Augstskolu kvalitātes problēmas. Karosim vai uzlabosim?

Nepieciešams plašākā lokā diskutēt par to, kādi speciālisti un kādā skaitā valstij tiešām vajadzīgi

Augstskolas ir nonākušas krustugunīs. Sabiedrība polarizējas, sadaloties kaismīgos Roberta Ķīļa atbalstītājos un tikpat kaismīgos pretiniekos. Nu jau pārkāpta robeža, aiz kuras sākas karš bez analīzes un argumentiem. Es ļoti vēlētos šo milzu enerģiju ievirzīt lietderīgākā gultnē, lai sabiedrībai tā dotu gaismu, nevis saceltu putekļus.

Ieskatīsimies mazliet dziļāk. Pieņemsim kā neizbēgamu faktu to, ka daļa no programmām ir augstākā, citas zemākā kvalitātē. Daļu no tām finansē no valsts budžeta, citas nefinansē (arī tas ir fakts). Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis uzstāj, ka nedrīkst tērēt valsts un nodokļu maksātāju naudu nekvalitatīvām studijām. IZM variantā atšķirīgs ir to programmu skaits, kuras būtu atzīstamas par nekvalitatīvām.

Jaunākais ministra piedāvājums ir augstskolām pašām izlemt, kuras programmas ir kvalitatīvākas, un uz tām pārlikt valsts budžeta finansējumu. Nezinu, vai daudzi to ir pamanījuši, bet uzsvars ir nobīdījies: no valsts budžeta finansēt daļu no studiju programmām nevis tāpēc, ka tās ir valstij vajadzīgas, bet tāpēc, ka tās ir kvalitatīvas. Tiek uzdots retorisks jautājums: vai tiešām mums jāuztur nekvalitatīvas programmas? Jautājums ir leģitīms. Bet leģitīms ir arī cits jautājums: vai ir pareizi no valsts budžeta uzturēt kvalitatīvas, bet nevajadzīgas programmas?

Un vēl: vai kvalitāte pieaugs, ja naudu pārliksim no vienām programmām uz citām, bet budžeta vietas cenu atstās līdzšinējā līmenī – zem pašizmaksas? Saglabāsim principu „zema kvalitāte par zemu cenu”?

Vispirms kas tas ir – „kvalitāte”. Atmetīsim domu, ka kvalitāti var izmērīt centimetros vai nosvērt kilogramos. Arī dažādi pasaules augstskolu reitingi nepierāda kvalitāti tādā veidā, kā mēs to iedomājamies, un nedod mums nekādu norādi, kā pie kvalitātes tikt. Mūsu mediju publiskotais Latvijas augstskolu un koledžu reitings izsauca pamatotu sašutuma vētru akadēmiskajās aprindās, taču tas vienlaikus pierādīja arī to, cik maz šādiem reitingiem ir vispār vērts uzticēties (ar metodi reductio ad absurdum).

Produkta kvalitāte nozīmē nevis labu vai vislabāko, bet atbilstību paredzētajam lietošanas mērķim. Augstākajā izglītībā produkts ir speciālistā ieslēptais zināšanu, prasmju, iemaņu un attieksmju komplekts, kurš nav statisks un laika gaitā var papildināties vai sarukt atkarībā no iemantotās spējas mācīties vai aizmirst. Tā atbilstība mērķim nav viegli pārbaudāma. Tāpēc jāpievērš uzmanība akadēmiskajam procesam un jāraugās, lai šajā procesā tiek ievēroti noteikti priekšnosacījumi un noteiktas darbības, kas – kā iepriekš pārbaudīts – parasti dod kvalitatīvu rezultātu.

