Āža kāja IZM piedāvātajos Augstskolu likuma grozījumos

Kāpēc jau pašā sākumā jānoraida Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie priekšlikumi par valodu lietojumu augstskolās

2013.gada 7.martā Valsts sekretāru sanāksmē Izglītības un zinātnes ministrija piedāvājusi grozījumus Augstskolu likumā, kas publiskajā telpā tiek pasniegti kā iespēja paplašināt Eiropas Savienības oficiālo valodu lietojumu mūsu augstākās izglītības sistēmā. Lieliska doma – ja vien šāda iespēja jau nebūtu ietverta 2011.gadā pieņemtajā likuma redakcijā un ja šo grozījumu mērķis, visticamāk, nebūtu pavisam cits…

Nevajadzīgi grozījumi. Daļa piedāvāto likuma grozījumu ir nevajadzīgi vai tik maznozīmīgi, ka to dēļ atraut ministrijas ierobežotos intelektuālos resursus no tiešām sasāpējušu augstākās izglītības problēmu (piemēram, akreditācijas) risināšanas ir nesaprātīgi.

Jau tagad Augstskolu likuma 56. panta 3. daļa paredz iespēju ES oficiālajās valodās īstenot 20% no studiju programmas kredītpunktu apjoma. Grozījumos tiek piedāvāts šo proporciju paaugstināt līdz 25%. Kāda jēga tik minimāliem grozījumiem, ja zinām, ka tikai nedaudzās programmās tiek izmantota jau pastāvošā iespēja? Arī valodu un kultūru programmas, kopīgās studiju programmas, starpvalstu līgumos paredzētās programmas, ārzemniekiem paredzētās programmas (kurās drīkst studēt arī Latvijas iedzīvotāji) jau tagad drīkst būt un ir angļu valodā.

Tātad radikāla reforma valodu lietojumā augstskolās jau ir veikta, rodot optimālu līdzsvaru starp valsts valodu un svešvalodām.

Dīvaini grozījumi. Novitāte ir piedāvātais punkts, kur studiju programmas īstenošana ES oficiālajā valodā iespējama ar Ministru kabineta lēmumu, “ja šādas studiju programmas īstenošana valsts valodā nav iespējama un šī studiju programma Latvijā ir unikāla un nozīmīga Latvijas attīstībai”. Ko nozīmē – “valsts valodā nav iespējama”? Vai tā ir pagājušā gadsimta prātuļošana par bauru valodas neatbilstību augstām matērijām? Vai Latvijas mācībspēku kvalifikācijas apšaubīšana? Ja runa ir par šaurāku specializāciju – atcerēsimies, ka viesdocētājiem netiek izvirzītas valsts valodas prasmes prasības, tātad uz līguma pamata šīs “unikālās” programmas īstenošanai jau esošā likuma ietvaros pastāv iespējas arī viesprofesoru piesaistei.

Šai grupā būtu iekļaujams arī piedāvājums “ar gala pārbaudījumu vai valsts pārbaudījumu komisijas akceptu valsts dibināto augstskolu un koledžu valsts valodā īstenotajās studiju programmās: 1) gala un valsts pārbaudījumus var kārtot svešvalodā”. Pieļauju, ka varam diskutēt par pašreizējo prasību akadēmiskā grāda ieguvei darbus iesniegt valsts valodā – kaut gan šādai prasībai ir nopietns pamatojums.

Bet piedāvātais variants paredz, ka trīs vai pieci eksaminācijas komisijas locekļi var izlemt, ka abiturients, kas programmu apguvis latviski, gala pārbaudījumu varēs kārtot krievu valodā. Ko tad tas nozīmē?

Nepieļaujami grozījumi. Citēšu piedāvājumu pilnībā: “Studiju programmu, kura atbilst Latvijas Republikas izglītības klasifikācijā noteiktajam Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras 5., 6., 7. un 8. līmenim, citā Eiropas Savienības oficiālajā valodā var īstenot, ja tāda pati pēc satura studiju programma šajā augstskolā vai koledžā tiek īstenota valsts valodā. Studiju programmu, kura atbilst Latvijas Republikas izglītības klasifikācijā noteiktajam Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras 6., 7. un 8. līmenim, var īstenot svešvalodā, kura nav Eiropas Savienības oficiālā valoda, ja tāda pati pēc satura programma šajā augstskolā vai koledžā tiek īstenota valsts valodā”.

