ST atzīst par atbilstošām Satversmei apstrīdētās normas “Krājbankas” lietā

Raimonda Paula, Santas Ančas un citu iesniegtais pieteikums noraidīts

Satversmes tiesa (ST) šodien atzina par atbilstošām Satversmei apstrīdētās normas attiecībā uz sanācijas piemērošanu tā dēvētajā “Krājbankas” lietā, vēstī LETA.

Kā ziņots, pieteicēji – komponists Raimonds Pauls, izdevniecības “Žurnāls Santa” līdzīpašniece Santa Anča, Jevgēnija Dimpere un Ina Inkēna – ST apstrīdēja Kredītiestāžu likuma 179.panta 1.daļas atbilstību Satversmes 105.pantam un Kredītiestāžu likuma 179.panta 2.daļas atbilstību Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.

Lieta tika skatīta divos piegājienos – 22. un 29.janvārī. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš tiesu debatēs norādīja, ka ir maldīgi priekšstati par to, kas īsti ir sanācijas plāns. Kusiņš skaidroja, ka to nevar uzskatīt par “tenisa bumbiņas mešanu pāri laukumam”, lai redzētu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) reakciju.

Pēc Kusiņa teiktā, kredītiestāžu maksātnespējas procesā ir ne tikai kreditoru intereses, tāpēc interešu ierobežojumam ir neapstrīdams leģitīms mērķis. Savukārt pieteicēju pārstāvis zvērināts advokāts Egīls Radziņš norādīja, ka kreditoru sapulces sasaukšana nevarētu paildzināt bankas likvidēšanu. Liedzot piedalīties kreditoriem sapulcē, tiek aizskartas viņu tiesības uz noguldījuma atgūšanu bankā.

Pēc viņa teiktā, sanācijas gadījumā kreditoru prasījuma tiesības saglabātos līdz brīdim, kad sanācijas plāns tiktu izpildīts, savukārt pašlaik jau ir skaidri noprotams, ka naudas līdzekļi netiks atgūti. Advokāts pirmajā sēdē norādīja, ka četras personas pret savu gribu 2011.gada beigās kļuva par “Krājbankas” kreditoriem pēc maksātnespējas procesa ierosināšanas. Tomēr pieteicēji uzskatīja, ka procesa laikā tiks risināts jautājums par bankas sanāciju.

Šo personu, tajā pašā laikā kreditoru, ieskatā, administratoram “KPMG Baltics” piedāvātos, bet neapstiprinātos sanācijas plānus vajadzēja apspriest kreditoru sapulcē, lai viņi varētu paust savu attieksmi. Pēc advokāta norādītā, izrādās, ka personām, kuras ieguldījušas savu naudu, nav nekādu lemšanas tiesību.

2011.gada 13.decembrī Rīgas apgabaltiesa pēc FKTK pieteikuma ierosināja “Krājbankas” maksātnespējas lietu. Maksātnespējas procesa administratoram tika iesniegti vairāki kredītiestādes sanācijas priekšlikumi, kas tika noraidīti, jo “KPMG Baltics” secināja, ka neviens no saņemtajiem sanācijas priekšlikumiem nav praktiski realizējams.

Kusiņš komentēja, ka administratora pienākums nav vienmēr sagatavot sanāciju, turklāt viņš uzsvēra, ka neviens no četriem pieteicējiem nebija iesniedzis sanācijas plānu, lai gan to varēja realizēt. Tāpat viņš pauda pārliecību, ka gadījumā, ja kreditoriem būtu iespēja būt lemtspējīgiem par sanācijas plāna apstiprināšanu, tad vienošanās panākšana būtu ilga, savukārt tāda novilcināšanās nekādā gadījumā nebija atbalstāma.

Tikmēr “KPMG Baltics” pārstāvis Stīvens Bērčels Mārtins Jangs ST norādīja, ka administrators vērsās pie citām finanšu iestādēm par iespējamo sanācijas procesu, kā arī informācija tika nodota starptautiskajiem investoriem, tomēr viņi nebija tajā ieinteresēti. Jangs apstiprināja, ka sanācijas priekšlikumi tika rūpīgi izvērtēti, skatoties kritērijus, vai plānā tika paredzēta kreditoru prasījumu pārstrukturizēšana, kā arī tika vērtēta bankas iespēja tālāk funkcionēt.

