretimstāvēšanu „Gazprom” ietekmei. Droši vien tos iemeslus nav tālu jāmeklē. Iespējams, šī ir bijusi izlūkošana ar kauju. Nu nesanāca, vismaz ir skaidrs, kāda ir situācija.

Vai ir bijušas runas, ka liberalizācijas atlikšanas gadījumā „Gazprom” varētu atlaist 20% no gāzes cenas vai ka tas nepieciešams, lai Dombrovskis varētu satikties ar Medvedevu?

Pļāpā ļoti daudz ko. Vispirms ir skaidrs, ka Baltijas valstīm nav vienādas gāzes cenas, Latvija jau pašlaik ir atalgota par kaut ko.

Oficiālas sarunas – mēs jums tā, jums mums šitā – nav bijušas, vismaz mani tādas nav sasniegušas.

Ko es gribēju izdarīt un arvien uzskatu, ka mums tas jādara? Pagājušajā gadā sākām to jautājumu nopietnāk kustināt, pārējās divas Baltijas valstis virzījās uz priekšu ar likumiem, mums vēl neviena kabineta lēmuma nebija. Pavasarī tika sākta šī jautājuma risināšana valdībā. Piesakot tematu, mēs pieprasījām mandātu man uzrunāt „Latvijas gāzes” (LG) akcionārus, lai vispār sāktu ar viņiem oficiālu komunikāciju par gāzes tirgus liberalizācija Latvijā.

Saņēmām valdības uzdevumu veikt padziļinātu juridisku analīzi par īpašajiem Latvijas apstākļiem, kas ir saistīti ar samērā unikālo privatizācijas līgumu, kas nosaka LG ekskluzivitāti uz 20 gadiem gan sistēmā, gan visu pakalpojumu sniegšanā, gan Inčukalna gāzes krātuves izmantošanā. Mēs gribējām izvērtēt visus riskus, jo pretējā gadījumā katru reizi, kad šo tematu aizskaram, sākas spekulācijas par privatizācijas līgumu, ka tur jau neko nevar [mainīt] un tādā stilā. Gribējās uz to visu palūkoties juridiski pamatotāk. Lūk, uz gada beigām pētījums bija pabeigts, un gada sākumā gatavojām uz valdību. Kamēr gatavojām, notika šis vilnis. Kāpēc, kas un kā, grūti pateikt. Būtībā es to uztveru kā mēģinājumu pārņemt iniciatīvu.

To, ko darīsim, detaļās stāstīt nevaru, bet jēga tam ir, ka valdībai jāvienojas par skaidru redzējumu, tādu kā ceļakarti, kādā veidā Latvijā tiek īstenota liberalizācija. Tur ir dažādi apsvērumi – juridiski, tādi, kas saistīti ar infrastruktūras pieejamību, Baltijas reģiona līmeņa jautājumi, kas saistīti ar tiem pašiem termināļiem, cauruļvadiem un veidu, kā varam fiziski atvērt tirgu, piegādāt viņiem alternatīvu gāzi. Trešais aspekts saistīts ar politiskiem, ekonomiskiem faktoriem.

Mums ir kaut kā jānodzīvo tas laika posms līdz brīdim, kad būs alternatīvais gāzes apgādes avots. Vienalga, vai tā būtu caurule no Polijas vai terminālis Igaunijā vai Somijā. Līdz ar to mums jāved sarunas ar LG akcionāriem par ekonomiski un politiski akceptējamu un no investoru aizsardzības viedokļa pieņemamu risinājumu. Tur [„Latvijas gāzē”] nav tikai krievi, arī vācieši. Tās ir nopietnas kompānijas, un ar tām jāved nopietnas sarunas, nevis jāpaceļ rociņas gaisā – mēs neko nedarīsim, jo mums bail, ka gāze būs dārgāka.

Vai līdz šim ir bijušas sarunas?

Jā. Man ir bijušas sarunas gan ar „Gazprom” otro cilvēku, eksporta vadītāju Aleksandru Ivanoviču Medvedevu un ar augsta līmeņa „EON” koncerna pārstāvjiem. Abi lielie akcionāri labi saprot, ka gāzes liberalizācija ir nenovēršama. Tas, ko viņi vēlas runāt, ir kad un kā. Tas arī ir sarunas objekts – kad un kā.