Varam tikai minēt, kāpēc grozījumu autori nav izmantojuši Latvijā pieņemto izglītības klasifikāciju (MK 990. noteikumi), bet Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru. Nevarētu taču būt, ka tāpēc, lai uzturētu mītu, ka runa ir tikai par maģistra vai doktora programmām?

Tad nu ieskatāmies minēto noteikumu pielikumā – 5. līmenis atbilst 1. līmeņa profesionālajai augstākajai (koledžas) izglītībai, 6. līmenis, bakalaura, 7. – maģistra, 8. – doktora grādam. Tātad divplūsmu sistēmai arī “svešvalodā, kura nav Eiropas Savienības oficiālā valoda” ceļš vaļā visās programmās.

Protams, ka runa ir par krievu valodu. IZM visu laiku to ir noliegusi, pat propagandas rullītī minot tikai ES oficiālās valodas.

Bet tagad, kad nu tas melns uz balta parādījies MK mājaslapā pieejamā tekstā, laiks beidzot sākt pamatot šo nostāju. Pašlaik no savas puses uzdošu tikai dažus jautājumus: 1) vai valsts izglītības politika ir pilnībā atraujama no valsts valodas politikas, 2) vai, autoruprāt, dažu augstskolu apšaubāmie materiālie ieguvumi atsvērs latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīciju vājināšanu nozīmīgajā augstākās izglītības un zinātnes jomā, 3) vai autori ir padomājuši, kā šādā gadījumā praktiski mainīsies Latvijas augstskolu vide (mācībspēku valodu prasme, studiju materiāli, dokumentācija utt.) un attieksme pret valsts valodu sabiedrībā. 

Plašāku sabiedrību diez vai varētu interesēt fakts, ka šādu grozījumu virzīšana ir arī klajš koalīcijas līguma pārkāpums. Līgumā paredzēts, ka grozījumi Valsts valodas likumā un citos likumos, kas skar valodu lietojumu, virzāmi tikai ar visu koalīcijas partneru piekrišanu. Protams, ka runa ir par vērtībām, kas tālu pārsniedz atsevišķu politiķu, partiju vai valdības pilnvaras. Valodas politikā nav vietas voluntāriem lēmumiem.

Zīmīgi, ka likumprojekta anotācijā sadaļā “Sabiedrības līdzdalības rezultāti” norādīts, ka “daļēji” iestrādāti LU un RSU priekšlikumi (kas nebūt nesatur aicinājumu pieļaut krievu valodas lietojumu) un sadaļā “Saeimas un ekspertu līdzdalība” teikts, ka “augstskolu izteiktie atzinumi ir pielīdzināmi ekspertu viedokļiem”. Nevienas valodas politikas institūcijas viedoklis nav prasīts. Savdabīgi, ka valodu lietojums ir vienīgā joma, kur augstskolu pārstāvji tiek atzīti par ekspertiem. Kāpēc tad augstskolu viedoklis netiek ņemts vērā, piemēram, lēmumu pieņemšanā par akreditācijas institūciju vai augstskolu pārvaldību?

Un atcerēsimies, ka valodu nosacījumi attiecas tikai uz valsts augstskolām. Privātajās augstskolās studiju valodas izvēlē nekādu ierobežojumu nav.

Tā ka ārvalstu studentu piesaistē nav īpašas atšķirības starp valsts un privātām augstskolām, kritiku neiztur apgalvojums par latviešu valodu kā galveno šķērsli, kas ierobežo augstākās izglītības eksportu. Vai tomēr pirmām kārtām nebūtu jāvērtē studiju kvalitāte, augstskolu atpazīstamība, nevis konkurētspējas aizsegā jāmazina latviešu valodas loma tik svarīgā jomā?

Lietišķas diskusijas veicināšanai – par nožēlu štata oponentiem jānorāda, ka no 1997.gada līdz šai dienai vairākās programmās lasu lekcijas arī angļu valodā, tā ka tik mīļie argumenti ad hominem šoreiz nederēs. Runāsim par būtību. Es ne tikai vārdos, bet darbos vienmēr esmu bijusi par plašāku ES oficiālo valodu ienākšanu mūsu izglītības sistēmā, un tas atspoguļojies arī manā vadībā pieņemtajā pašreizējā Augstskolu likuma redakcijā.

Mums jāšķir sabalansēta un valstiska pieeja valodas politikai no pašnicīga provinciālisma, kas spilgti izpaužas Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotajos priekšlikumos. Tie ir noraidāmi jau pašā sākumā, dodot ministrijai laiku un iespēju pievērsties daudz svarīgākiem jautājumiem.

Autore ir LU profesore, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja, VIENOTĪBA