Valsts un tauta, kas mūs saprot vislabāk
Es pati pieteicos rakstīt šo stāstiņu, jo mans iekšējais kalendārs atgādināja, ka šosvētdien Igaunija svinēs savas valsts 95.dzimšanas dienu. Par Igauniju atceros, domāju un lasu joprojām, kaut pagājuši teju divpadsmit gadi, kopš vairs nedzīvojam Igaunijā.
Kopā ar savu vīru diplomātu esam dzīvojuši vairākās valstīs, taču neviena cita valsts vai vieta man nav iegūlusi sirdī tā, kā Igaunija. Dīvainā kārtā arī igauņu valoda, ko iemācījos stipri vēlāk nekā krievu un angļu un ko aktīvi ikdienā lietoju vien dažus Igaunijā pavadītos gadus, šķiet, manās smadzeņu krokās iesēdusies daudz pamatīgāk.
Varbūt, ka tam kāds sakars ar manas mammas dzimtas lībiskajām saknēm Salacas krastos. Vai ar faktu, ka Igaunija ir bijušas manas pirmās un bērnībā daudzkārt apmeklētās ārzemes un ka skolas gados vecāki mums regulāri pirka igauņu skolas formas. Starp citu, instinktīvo sajūtu, ka Igaunija ir cita zeme pat padomju laika apstākļos stiprināja visus okupācijas gadus pārdzīvojušais pirmskara laika robežstabiņš ar Latvijas ģerboni Iklas un Ainažu robežpunktā.
Pa veco lielceļu ar kājām no Ainažiem uz Iklu ejot, tur tas bija ceļa malā – ģerbonis ar baltu krāsu aizkrāsots un pats stabiņš krūmos ieaudzis. Laikiem mainoties, krūmi tika izcirsti un ģerbonis izkrāsots.
Bez anekdotēm
Visticamāk, ka mums katram ir savs stāsts par Igauniju un igauņiem. Taču, ja man prasītu dažās rindkopās raksturot igauņus, es to nevarētu un arī negribētu darīt. Par spīti tam, ka esmu tur nodzīvojusi trīs gadus un protu igauņu valodu. Taču tieši tāpat es nevarētu un negribētu raksturot arī latviešus, jo nedomāju, ka tautām kā tādām piemīt kādas iedzimtas īpašības, neatkarīgi no tā, vai tās ir labas vai sliktas.
Tautas veido indivīdi, un katrā tautā tie ir ļoti dažādi un daudzšķautņaini. Arī manas atmiņas un iespaidi par igauņiem ir ļoti dažādi un interesanti. Visbiežāk gan tas nesakrīt ar to igauņu tēlu, ko latvieši zīmē ar anekdotēm par „karstajiem igauņu puišiem”. Lai gan savs patiesības grauds jau nereti ir rodams arī tādās tautas gudrībās.
Reiz Igaunijā man lūdza uzrakstīt rakstu par to, kā latvieši vērtē un uztver igauņus. Arī toreiz es vairāk balstījos savā personīgajā pieredzē, par kuru varu atbildēt.
Rakstā pieminēju arī no savas mammas dzirdētu latviešu teicienu par igauņiem: „Igaunis muguru liec tikai divreiz gadā – kartupeļus stādot un rokot.” Tas igauņu žurnālistiem tik ļoti gāja pie sirds, ka tika izvilkts no raksta, pārpublicēts un citēts vēl pēc mana raksta nodrukāšanas.
Taču ar tiem teicieniem jau ir tā, kā ir. Katrs to uztver, kā grib. Arī teicienu par muguras liekšanu var uztvert ar lepnumu par nelokāmu un stingru tautas raksturu, bet var arī uztvert kā pārāk liela stīvuma un stūrgalvības izpausmi. Līdzīgi ir ar dienvidigauņu teicienu „Dievs ir latvietis”. Ja nezina, ka šo teicienu Dienvidigaunijā zemnieki lietoja vasarā siena laikā, kad bija uznācis (jeb latvieša Dieva uzsūtīts) nevēlams lietus, tad var domāt, ka igauņi mūs visnotaļ apbrīno kā pārākus un Dievam tuvākus radījumus.