Latvijai nav ne morālu, ne juridisku tiesību nedarīt neko, ir jāpiemēro likumdošana tai varbūtībai, kad kāda trešā puse – lietuvieši, igauņi – tiešām pieprasa piekļuvi mūsu gāzes tirgum ātrāk nekā 2018.gadā, kad varētu būt kāda reģionālas nozīmes gāzes infrastruktūra. Varbūtība, ka mazāks nacionāls terminālis pieprasa piekļuvi infrastruktūrai vai Inčukalnam, tāda iespēja pastāv ātrāk.

Klaipēda jau ir pieprasījusi, kā var saprast.

Tas būtu pārspīlēti teikt, ka pieprasījusi. Pieprasīt nozīmē – lūk, mēs nākam, mums ir gāze, gribam pumpēt iekšā, lūdzu, dodiet nosacījums. Šādā situācijā ir divi varianti. Vai nu valsts ir sakārtojusi likumdošanu, noregulējusi, kam šajā situācijā jānotiek, un tas ir tas, ko gribam izdarīt un ko Eiropas Komisija prasa. Vai arī operators nāk pie LG un prasa, un tad LG izdomās, kā tad būs.

Valdībai būtu jārada zināms redzējums par to, kādā veidā izbeidzam atkarību no viena piegādātāja un ieviešam efektīvi funkcionējošu tirgu, kurā ir vismaz divi alternatīvi piegādātāji un nevienam nav iespēju uzspiest savu cenu politiku.

Kas tiks darīts, lai būtu tirgus pirms 2017.gada?

Šobrīd es pilnībā uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Sarunu pozīciju publiski neizstāstīšu.

Kāpēc sabiedrībai nav jāzina, vai Latvija liberalizēs gāzes tirgu?

Latvija liberalizēs gāzes tirgu.

Pirms 2017.gada?

Mans uzskats ir sekojošs – mums nav tiesību nedarīt neko līdz 2017.gadam. Protams, ar LG privatizācijas līgumu ir visnotaļ lieli sarežģījumi, bet nav tā, ka tie būtu totāli nepārvarami. Tas dzīvi neatvieglo, bet nav tā, ka mēs neko nevaram darīt.

Bet vai mums tūlīt jāmetas lauzt gabalos kompāniju pirms ir skaidrs, kad un no kurienes atnāks gāze, kādi ir juridiskie riski, to mēs, protams, vērtēsim. Es neesmu pašmērķīgu darbību piekritējs. Esmu jēdzīgu un mērķtiecīgu darbību piekritējs. 

Palika neatbildēts jautājums, vai Saeimas notikumi kaut kā ir saistīti ar Dombrovska iespējamo tikšanos ar Medvedevu.

Esmu dzirdējis, ka šāda varbūtība ir pieļauta, bet man nav informācijas, ka tāda tikšanās būtu apstiprināta. Esmu dzirdējis, ka igauņu premjeram ir līdzīgs nolūks Sanktpēterburgā aprīlī, kāda foruma ietvaros.

Jums ar Valdi Dombrovski nav bijusi saruna, ka tam jāpielāgo politika vai tamlīdzīgi?

Nē, tādā griezumā mums saruna nav bijusi. Protams, esam apsprieduši liberalizācijas jautājumus, bet ne šādā griezumā.

(Sarunas brīdī vēl nebija notikusi 19.marta valdības sēde, kurā nolemts pakāpeniski virzīties uz gāzes tirgus liberalizāciju un turpināt sarunas ar LG akcionāriem. Konkrētākas ziņas netiek izpaustas – red.)

Kāda ir jaunākā informācija par reģionālā sašķidrinātās gāzes termināļa būvi? Nav nekas dzirdēts pēc EK pasūtītā ziņojuma publicēšanas.

