Futbola veiksmes pieradināšanas jubileja

20.novembrī Latvijas futbolā apritēja savdabīga jubileja – 10 gadi, kopš uzvarēta Sanmarīno izlase

Ne viens vien te varētu iesaukties – tad nu gan notikums! Uzvarēt Sanmarīno Latvijai tomēr bijis daudz vieglāk nekā Kalvītim Krievijai atdot Abreni. Taču ir dažas ļoti būtiskas piebildes faktam „Uzvara pār Sanmarīno”.

Pirmkārt, pirms pusgada neizšķirts ar to pašu Sanmarīno Rīgā maksāja galvenā trenera amatu anglim Gērijam Džonsonam un viņa vietā stājās Aleksandrs Starkovs. Taču piezīmes vērta ir arī tā spēle 20.novembra miglainajā vakarā Seravalle stadionā. Jau bija sācies kompensācijas laiks, bet uz tablo joprojām bija 0:0. Tiesnesis no Azerbaidžānas nozīmēja brīvsitienu uz Sanmarīno vārtiem. Līdz tiem bija kādi 25 metri. Mājinieki izveidoja sieniņu. Jura Laizāna prombūtnē pie bumbas gāja Andrejs Rubīns. Ieskrējās, cik nu vēl spēka bija palicis, un “ierubīja” no visas sirds. Bumba izvirpuļoja cauri kāju mežam, negaidīti atsitās pret mājinieka Valentīni kāju un tīklā bija – 1:0! Prestižs glābts! Taču šoreiz runa nav tik daudz par prestižu, kā par ko citu.

Fortūnas smaida lielā loma

Futbolā, kur ļoti bieži visu izšķir tikai vieni pašu iesisti vai neielaisti vārti, veiksmei ir ļoti liela nozīme. Un ļoti iespējams, ka tieši tajā vakarā mūsējiem izdevās apseglot veiksmi, kas Latvijas izlasi pavadīja līdz pat 2003.gada 19.novembra vakaram – veselu gadu!

Uzvarai Sanmarīno pieplusojot pirms tam izcīnīto neizšķirtu ar Zviedriju un uzvaru pār Poliju, mūsu izlase gadu pabeidza savas grupas līdergodā un ar abām kājām nostājās ceļā uz “Euro 2004″ finālturnīru. Jā, vēl jau nepatīkams zaudējums Ungārijai Budapeštā un Polijai Rīgā, taču Fortūna bija ne tikai Verpakovska bučos vien. Kā lai neatceras vārtus, ko viņš iesita ungāriem, poļiem, zviedriem! Izdevības tika izmantotas gandrīz ar 100% efektivitāti. Ar to gan nepietiktu, ja pēdējā mačā Solnā spēles izskaņā zviedri spētu realizēt 11 m soda sitienu. Bet Olbeks, Aleksandra Koliņko, kas Anglijas presē jau bija izcīnījies ar lāci, „iebiedēts”, sita pāri. Būtu 1:1, “play off” iekļūtu Polija. Ne velti poļi pēc tam baumoja, ka Latvija nopirkusi Zviedriju. Nu ko – arī gods!

Tad sekoja divi mači ar Turciju, kur arī neiztika bez „farta”. 15.novembra vakarā termometra stabiņš Rīgā jau bija zem nulles. Ne tā, kā šajās dienās. Atbildes spēli Stambulā nācās izlaist pamatvārtsargam Ruštu, un tieši viņa dublieris saminstinājās pēc Jura Laizāna brīvsitiena, kad bumba viņam gar roku iespurdza vārtos un rezultāts kļuva 2:1. Šis rezultāts Turcijai vairs nederēja, un spēles groži negaidīti izslīdēja no viņu rokām. Latvija pavēra durvis uz “Euro 2004” finālturnīru un spēlēm ar Čehiju, Vāciju un Nīderlandi.