Augstākajā izglītībā attiecīgu prasību un ieteikumu kopumu, ko saīsināti apzīmē ar nosaukumu European Standards and Guidelines (ESG) – pēc Boloņas procesa dalībvalstu ierosinājuma – ir izstrādājušas četras augstākajā izglītībā Eiropas mērogā darbojošās organizācijas: Eiropas Universitāšu asociācija (EUA), Eiropas Augstskolu asociācija (EURASHE), Eiropas Kvalitātes apliecināšana aģentūru asociācija (ENQA) un Eiropas Studentu savienība (ESU). 2007. gadā dalībvalstu (arī Latvijas) izglītības ministri to apstiprināja un apņēmās ieviest savu valstu augstākās izglītības sistēmās. Tajā viena no nodaļām ir augstskolu iekšējā kvalitātes nodrošināšanas sistēma, jo tikai tā spēj ietekmēt akadēmisko procesu. Jebkura ārējā novērtēšana var tikai konstatēt, vai process un rezultāts atbilst izvirzītajām prasībām. Protams, ir ļoti svarīgi, lai ārējais novērtējums vadītos pēc tām pašām prasībām, kādas ir iekļautas iekšējā kvalitātes nodrošināšanas sistēmā, un lai tas būtu objektīvs un korekts.

Taču studiju programmas un sagatavoto speciālistu kvalitāti ietekmē nevis akreditācija, bet tikai un vienīgi visu procesā iesaistīto personu un institūciju konkrēts darbs vai atbalsts, lai attiecīgās prasības un ieteikumi tiktu izpildīti. Tieši uz to būtu jāvirza visu mūsu enerģija un metodiskais un finansiālais atbalsts.

Īsumā šo prasību un ieteikumu saturs ir apkopojams septiņos punktos:

1) Studiju programmai jābūt orientētai uz sasniedzamajiem studiju rezultātiem Boloņas procesa izpratnē, t.i., uz nepieciešamo zināšanu, prasmju un kompetenču ieguvi. Šai izpratnei jāizpaužas gan programmas aprakstā, gan konkrētajos mācību kursos, gan nodarbību veidu izvēlē. Studiju saturs regulāri jāpārskata un jāaktualizē, un šai procesā jāpiedalās arī studentiem un darba devēju pārstāvjiem. Arī akadēmiskajiem grādiem jābūt pakārtotiem šim pašam principam.

2) Studentu vērtēšana jābalsta uz ļoti skaidriem un publiskotiem kritērijiem. Arī studentu atzīmēm jābūt orientētām uz nepieciešamo prasmju un kompetenču apgūšanu, ne tikai uz teorētisko zināšanu pārbaudi. Pārbaudei jābūt skaidri reglamentētai un konsekventai; jānovērš iespēja, ka atzīmi nosaka viena cilvēka subjektīvs viedoklis;

3) Ir jābūt labi izstrādātai un konsekventai sistēmai docētāju sagatavošanā, atlasē un izvirzīšanā. Nepietiek ar to, ka docētājam ir zināms skaits publikāciju atbilstošajā jomā. Jābūt sistēmai, kas dod iespēju docēšanas kvalitāti regulāri vērtēt gan kolēģiem, gan studentiem, gan darba devēju pārstāvjiem, un tam jāizpaužas arī docētāja oficiālajā novērtējumā. Docētājiem jābūt iespējai mācīties un pilnveidot savas prasmes, un jābūt sistēmai, kas izstumj no docētāju vidus tos, kuri nav motivēti paši un nespēj motivēt studentus apgūt vajadzīgās zināšanas, prasmes un kompetences. Mācību darbam jābūt ciešā saiknē ar fundamentāliem vai lietišķajiem pētījumiem, bet ir jābūt labam un pamatotam līdzsvaram starp mācībām un pētniecību, un arī tam ir jāizpaužas studiju programmu un akadēmisko grādu un kvalifikāciju aprakstos.

4) Jābūt piemērotai mācību bāzei un mācību atbalsta resursiem. Arī šiem resursiem jābūt skaidri sasaistītiem ar atbilstošas studiju programmas saturu un tās izpildē iegūstamajām prasmēm un kompetencēm, un tiem jābūt adekvātiem programmas prasībām. Ir skaidri jāapzinās un jādara studentiem zināms, kādi konkrēti resursi un kāda palīdzība ir pieejama studiju programmas mērķu sasniegšanai (arī ārpus nodarbībām).

5) Augstskolā jābūt labi pārdomātai un izstrādātai informācijas sistēmai, kas dod iespēju apkopot datus par visiem mācību aspektiem, un apkopotos datus prasmīgi jāizmanto studiju procesa vadīšanai un citām ar to saistītajām darbībām.