Kopš rudens kādu laiku bija klusums, pirms Jaunā gada sāku uztraukties, jo neko neiegūstam, ka liberalizācija ievelkas garumā. Liberalizācijas faktiskais priekšnoteikums ir pietiekamas jaudas reģionālas nozīmes infrastruktūras esamība. Sāku rakstīt vēstules, zvanīties. Pēc sarunas ar enerģētikas komisāru Etingeru vienojāmies, ka viņš rīkos sanāksmi, sauks kopā trīs valstis, un mēs mēģināsim virzīties uz priekšu, nospraust kaut kādus soļus, kādā veidā mēģinām dabūt vienošanos.

Tas, kas šajos mēnešos ir mainījies – pašlaik lielākā pretimstāvēšana nav starp mums [Latviju] un kādu citu. Pretimstāvēšana veidojas starp Somiju un Igauniju, kas konkurē par to, kur būs terminālis. Bet būs mēģinājums panākt triju Baltijas valstu un Somijas, kaut kādā mērā varbūt arī Polijas kopīgu skatījumu par infrastruktūras risinājumu līdz šā gada maijam, kad ir paredzēta ES premjerministru sanāksme par enerģētikas jautājumiem.

Kāda ir Latvijas nostāja – jūs akceptējat EK ziņojuma secinājumus un ieteikumus?

Dažādu iemeslu dēļ neredzu, ka Latvija vairs spēj kaut ko piedāvāt. Cita starpā, kolēģi arī Briselē ir norādījuši, ka šie gājieni, kas te pa brītiņam notiek attiecībā uz „Gazprom” interešu bīdīšanu, nekādā veidā nekvalificē Latviju kā vietu, kas varētu īstenot šādus projektus. Es to dabūju noklausīties jau pirms pusotra gada, kad mēģināju aktualizēt Latvijas pieteikumu. Līdzīgi kā somi tagad, piesakot savu termināli, dabū pretī – tajā kompānijā, kas pieteicās būvēt, ir „Gazprom” daļa. Kas tagad būs? Somi skaidro, ka plāno nodalīt pārvades kompāniju un „Gazprom” tur nebūs, bet viņi arī vēl neko nav izdarījuši. Jebkurā gadījumā jāskaidrojas.

Mēs esam pakašķējušies, padiskutējuši par pētījuma secinājumiem, par pamatojumu, nu labi, tāds darbs. Bet pašlaik es neredzu nekādu – ne tehnisku, ne morālu – iespēju Latvijai neakceptēt, piemēram, jēdzīgu projektu Igaunijā vai Somijā, ja tāds parādītos.

Par Klaipēdu – par to daudzi šķēpi lauzti. Mūsu nostāja arī Lietuvas pusei ir labi zināma, mēs šobrīd neredzam, kā tas konkurētspējīgu izmaksu ziņā var kļūt par reģionālu projektu. Tas ar lietuviešiem ir diskusiju objekts. To, kāpēc viņi paši to būvē kā nacionālo termināli, es saprotu, bet kā tas var kļūt par efektīvu reģionālo termināli, nesaskatu.

Igaunija vai Somija – vai no Latvijas viedokļa tas ir vienalga?

Pavisam vienalga nav. Somijas gadījumā tas ir vēl viens posms, tur vēl viens cauruļvads jāizbūvē pa jūras gultni.

Svarīgākais ir tas, ka Baltijas gāzes pārvades sistēma ir savulaik izveidota ar lielu jaudas rezervi un ar Inčukalnu kā centrālo elementu. Lai Baltijā funkcionētu gāzes apgāde, Inčukalns vienmēr būs būtisks elements. Līdz ar to mums nav tik fundamentāli izšķirīgi, kurā pusē atrodas terminālis. Tikpat labi mēs šo alternatīvo gāzi varam saņemt pa cauruli no Polijas, kas, es ceru, nākotnē būs. Svarīgākais ir pašiem tikt galā ar to, kas jāizdara, lai sistēma funkcionētu mūsu patērētāju interesēs.

Kādas ir prognozes, kad varētu būt alternatīvi gāzes piegādes avoti Latvijai?