Tomēr jāpiemin arī tas, ka ne jau visās spēlēs Starkova rokās bija labākā kava. Drīzāk otrādi. Marians Pahars vairāk ārstēja traumas nekā spēlēja. Imants Bleidelis jau bija aizvadījis pēdējo maču “Southampton” galvenajā komandā (viņam liktenīgs bija mačs pret “Tranmere Rovers”). Arī Andreja Štolcera labākās spēles bija aiz muguras, bet Prohorenkovs tikai iegāja izlases modelī. “Euro 2004” kvalifikācijas ciklā, kā jau minēju, pret Sanmarīno nespēlēja Laizāns, pret Ungāriju – Laizāns, Isakovs, pret Zviedriju – Laizāns, pret Turciju Rīgā – Zemļinskis, Blagonadeždins, Laizāns.

Tomēr bija gana spēcīga centrālā ass – vārtsargs Aleksandrs Koliņko spēlē “Championship” klubā „Crystal Palace”, aizsardzību balstīja Mihails Zemļinskis ar nelielu pieredzi Ungārijā un Izraēlā un lielu – „Skonto”, un Igors Stepanovs, kas bija izgājis Londonas „Arsenal” skolu. Vidējā līnijā bija Vitālijs Astafjevs ar Austrijas un Anglijas, lai arī tikai „Bristol Rovers” pieredzi, un Juris Laizāns, kas bija “key” figūra Maskavas CSKA. Bet uzbrukuma smailē tieši tad savas trajektorijas apogeju sasniedza Māris Verpakovskis. Tāpat kā pirms dažiem gadiem Zlatko Zahovičs bija uzvedis virsotnē Slovēniju. Bija lielisks mikroklimats, lieliska savastarpējā sapratne. Bija treneru kolektīva aizrautība.

Klāt pieliekot veiksmi, 2003.gada rudenī tas rezultējās fantastiskā panākumā, par kuru mūs joprojām apskauž gruzīni, armēņi, baltkrievi, lietuvieši, jo padomju laikos viņu futbols bija galvastiesu pārāks. Apskauž arī somi, kas arī nekad nav spēlējuši finālturnīrā.

Tāpēc ir vērts minēt visus, kuri tobrīd kaldināja šīs uzvaras: Aleksandrs Koliņko, Igors Stepanovs, Mihails Zemļinskis, Dzintars Zirnis, Igors Korabļovs, Vitālijs Astafjevs, Valentīns Lobaņovs, Juris Laizāns, Aleksandrs Isakovs, Oļegs Blagonadeždins, Imants Bleidelis, Māris Verpakovskis, Vlaidimirs Koļesņičenko, Andrejs Rubins, Jurģis Pučinsks, Vīts Rimkus, Andrejs Štolcers, Marians Pahars, Viktors Dobrecovs, Arturs Zakreševskis, Igors Semjonovs, Andrejs Prohorenkovs, Mihails Miholaps.

Treneri Aleksandrs Starkovs, Jurijs Andrejevs, Aleksandrs Kulakovs, Vladimirs Serbins. Ekipējuma menedžeris Leonards Andžāns. Medicīniskais personāls: Dāgs Čuda, Marks Vaščinskis, Aleksandrs Jurovskis.

Lielākais panākums mūsu futbola vēsturē tika gūts Aleksandra Starkova vadībā, taču svarīgi arī pirmie akmeņi, ko iemūrēja Jānis Gilis un turpināja Revazs Dzudzuašvili un Gērijs Džonsons. Savukārt Fortūnai nav vārda un sejas. Pat tad, kad tā, uz tevi skatoties, ļoti plati smaida.

Izniekotā izdevība

Zvaigznes bija sarindojušās, lai arī Latvijā futbols kļūtu par karali. Pagājuši tikai nepilni 10 gadi, bet situācija Latvijas futbolā ir radikāli izmainījusies. Uz slikto pusi. Prezidents joprojām tas pats, bet gaita ir pavisam cita. No kādreizējās spozmes palikuši tikai sodrēji, ko rudens vējš trenkā pa novārtā atstāto „Skonto” stadionu. Diemžēl cita, kur izlasei spēlēt, nav. Topošo arēnu LU (ASK) stadiona vietā jau arī sāk apņemt baumas, intrigas, kur līdz “fair play” kā līdz Papua Jaungvinejai.