Viena mācība
Taču tas, ko mēs noteikti zinām kā neapstrīdamu vēsturisku faktu, ir latviešu un igauņu līdzīgā vēsturiskā pieredze gadsimtu garumā, it īpaši jau Vidzemē un Igaunijas dienvidu daļā, kuras līdz pat 1917.gadam bija apvienotas vienā Vidzemes guberņā Krievijas impērijā. Tas mūs padara par tautām, kuras vislabāk spēj saprast viena otru, pat ja ne vienmēr gribam to atzīt. Tādas, kopīgajā vēsturiskajā pieredzē balstītas, dzīves izpratnes nav nedz igauņiem ar somiem, nedz latviešiem ar lietuviešiem.
Domājot par šo saiti starp igauņiem un latviešiem, man nāk prātā salīdzinājums ar skolasbiedriem. Latvieši un igauņi nav brāļi vai māsas, kā to pēc piederības valodu grupām varētu teikt par somugriem – igauņiem un somiem vai baltiem – latviešiem un lietuviešiem. Ar igauņiem mūs drīzāk saista viena mācība jeb kopā izieta dzīves skola. Esam dzimuši dažādās ģimenēs, bet neatkarīgai pieaugušo dzīvei nobrieduši vienā skolas solā.
Varbūt tieši tādēļ mums Latvijā patīk sevi vienmēr salīdzināt ar igauņiem un Igauniju. Kāds pazemojums, kad mazākā Igaunija ir kādā ziņā pārāka par mums, bet kāds īpašs gandarījums, ja kaut kur esam tai priekšā! Ar Lietuvu mēs tā sevi nesalīdzinām. Laikam jau brāļi un māsas ir pārāk tuvi un pazīstami, lai ar tiem sacenstos, un vecuma starpība jau pati par sevi kaitē godīgai konkurencei.
Taču ar skolasbiedriem ir citādi. Veselīga un godīga sāncensība klasesbiedru starpā liekas ļoti labvēlīga un uz priekšu dzenoša parādība, kas turklāt nebeidzas līdz ar pēdējo skolas zvanu. Ir taču tik jauki ik pa laikam satikties skolas vai klases salidojumā, lai ar bijušajiem klasesbiedriem salīdzinātu savu dzīves gājumu un to, ko nu katrs no mums ir spējis izdarīt ar vienā un tajā pašā skolā gūto mācību. Ja neizdodas padižoties šajā, tad varbūt izdosies nākamajā reizē, un cerība netiek zaudēta.
Kopīga nākotne
Arī sirsnīgākās un atklātākās sarunas mēdz izvērsties ar sen neredzētiem klasesbiedriem, jo ir iekšēja sajūta, ka mēs esam tik tuvu bijuši kopā un tik daudz kam kopīgi izgājuši cauri, lai saprastos teju no pusvārda.
Igauņi ir vienīgā tauta, kuriem mums nav jāskaidro, ko nozīmē gadsimtiem ilgā vācu muižnieku kundzība, nemitīgās valdošo lielvaru maiņas un to nerimstošā apetīte.
Igauņiem kā nevienam citam ir saprotama mūsu tautas sašķelšana pretējās pusēs Otrā pasaules kara laikā un saknes mūsu sabiedrības šo laiku lielākajām problēmām. To skaidrojot citiem, vienmēr ir vajadzīgs garāks un detalizētāks ievads, taču ne igauņiem.
Atmiņas par skolas laiku mēdz būt gan labas, gan sliktas. Tās sliktās, lai arī mūs norūdījušas, nav jāņem par pamatu savstarpējo attiecību un nākotnes veidošanai. Tomēr jāpatur prātā no tām gūtā mācība, lai nākotnē paši nevairotu sliktas atmiņas. Mums ar Igauniju vēl daudz kopīgu salidojumu priekšā, un cerams, ka nākamajā salidojumā mēs varēsim no kabatas lepni izvilkt savu eiro ar Mildas attēlu.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (35)
Jānis 22.02.2013. 18.43
Jauks raksts. Bez trivialitātes un ar sirsnīgu cieņu. Paldies no pus-igaunietes!
0
loptik 22.02.2013. 16.09
Vispar jau latvieshiem ar lietuvieshiem ir maz kopeja, ja neskata senu valodas saiti. Igaunji, savukart, pec domasanas veida ir tie pashi vidzemnieki, tapec ari latviesi ar igaunjiem parasti saprotas vislabak (personisks noverojums). Bet protams, ir ari krievu un katolju izcelsmes latviesi, kas mus padara savadakus.