Precīzu prognozi jums neviens neiedos. Tā, kā šobrīd virzās šie projekti, nopietna reģionālas nozīmes infrastruktūra varētu būt pieejama, kas attiecīgi [nozīmētu] pilnīgu tirgus atvēršanu varbūt, sākot ar 2018.gadu. Bet ir visnotaļ ticami, ka kaut kādas alternatīvas piegādes reģionam var sākties ātrāk, jau no 2015. vai 2016.gada.

No Klaipēdas?

Piemēram, no Klaipēdas. Vai Igaunijas. Tās, iespējams, neatrisinās visas reģiona problēmas uzreiz, vienkārši alternatīvais apjoms būs par mazu, bet ir liela varbūtība, ka citas gāzes Baltijā parādās pirms 2017.gada.

Ekonomikas ministrijai līdz aprīlim valdībai ir jāpiedāvā risinājumi, ko darīt ar elektrības obligāto iepirkumu, lai tas neaugtu vai samazinātos. Ko jūs piedāvāsiet?

Tāds uzdevums mums dots, jā. Pašlaik speciālisti izstrādā priekšlikumus detalizētāk. Mēs starpposmā jau publicējām virzienus, kuros strādājam, un tie ir trīs.

Pirmais, kā samazināt kopējo projektu apjomu – lai teorētisko saistību apjoms nepāraugtu reālās saistībās. Te ir prasību pastiprināšana, citas lietas, lai izsniegtās atļaujas pēc iespējas netiktu īstenotas.

Otrs virziens, kā samazināt saistību apjomu projektos, kas tiks īstenoti. Te ir vairākas lietas, ko darām. Viens, vistuvākajā laikā objektos sāksies reālas kontroles, vairāki dienesti ies pārbaudīt, vai tās stacijas darbojas atbilstoši nosacījumiem un prasībām. Otrs, atbalsta apjoma mazināšana gāzes koģenerācijas projektiem, arī „Latvenergo”. Šeit notiek diskusija, par cik un kādā veidā, bet tas subsīdiju līmenis, kāds bija līdz šim, nesaglabāsies.

Visa veida atjaunojamās enerģijas projektiem mums būs jāveic formulu pārrēķins. Ar „Latvenergo” vadību var sēdēt pie viena galda un diskutēt, ar pārējiem ir grūtāk, viņu ir daudz, un viņi īpaši uzstāj uz tiesisko paļāvību. Līdz ar to mums būs jāiet juridisks ceļš, jāveic formulu pārrēķins, jāgroza MK noteikumi par atbalsta intensitāti.

Mēs ņemsim nost dubulto atbalstu. Ja, piemēram, projekts saņēmis atļauju OIK [pārdot elektrību obligātajā iepirkumā], tad tā jau ietver izmaksas, kas uzņēmējam bijušas, projektu sākot un investējot tajā. Savukārt, ja projekta īstenotājs no ES fonda vai klimata pārmaiņu instrumenta, vai no lauku atbalsta programmām ir saņēmis papildu finansējumu grantu veidā investīciju izmaksu finansēšanai, tad viņš ir saņēmis dubultu atbalstu. Vēsturiski šīs lietas nav izķertas, kas nozīmē, ka mēs no rentabliem projektiem būtībā esam radījuši superrentablus projektus. Tas jāņem nost, lai atbalsts būtu vienu reizi un saprātīgā līmenī.

Trešais, jādiskutē par pārdales mehānismu tur, kur reālās saistības vairs nevar samazināt. Proti, kādā veidā un uz ko tas slogs izdalās. Vai tam visam jāpārceļas pa taisno uz patērētāju, vai tas kā citādāk jādara. Šeit, visticamāk, kaut kāds resursu izlīdzināšanas avots varētu būt tās pašas „Latvenergo” dividendes. Katrā ziņā par šo jautājumu detalizāciju būs ziņojums.

Aprīļa sākumā?

Jā. Visi mūsu pasākumi vērsti uz to, lai OIK neturpinātu augt.

Jūs sacījāt, ka subsīdiju apjoms, ko saņem „Latvenergo”, varētu tikt samazināts. Vai „Latvenergo” to spēs panest?

Spēs.

Finanšu situācija to atļauj?