Toreizējo panākumu eiforijā LFF noslēdza labus līgumus ar LMT un „Nordea” un citiem uzņēmumiem, saņēma krietnu dotāciju no UEFA par līdzdalību “Euro 2004” finālturnīrā. Bet virsotnes vietā patlaban sēžam dziļā bedrē. Vai no brīnuma visiem galva apreiba un zuda realitātes sajūta? Vai varbūt jau pārāk daudz nācās ieguldīt, lai aizdrīvētu LFF bosa biznesa sūces?

Kā jau varēja paredzēt, dotācijām un sponsorējumiem pienāca gals, un tagad LFF ir gandrīz vai ar nabaga tarbu plecā. Jau labu laiku treniņspēles izlasei notiek tikai ar tām valstīm, kas gatavas mūs uzņemt un apmaksāt ceļa izdevumus. Šajā kategorijā ir ne tikai Austrija vai Polija, bet arī Angola un Gana… Vēl ir arī tāds variants kā Antālijā ar Bolīviju, tomēr bieži šādās afērās iesaistīties ir pavisam nevēlami, jo sevišķi, ja prezidents ir bijis “fair play” tribūns. Taču pa retam arī viņš riskē.

Redzot mūsu vietu FIFA rangā, daudzi arī vairs negrib ar Latviju spēlēt. Nav prestiži, publiku stadionos ar to nepievilināsi. Un vēl par to jāpiemaksā!

Nē, paldies. Tā pateica arī Velsa, ar ko risinājušās sarunas par spēli aizvadītajā nedēļā. Un tā nu sanāca, ka Latvija bija gandrīz vai vienīgā Eiropas valsts, kas šajā datumā bija brīva. Spēlēja Lietuva, Igaunija, pat Malta un Lihtenšteina. Nē, lai būtu precīzs, Jelgavā spēlēja Latvijas izlase pret Latvijas Virslīgas izlasi. Tas bija vienīgais risinājums, kā sapulcināt izlases kandidātus. Tikai ārzemēs spēlējošos uz šādu maču izsaukt nevarēja, nebija arī jēgas, jo būtu tikai lieka tērēšanās. Turklāt naudas jau nav kļuvis vairāk.

Tajā pat laikā mums tagad ir spēlētāji no Premjerlīgas (Kaspars Gorkšs), no Bundeslīgas (Artjoms Rudņevs), no Krievijas Premjerlīgas (Aleksandrs Cauņa), no Šveices līgas (Andris Vaņins). Komandas centrālā ass izskatās gana spēcīga, taču mehānisms, kurā no kabīnes birst iekšā smiltis, laikam jau nav lemts veiksmīgai funkcionēšanai. Diemžēl. Un situāciju var glābt tikai tā iestāde (LFF), kas situāciju nolaidusi līdz šādam līmenim.

Tomēr neesmu pārliecināts, vai ar to pašu galvu, kam tagad futbolā ir pavisam citi mērķi. Taču LFF vadības vēlēšanas bija pavisam nesen, nekas sevišķs tur nemainījās, tāpēc arī cerēt uz jūtamu uzlabojumu tuvākajos gados nav nekāda pamata. Futbola sabiedrība var pārmest tikai sev, jo paši šo vadību ievēlēja.

Vai tiešām neko tādu vairs piedzīvot neizdosies? Mazu optimismu gan rosina vēsturiskie cikli – brīnumi Latvijas futbolā notiek aptuveni reizi 20 gados.

1968.gadā „Daugava” gandrīz iekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā. Kāju priekšā aizlika Kirovobadas „Dinamo” no saulainās Azerbaidžānas. 1985. un 1986.gadā „Daugava” gandrīz iekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā. Tomēr pārspēlēs nepaveicās, bet otrajā mēģinājumā ceļam pārskrēja neizšķirtu limiti un Lančhuti „Gurija” no saulainās Gruzijas.

2003.gadā Latvija kvalificējās „Euro 2004″ finālturnīram. Vai jāgaida vēl kādi 10 gadi? Vai gaidīsim, rokas klēpī salikuši?

Autors ir sporta žurnālists