Viņš paskaidroja, ka sanācijas plānos netika piedāvāta vīzija bankas ilgtermiņa pastāvēšanai. FKTK pārstāve Inga Pētersone tiesas sēdē paskaidroja, ka FKTK, skatot sanācijas plāna priekšlikumus, izvērtē, vai plāns neviesīs draudus sabiedrībai kopumā. Viņa gan pieminēja, ka FKTK jau sākotnēji pauda pozīciju, ka “pat vissliktākā sanācija būtu labāka par jebkuru bankrotu”. Pētersone arī vērsa uzmanību, ka tiesa ir tā, kas vērtē, vai administrators ir pieņēmis visatbilstošāko scenāriju kredītiestādes glābšanai.

Jautāta, vai, piemēram, Noguldījumu garantiju fonds spēs atgūt visus līdzekļus, Pētersone norādīja, ka tas būs atkarīgs no aktīvu pārdošanas, tomēr piebilda, ka aina ir vairāk “pelēcīga, nevis rožaina”.

Jau ziņots, ka Kredītiestāžu likuma 179.panta 1.daļa noteic, ka lēmumu par sanācijas piemērošanu pieņem administrators. Lēmums par sanācijas piemērošanu un sanācijas plāns stājas spēkā pēc tā apstiprināšanas FKTK un kreditoru sapulcē. Kredītiestādes sanāciju vada administrators saskaņā ar FKTK un kreditoru sapulces pieņemtu un apstiprinātu sanācijas plānu.

Savukārt Kredītiestāžu likuma 179.panta 2.daļa noteic, ka lēmumu par sanācijas piemērošanu pēc administratora, kreditoru sapulces vai FKTK pieteikuma var atcelt tiesa, ja šāda lēmuma pieņemšana panākta, lietojot viltu vai spaidus, vai notikusi maldības ietekmē.

Tikmēr Satversmes 92.pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu, nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, kā arī ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

Savukārt Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu, un īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Pieteikuma iesniedzēju skatījumā, kredītiestādes kreditoru intereses efektīvāk un pilnīgāk var aizsargāt tieši sanācijas procesā. Sanācijas piemērošana un no tās izrietošā maksātspējas atjaunošana ir primārais mērķis kredītiestādes maksātnespējas iestāšanās gadījumā. Kredītiestāžu likuma 179.panta regulējums, kas FKTK negatīva lēmuma gadījumā liedz kreditoru sapulcei patstāvīgi lemt par sanācijas piemērošanas lietderību, ierobežo kreditoru likumiskās intereses, tostarp kreditoru tiesības lemt ar viņu īpašumu saistītus jautājumus. Tāpēc minētā norma esot pretrunā ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.

No Kredītiestāžu likuma 179.panta 2.daļas normas izriet, ka tiesas kontrole pār lēmuma tiesiskumu, kas pieņemts attiecībā uz kredītiestādes sanāciju, var tikt īstenota vienīgi gadījumos, kad ir pieņemts lēmums par sanācijas piemērošanu. Turklāt lēmumu iespējams pārsūdzēt tikai gadījumos, kad šāds lēmums ir pieņemts viltus, spaidu vai maldības ietekmē. Līdz ar to lēmuma, ar kuru nolemts sanāciju nepiemērot, pārsūdzības iespēja kreditoru sapulcei vispār neesot paredzēta. Šāds regulējums neatbilst Satversmes 92.panta 1.teikumam, uzskata pieteikuma iesniedzēji.

Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka pretrunā Satversmē garantētajām tiesībām ir kārtība, kādā tiek atmaksāti atgūtie līdzekļi. Proti, prioritāri atgūtie līdzekļi tiek novirzīti Noguldījumu garantiju fondam, tad seko darbinieki un citi, un tikai tad seko kreditori. Pauls, kuram “Krājbankā” bija aptuveni 700 000 latu, no kuriem atgūti tikai 70 000 latu, iepriekš pauda viedokli, ka pašiem kreditoriem ir jālemj par to, kam atdot naudu.