Viņiem kā infrastruktūras bagātam uzņēmumam ir diezgan liels kredītu apjoms, tas skaidrs. Šie soļi, par kuriem runājam, tiek veidoti ar domu, lai neskartu saistības pret kreditoriem. Mēs parūpēsim, speciāli sarīkosim konsultācijas ar kreditoriem, lai viņi saprot, ko darām, kāpēc to vajag un ka tas nesamazina uzņēmuma spējas pildīt savas saistības.

„Latvenergo” vairs nav nacionāls uzņēmums, tas ir reģionāls spēlētājs, un, protams, tam jābūt saviem izaugsmes plāniem. Tai pašā laikā tam nav jānotiek uz patērētāju rēķina, un uzņēmumam ir efektivitātes rezerves. Pilnīgi noteikti.

Kur?

Tā ir valdes priekšsēdētāja atbildība.

Kā jūs to zināt?

Priekšstats ir.

Pirms kāda laika EM izplatīja paziņojumu, ka nav ticamas informācijas par reālajām TEC izmaksām. Kas tur īsti par problēmu?

Pašlaik tā informācija ir saņemta, regulators analizē. Nosakot atbalsta apjomu TEC, teorētiski vajadzētu būt, ka zina, cik izmaksā tās uzbūvēt un cik darbināt, un tad nonāk pie tā, cik [līdzekļu] trūkst un cik lielu atbalstu vajag. Vēsturiski tā ir bijusi melna kaste. Vismaz regulators mums ir apgalvojis, ka tam nekad nav bijuši pilni un precīzi dati, kā tas viss izskatās. Līdz ar to nebija skaidrs, vai tas atbalsts ir ļoti pietiekams, ļoti, ļoti pietiekams vai tikai pietiekams. Kā jau esmu publiski teicis, rodas iespaids, ka atbalsta līmeni „Latvenergo” ir noteicis pats, un valdība to ir akceptējusi, nevis kāds šo atbalsta līmeni ir izrēķinājis, balstoties uz pārbaudītiem datiem.

Tas ir stāsts par to, ka enerģētikas politiku veido „Latvenergo”, nevis valdība…

Elektroenerģijas politiku tas noteikti ir veidojis. Domāju, patlaban vairs ne.

Vai Ekonomikas ministrijai ir kapacitāte to darīt patstāvīgi?

Iedomājieties – uzņēmumā ir inženieri, kas to ir darījuši visu mūžu, un pretī jums ir pārdesmit cilvēku Enerģētikas departamentā, kurā ir daži inženieri un pārējie juristi. Kā varam, tā darām. Katrā ziņā cenšamies izdarīt to, ko varam, lai arī regulatora lomu palielinātu. Regulatoram var būt dažāda loma atkarībā no tā, kā viņam ļauj izpausties. Mēs cenšamies izmantot regulatora resursus, kurš šajā brīdī, kad jūt, ka viņu neatkarība un kompetence tiek novērtēta, patiesībā ir gatavs strādāt aktīvāk.

Katrā ziņā ilgtermiņa enerģētikas stratēģijā viena uzņēmuma dominance vairs nav saskatāma, kā kādreiz tas varbūt bijis nojaušams. „Latvenergo” gan nav bijis vienīgais. Kā liecināja mūsu sarunas pirmā puse, arī citās enerģētikas sadaļās ir uzņēmumi, kas de facto veidojuši enerģētikas politiku.

Būtu ļoti interesanti, ja kāds izlemtu uzrakstīt īstus memuārus, kā un kāpēc beigās tika pieņemts lēmums būvēt lielās gāzes koģenerācijas stacijas. Kāpēc tik daudz? Kāpēc TEC-2/2? Mēs jau tagad cīnāmies tikai ar atskaņām.

Kas īsti ir iemesls, kāpēc ar Juri Pūci nevarat sastrādāties?

Āboltiņas kundze neviļus šausmīgi precīzi pateica – viņam jāpaliek savā amatā tāpēc, ka viņš turpina Kampara iesāktos darbus. Precīzi, tas arī ir tas iemesls, kāpēc es labprāt gribētu, lai viņš to dara kaut kur citur. Es tomēr šajā ministrijā esmu jau pusotru gadu, un man nav pieņemams, ka kāds turpina Kampara iesāktos darbus.

