Dārgā inaugurācija

Politiskās reklāmas nav vienīgais bezmaksas siers slazdā

Dienā, kad pārrados no Latvijas Ņujorkā, ziņu kanāli vēstīja par tradīcijām bagātāko šā gada notikumu ASV politikas vēsturē – inaugurācijas ceremonijā zvērestu nodeva atkārtoti ievēlētais Baraks Obama. Dārga viņam sanāca šī inaugurācija – kopumā tiek vērtēts, ka prezidenta vēlēšanu reklāmas kampaņās kandidāti kopumā iztērējuši četrus miljardus dolāru, no kuriem 60% notrallināti televīzijas reklāmās.

Rupji rēķinot, priekšvēlēšanu kampaņās izgāzta puse no šā gada Latvijas valsts budžeta izdevumiem. Jāspriež, ka „mežonīgie Rietumi” Latvijas politiskajā reklāmvidē, kur turpmāk 30 dienas pirms vēlēšanām reklāma būs aizliegta, beigušies ātrāk nekā ASV. Tur pagaidām tam galu neredz. Taču būtu pāragri priecāties, ka nu visas problēmas Latvijas priekšvēlēšanu aģitācijā ir atrisinātas.

Latvijā priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas savu epopeju sasniedza 2006. gadā, kad televizoru ekrānus pārpludināja “pozitīvisms”. Hrestomātisks ir “Kas notiek Latvijā?” raidījums ar Stendzenieka, Liepnieka, Koziola, Šlesera, Lemberga, Čigānes, Loskutova u.c. dalību – klasika, lai atcerētos mūsu varoņus no „mežonīgo Rietumu” laikiem. Tostarp raidījuma laikā Ē. Stendzenieks piesauc ASV, kur ar priekšvēlēšanu reklāmām “nav nekādu problēmu”.

To Ē. Stendzenieks teica 2006. gada nogalē, kad sāka ieskrieties 2008. gada ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa. Nākamo divu gadu laikā pār vēlētājiem gāzās ap 2,7 miljardiem dolāru priekšvēlēšanu reklāmās. Šķita, ka sasniegti nebijuši un nepārspējami tēriņu griesti, taču pērno vēlēšanu četri miljardi dolāru parāda, ka Ē. Stendzenieka piesauktais – nekādu problēmu – nav tiesa. Ir vēl vairāk.

Politisko reklāmu pamatproblēma ir vēlētāja notrulināšana. Mediju pētniece Kerola Vildere (Carol Wilder) to salīdzina ar franču filozofa Žana Bodrijāra piesaukto spoguļistabu, kurā ir aizvien vairāk un vairāk informācijas, bet aizvien mazāk un mazāk jēgas. Viņa uzsver, ka sociālie mediji, blogi un jebkas cits kvalitatīvs un kritisks pārsvarā spēj vien pastiprināt šo reklāmu atbalsi, neko vairāk.

“Pēdējo desmit gadu laikā mainījies politisko kampaņu mērogs un parādījusies visatļautības vide, kuru radījusi radikāla politisko kampaņu deregulācija. Kā nekad agrāk, galvenais dzinulis ir nauda, nauda, nauda. Vai es pieminēju naudu?” ironizē K. Vildere.

Savu viedokli viņa izteikusi programmas bukletā par divu mākslinieku – Antoni Mundanas un Māršala Rīza – izveidoto politisko reklāmu kompilāciju. Šo videokolāžu, kuru Ņujorkā plaši apmeklētā seansā demonstrēja inaugurācijas nedēļā, veido ASV prezidenta priekšvēlēšanu reklāmas no 1952. gada līdz pat mūsdienām. Savdabīgi, ka stundu divdesmit ilgajā reklāmu hronoloģijā propagandētā tematika ir šaura un neizvērsta: ko kāds kandidāts agrāk domājis un ko domā tagad; agresīvā Padomju savienība, pēcāk – draudīgā Ķīna; katrreiz vēlēšanas ir vēsturiskas un izšķirošas. Seansa beigās trula sajūta no virspusējības un pliekanuma.

Bet Obamas šā gada inaugurācijas runā nav ne vārda, ka būtu jāpiebremzē un jāierobežo politiskās reklāmas. Savdabīgi, bet kamēr amerikāņu vēlētāji par to šausminās, politiskā vide ir kurla. Un tad dīvaini sanāk, ka Latvijā ausis dzirdīgākas.

Tomēr mani satrauc kas cits. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju vēlmi patērēt bezmaksas medijus, pirms vēlēšanām līdz ar reklāmas aizliegumu kā sēnes jau iepriekš ir augušas un vēl vairāk augs visdažādākie interneta portāli ar viskārdinošākajiem virsrakstiem un savdabīgākajām ziņām, sensacionāliem viedokļiem un aptaurētām iniciatīvām. Tas draud, ka atkal iesēdīsimies Bodrijāra spoguļistabā ar pārblīvētu informāciju bez jēgas. Jāatceras, ka bez maksas ir tikai siers slazdā, un ar to, it īpaši pirms vēlēšanām, nevajadzētu baroties.

Autors ir sociālantropologs, kurš patlaban studē Jaunās Skolas universitātē (The New School) Ņujorkā