Starp citu, der atcereties:
Cesu studenti protams ir labs plaksteris pasapzinai, bet vinu loma Cesu kaujas bija stipri maznozimiga. Musu brivibu no “vaacu baroniem” mums izcinija igaunji. Jaa, taa tas bija. Baltvaciesi ilgi brinijas “kaa mes varejam zaudet igaunjiem?”. Tapat, diez vai mes vispar bez igaunjiem butu iedomajusies, ka varam but ES dalibvalsts un tikt ara no sarkano baronu dzimtbusanas un kriminala murga, kas LV valdija 90ajos. Busim pateicigi viniem par to, bet skali to, protams, neteiksim, jo tapat jau viniem pasapzinas netrukst :)
9
Signija Aizpuriete > loptik 23.02.2013. 00.24
——Gundars Dāvidsons:”(..)
Mums ir jamegina but stiprakiem un mazak dzivot miitos, jo no savas vestures macities var vislabak. Shai gadijumaa, piemeram, to, cik izskiroshi nozimigs mums ir citu valstu (pamataa jau lielvalstu, kuras tad dod ieteikumus mazaakam valstiim) atbalsts.”
============================================================================
Par varnešu attieksmi pret Latvijas vēstures spožākajām lapaspusēm (Varoņu dienu), par banķieru izpalīgiem piemītošo “bāreņu tautas” sindromu var nebrīnīties:
“Katrs ir tik mazs, cik mazs ir viņa gars”
http://www.pietiek.com/raksti/katrs_ir_tik_mazs,_cik_mazs_ir_vina_gars
0
Signija Aizpuriete > loptik 22.02.2013. 23.08
———nomale edge_indran. Angļu un franču flotes ieguldījums cīņā pret Bermontu bija patiesi neatsverams,… ============================================================================ Nozīmīga bija 1. Pasaules kara uzvarētājvalstu attieksme pret savu sabiedroto – Krievijas impēriju. Kā tikai Deņikina un Kolčaka neveiksmīgie uzbrukumi Maskavai un Judeņiča Pēterburgai izgāzās (savu roku pielika arī latviešu strēlnieku pulki) – tā briti un franči sāka gatavoties iespējamajai sarkano uzvarai. 1919.g. 23. oktobrī Klemanso formulēja savu sanitārā kordona doktrīnu:
“Baltijas valstu vēlēšanās iegūt neatkarību jāatbalsta, lai tās kopā ar Somiju un Poliju izveidotu barjeru starp komunistisko Krieviju un Rietumeiropu. Britu valdība šo ideju labprāt akceptēja, jo liela vēlētāju daļa gribēja atļaut krieviem pašiem atrisināt savas lietas.”
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=364475:atbalsts-llatvieu-dumpiniekiemr&Itemid=177
0
Signija Aizpuriete > loptik 22.02.2013. 19.33
——nomale Landesvērs(vācieši), somi, igauņi, latvieši, poļi, lietuvieši. Šīs tautas kopīgiem spēkiem padzina komunistus no Latvijas. Fakts! ============================================================================= Nosauksim visus Brīvības cīņās piedalījušos sabiedrotos, tad vieglāk būs APJĒGT Latviešu strēlnieku muzeja likvidēšanas iemeslus “kriminālā murga/kriminala murga” (G.Dāvidsons) laikā 1990-os gados ( ar ko gan tad nodarbojās Repše un Rimševics-?):
“Latvijā zināšanas par angļu un franču flotes ieguldījumu uzvarā par Bermontu joprojām ir visai trūcīgas,…”
Atbalsts «Latviešu dumpiniekiem»
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=364475:atbalsts-llatvieu-dumpiniekiemr&Itemid=177
0
jmaklakovs > loptik 22.02.2013. 19.42
edge_indran. Angļu un franču flotes ieguldījums cīņā pret Bermontu bija patiesi neatsverams, bet tās, ja nemaldos, nepiedalījās komunistu padzīšanā no Austrumlatvijas.
0
loptik > loptik 22.02.2013. 22.07
2 rinki apkart. Paldies par ieteikumu, esmu lasijis (tapat kaa Petera Radzina atminas), tapec ari runaju.