Kas ir tie darbi?

Tas arī viss. Ļaujiet man nodarboties ar civildienesta ierēdņu rotāciju, par pārējo runāsim pēc tam.

Tagad Valsts policijas vadībā bija rotācija. Ķuzis pateica – lai nebūtu rutīnas, es veicu rotāciju. Viņi visi par to ir informēti, ministrs ir informēts. Ziniet, es varētu tieši tāpat pateikt – visi ir informēti, esmu informējis arī savu tiešo vadītāju, Ministru prezidentu, viņš šo vajadzību zina jau labu laiku, un mēs rotējam! Kas tā par ņemšanos? Būs koalīcijas padomē kaut kāda ņemšanās. Ļoti interesanti, ar ko viss šis pasākums beigsies. Kad ministra kompetences lietas kļūst par kaut kādām augsta līmeņa politiķu batālijām, protams, interesanti, kas un kāpēc.

Kāpēc tik ilgi nevar reformēt valsts kapitālsabiedrību pārvaldi?

Kad šo valdību ielika savā vietā, to jautājumu sākām uzreiz kurbulēt. Jau decembrī bijām ar koncepcijām uz valdības komiteju, bija iebildumi. No vienas līdz otrai valdības komitejai pagāja pusgads. Pa starpu vajadzēja izskatīt reformu vadības grupā, vēl kur, beigās jau nekas nemainījās, pusgads zemē bija nomests ar to stīvēšanos un grūstīšanos. Ir dažādas iebildēju grupas, kuras ministrijas izmanto kā savu kanālu, pa reizei arī uzņēmēju organizācijas. Gala rezultātā koncepcijas tomēr apstiprināja, tikai ar pusgada nokavēšanos.

Pa vasaru uzrakstījām publisko kapitāldaļu pārvaldības likumprojektu, jau septembrī tas bija nosūtīts ministrijām saskaņošanai. Faktiski līdz marta vidum šo likumprojektu ar ministrijām, dažādām organizācijām esam skaņojuši. Esmu vairākas reizes gājis uz koalīciju un teicis – mīļie draugi, lūdzu, neceriet, ka šeit visu izdosies saskaņot. Te ir pārāk daudz pretrunīgu interešu. Ejam varbūt neierastāku mehānismu, saprotam, ka būs jāpieņem politiski lēmumi. Vairākas reizes tas ir nosūtīts atpakaļ paskaņot vēl, nu paskaņojam vēl. Gala rezultātā ir izdevies nokopt no vairākiem simtiem iebildumu līdz dažiem desmitiem, bet tie jebkurā gadījumā vēl ir. Mazāki, lielāki, ir tādi, kas ir pretrunā ar koncepcijām, kuras mēs esam apstiprinājuši. Viena otra ministrija turpina iebilst par jautājumiem, ko vienreiz valdībā jau esam izlēmuši.

Domāju, pēc iespējas drīz to vajadzētu sūtīt uz Saeimu, jo tās ir lietas, kuras Saeima jebkurā gadījumā vēlēsies vēlreiz vētīt un pārskatīt. Līdz ar to mēs neko neiegūsim, šeit mēģinot izdarīt neizdarāmo. Mums neizdosies no valdības dabūt dokumentu bez neviena iebilduma. Kur mums pa brītiņam ar premjeru saduras viedoklis – ja ir daudz iebildumu, tad dokuments nav kvalitatīvi sagatavots. Par šo likumu vispār esmu bieži to dzirdējis, jo daudzi, kam tas nepatīk, saka, ka tas ir slikti sagatavots. Mans viedoklis ir – ja dokumentam ir iebildumi, tas nenozīmē, ka tas slikti sagatavots. Tas var nozīmēt arī to, ka ietver pietiekami būtiskus jautājumus.

(Sarunas brīdī vēl nebija notikusi 18.marta MK komitejas sēde, kurā izskatīja šo jautājumu un kur starp V.Dombrovski un D.Pavļutu izvērtās asa vārdu apmaiņa. Likumprojekta saskaņošana turpināsies – red.)

