Apdraudējums Latvijai – mērens

SAB gadskārtējais pārskats par spiegiem un ienaidniekiem

Dienas gaismu publiskajā telpā ieraudzījis pirmdien valdības sēdes slēgtajā daļā prezentētais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) pārskats par pagājušajā gadā darīto. Darīto tāpēc, ka, ņemot vērā SAB specifiskos uzdevumus, tam būs ko darīt, kamēr vien pastāvēs mūsu valsts.

Pārskats ir pasauss un kompakts dokuments, kura laikam gan svarīgākais atzinums vēsta, ka Latvijas interešu apdraudējums no citu valstu izlūkdienestu puses esot “mērens”. Ārvalstu vēstniecību skaits palicis nemainīgs, tāpat nemainīgs (15% – 40%) saglabājies diplomātu “ādās ielīdušo” izlūku skaits. Turpina, Ojāra Vācieša vārdiem runājot, “spiegot, kā tādi kuiļi”.

Pārskatā raksturots Austrumu virziena kaimiņvalstu izlūkdienestu darbs ar tautiešu diasporām Latvijā. Nolūks skaidrs – panākt to atbalstu abu valstu valdošajiem nedemokrātiskajiem režīmiem.

Ar agrāk neredzētu aktivitāti izceļoties Baltkrievijas Valsts drošības komiteja. Latvijā baltkrievu diaspora nav liela – aptuveni simts tūkstoši cilvēku. Baltkrieviju apdzīvo turpat desmit miljoni cilvēku. Uz šī fona mūsu simts tūkstoši tāds nieks vien ir.

Taču jāņem vērā, ka uz bankrota robežas vibrējošo Aleksandra Lukašenko “dzimtmuižu” pametuši vairāk nekā 900 tūkstoši darbspējīgā vecuma cilvēku. Aizbraukuši strādāt uz Krieviju, jo tur maksā vairāk. Labprātīgi mājās nebrauc, represiju iespējas stipri ierobežotas. Tak jau gan Baltkrievija, gan Krievija ietilpst Muitas savienībā. Tādā situācijā svarīgs katrs “silts vārds”, kas skan no ārzemēm, un iespēju robežās apkarojams katrs tautiešu vidē izskanējis kritisks vārds.

Nu jau trīskārtējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins, vēl itin zaļš valsts vadītājs būdams, nāca ar savu tagad jau hrestomātisko atziņu, ka Padomju Savienības sabrukums bijusi “XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”. Šīs atziņas kontekstā skatāmas Latvijas un Krievijas, vismaz Putina laika Krievijas, vairāk vai mazāk pēc uzlabojumiem brēcošās attiecības. Protams, no “ideālas teritorijas” viedokļa smagākais zaudējums bija Ukraina, īpaši Krima, taču nākamie “uz strīpas” esam mēs, dabiski, kopā ar ziemeļu un dienvidu kaimiņiem.

Krievijas kā pasaules lielvaras statusa saglabāšana un nostiprināšana fiksēta nule kā pieņemtajā āpolitikas koncepcijā, taču patiesībā Krievija par to situsies gandrīz visus pēc PSRS sabrukuma aizvadītos gadus. Īpašais akcents, visticamāk, likts tāpēc, ka šis statuss ir viens no Putina priekšvēlēšanu solījumiem. Ar pārējiem kā nu ir, tā ir, bet šo Putins pildot godprātīgi. Vismaz tā Krievijā nesen notikušajā sabiedriskās domas aptaujā atzinuši 36% respondentu.

Pārskatā atzīmēts, ka Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestam ticis dots uzdevums kaitēt Visaginas atomelektrostacijas celtniecības iecerei. Tā vai citādi, taču pagājuši septiņi gadi, tomēr Visaginas AES projektā tālāk par runāšanu nav tikts.

Pārskatā īstajos vārdos sauktas ne tikai lietas, bet arī pāris cilvēku. Kā ilustratīvs piemērs Krievijas izlūdienesta aktivitātēm Latvijā. Kāds, pēc SAB atzinuma, neapšaubāmi Krievijas izlūks Maskavā organizēja īpatnējas Latgalei veltītas grāmatas atvēršanas svētkus. Grāmatas autors ir nezināma statusa (nav Latvijas pilsonis) pirmspensijas vai jaunākā pensijas vecuma vīrs Aleksandrs Gapoņenko. Vladimira Lindermana darbu līdzdalībnieks. Grāmatai dots nosaukuma “Latgale: citas esības meklējumos”. Ar to arī viss pateikts – skaldi un valdi. Ideja, ka latgalieši ir atsevišķa tauta ar visām no tā izrietošajām sekām, nav nekas jauns. Tā izklāstīta, piemēram, informatīvi instruktīvajā brošūrā, kuru izdalīja Sarkanās armijas virsniekiem, kas 1940.gada jūnijā ieradās Latvijā, lai “pildītu internacionālo pienākumu”.

Par ideju zagšanu, šķiet, cietumā neliek. Turklāt Gapoņenko gadījumā noteikti ir iestājies noilgums.