2 nomale. Uzskaitit visas shis nacijas rindaa nav isti korekti, jo Cesu kaujas bija pagrieziena punkts (definejot to kaa kaut ko, kas kara kampanaa maina dinamiku). Taa bija, ja runajam 2. p. k. kategorijas, “Stalingrada”. Piedevam, atskiriba no Stalingradas, sho izcinija 95% (ja ne vairak) citas valsts karaspeks. Ciinjas Latgalee, lai ari nozimigas (un ar pamatigu polu atbalstu) un meistarigi paveiktas, tomer jau bija, teiksim taa Kurskas kauja vai tml…
Mums ir jamegina but stiprakiem un mazak dzivot miitos, jo no savas vestures macities var vislabak. Shai gadijumaa, piemeram, to, cik izskiroshi nozimigs mums ir citu valstu (pamataa jau lielvalstu, kuras tad dod ieteikumus mazaakam valstiim) atbalsts.
0
loptik > loptik 22.02.2013. 17.22
Teicu specifiski “no vaacu baroniem” un shai zinja epizode bija stipri izskirosa, nevis “tikai viena epizode” (kaut gan Latvijas vestures gramatas deretu ari lielaka atziniba landesveeram, kurs Latviju atbrivoja no latviesu komunistiem). “Kapec taa?” protams ir interesants jautajums, tacu tas nemaina faktus.
0
jmaklakovs > loptik 22.02.2013. 17.44
Landesvērs(vācieši), somi, igauņi, latvieši, poļi, lietuvieši. Šīs tautas kopīgiem spēkiem padzina komunistus no Latvijas. Fakts! Vēl viens fakts (kaut arī ne pārāk politlorekts): katra no šīm tautām, izņemot somus, būtu vēlējusies kādu kripatiņu no toreizējās atbrīvotās teritorijas, kas pašreiz ir Latvijas valsts. Bet Latvija šodien ir tieši tik liela cik ir. No tā izriet vēl viens fakts, ka Latvija tobrīd bija pietiekami spēcīga, gan politiski, gan militāri.
0
jmaklakovs > loptik 22.02.2013. 16.52
Tas, ka Cēsu kaujās vislielākā nozīme bija tieši igauņiem ir taisnība, bet nevar aizmirst, ka tā bija tikai viena epizode Latvijas brīvības cīņās. Protams, šī epizode bija ļoti nozīmīga, bet teikt ka brīvību mums izcīnīja igauņi ir mazliet nekorekti. Latvija, atšķirībā no Igaunijas, izjuta visus Pirmā pasaules kara “labumus”. Kamēr Igaunija būvēja savu armiju latvieši raka kapus, vāca gruvešus un dzīvoja bēgļu nometnēs.
Par 90. gadiem runājot atkal acīs krīt pamatīgs + igauņiem. Somijas tuvums. Jau padomju laikos igauņiem bija iespēja skatīties somu tv, un tādejādi, jau padomju laikos bija skaidrs priekšstats par to, kā jādzīvo. Uzreiz pēc dzelzs priekškara pacelšanās, viņiem radās iespāja aizbraukt uz Helsinkiem. 2-3 stundas un jau citā pasaulē. Kaut vai pēc darba vakarā! Latviešiem tādas iespējas nebija. Somiem tāpat bija iespēja dzīvot Helsinkos, bet savus darbiniekus algot lētajā Igaunijā.
0
buchamona > loptik 22.02.2013. 21.25
Gundars Dāvidsons. Ja izdodas sameklēt, iesaku izlasīt, vai vismaz palasīt (jālasa vairāk, kā 400 lpp:) Latvijas atbrīvošanas kara vēsturi. 1938.g.
Virsredaktors ģen. Peniķis. Redaktori vairāki latviešu virsnieki. Grāmata ir ļoti sīks Brīvību cīņu apraksts līdz pat Latgales atbrīvošanai. Tas ir sausi dokumentāls stāsts, bez patosa un literatūras, bet ar kartēm utt ar kuru vajadzētu iepazīties katram latvietim, it sevišķi, ja ir vēlme runāt par landesvēru, Liepājas puču , arī par Strazdmuižas pamieru utt
0
Pauze 23.02.2013. 09.16
Brīnisķīgs, sirdi sildošs raksts. Paldies!
0