Kāds negrib, lai ir labāka valsts kapitālsabiedrību pārvalde?

Kāds negrib, lai mazinās viņu vara un ietekme vai precīzāk – lai tā pārbīdās kaut kur citur. Saskaņā ar likumprojektu kapitāldaļu pārvaldības birojam valsts saimniecībā patiesībā būs diezgan liels svars – noteikt kapitālsabiedrību finanšu mērķus, uzraudzīt darbību, caurspīdības prasību ievērošanu, vērtēt valžu/padomju locekļu kandidātu kvalifikāciju, kas būtu balstīta uz profesionalitātes kritērijiem.

Vai jūs tur redzat konkrētus uzņēmumus vai politiskos spēkus, kuriem tas nepatīk?

Pēc iebildumu struktūras var paraudzīties. Visvairāk iebildumu nāk no ministrijām, kam ir lielas kapitālsabiedrības.

Satiksmes ministrijas?

Mums ir sakritība, ka ministrijas, kurām ir vislielākās kapitālsabiedrības, ir valdošajiem koalīcijas partneriem.

Jūs arī pārstāvat valdošo koalīciju.

Nē, mēs esam jaunākais brālis. Koalīcijas trakuļi, kā es reiz izteicos. Visi aktīvi ir pie „Vienotības”.

Jūs savulaik teicāt, ka savu ministra pilnvaru laikā vēlaties sakopt enerģētikas politiku, valsts kapitālsabiedrību pārvaldi un izveidot jauno industriālo politiku. Kā jums tagad šķiet – vai tas būs paveicams?

Latvijā pusotrs gads ir klasiskais valdību strādāšanas periods, un es nesaprotu, kā vispār kaut ko paliekošu un jēdzīgu pusotrā gadā var izdarīt. Nu nav daudz tādu paliekošu lietu, kas maina vidi, ko var izdarīt pusotrā gadā. Atkarībā no tā, cik ilgi mēs vēl kopā strādāsim (iesmejas) – ironija ir par vārdu kopā. Atkarībā no tā, cik ilgi būs lemts šo dienestu pildīt, es domāju, ka mēs lielās līnijās varam izdarīt to, ko esmu vēlējies. Katrā ziņā industriālās politikas pamati ir ielikti, ir atlicis gads, kurā ir tiešām jāsaplāno, jānodefinē kritēriji nākamā perioda ES fondu programmām un veidiem, kā to naudu izlietosim. Mēs gribam novērst apgūšanu un nonākt pie investēšanas.

Starptautiskajā enerģētikā kaut kā, kā pa celmiem virzāmies, es domāju, gāzes liberalizācija būs būtiska. Iekšējā plāksnē – ja mums izdotos uzlikt vāku virsū OIK, tad tas jau būtu liels pakalpojums Latvijas ekonomikai un sabiedrībai. Protams, nākamajā solī būtu jādefinē jauni spēles noteikumi, kā būs uz priekšu.

Par valsts kapitāldaļām – neviens jau necerēja, ka šis jautājums ātri un viegli virzīsies. Tas ir epohāls jautājums, kas saistīts ar resursu sadali, politiskās ietekmes avotiem, resursu piekļuvi.

Vai valdība šajos jautājumos strādā kā komanda?

Valdība jā, koalīcija nē.

Vai jūs sakāt, ka ir kādi spēki ārpus valdības, bet koalīcijā, kas grib kaut ko citu?

Valdība strādā kā komanda visos gadījumos, kad to netraucē darīt koalīcija. (Smejas) Vēl tiešāk? Lai strādātu kā komanda, ir vajadzīgs laiks. Būtu labi, ja mums pie visas šīs aizņemtības būtu vairāk laika pārrunāt kaut kādus jautājumus regulārāk nekā tikai formālās un atklātās valdes sēdēs. Tā pietrūkst. Bet man liekas, ka ministri strādā diezgan labi, sadarbība ir pragmatiska un uzšvirkst tikai gadījumos, ja parādās tādi politizēti jautājumi.