6) Augstskolām un fakultātēm regulāri jāinformē sabiedrību, sniedzot tai aktuālu un objektīvu gan aprakstošu, gan kvantitatīvu informāciju par savām īstenojamām studiju programmām un piešķiramajiem grādiem.

7) Visiem šiem aspektiem jābūt noformulētiem un aprakstītiem augstskolas kvalitātes politikā, kā arī jābūt ar to saistītām procedūrām attiecībā uz studiju programmu un iegūstamo grādu un kvalifikāciju kvalitātes standartiem. Augstskolām jāizstrādā stratēģija kvalitātes nepārtrauktai uzlabošanai. Politikai, procedūrām un stratēģijai jābūt oficiāli apstiprinātām, un to izstrādē un apstiprināšanā noteiktai lomai jābūt arī studentiem un darba devējiem.

Kā ar šīm prasībām un ieteikumiem saistās AIP īstenotais ESF projekts un IZM veiktais alternatīvais izvērtējums?

AIP projektā ir iekļauti 62 kritēriji iepretī ESG septiņiem (turklāt septītais attiecas uz visu augstskolu kopumā, nevis uz vienu programmu vai studiju virzienu). Būtu labāk, ja to nebūtu tik daudz vai ja tie būtu sadalīti grupās atbilstoši augstāk minētajam. Bet iepriecina fakts, ka gandrīz visas ESG prasības un ieteikumi projektā pilnībā vai daļēji ir ietverti (vājākais ir 6.punkts – sabiedrības informēšana, kurš starp kritērijiem neparādās). Ir daži papildu kritēriji, kas nav ESG, bet kuri tos labi papildina, piemēram, par studentu uzņemšanu.

IZM alternatīvajā vērtējumā izraudzītie galvenie kritēriji attiecas tikai uz trim punktiem: 1., 3. un 4., turklāt attiecībā uz 1.p. uzsvars ir uz programmas formālo pusi, 3.p. skar gandrīz tikai docētāja zinātnisko darbu, bet 4. – materiālo bāzi; šai vērtējumā starp galvenajiem punktiem nav ietverta augstskolas kvalitātes nodrošināšanas sistēma.

Tāpēc var tikai piekrist jau agrāk izskanējušajiem akadēmisko ekspertu viedokļiem, ka AIP projekta secinājumi būtu izmantojami kā kvalitātes apliecinājums (bet ne kā materiāls augstskolu ranžēšanai), bet IZM alternatīvos secinājumus nevajadzētu turpmāk izplatīt un ņemt vērā.

Pašlaik tuvojas nobeigumam starptautisks pētījums par ESG ieviešanu Eiropas augstskolu iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmās. Tajā piedalās septiņas valstis, un Latviju tajā pārstāv LU pētnieku grupa; katrā valstī par izpētes objektu ir izraudzītas četras augstskolas. Izvēlē iekļautas lielākas un mazākas, šauri specializētas un vispusīgas, valsts un privātās augstskolas. Pētījumā punktu pa punktam cenšamies noskaidrot, kāda ir reālā situācija ar ESG ieviešanu, kādi ir objektīvie un subjektīvie šķēršļi to pilnīgai ieviešanai, kādi ir labās prakses piemēri augstskolās un dalībvalstīs. Par katru no punktiem top augstskolas analītiskais pārskats, apkopotais ziņojums par katru valsti un salīdzinošais ziņojums par visām septiņām valstīm kopā, ietverot arī informāciju par izglītības politiku dalībvalstīs un ES.

Lai nomierinātu sakarsušos ļaužu prātus un atbildētu uz paredzamu jautājumu, apliecinu, ka šis projekts tiek finansēts centralizētā veidā no līdzekļiem, ko apsaimnieko EK izpildaģentūra, nevis no Latvijas valsts budžeta vai valstij iedalītajiem ES struktūrfondiem. Projektu koordinē Čehijas Augstākās izglītības attīstības pētījumu centrs. 

No iegūtajiem datiem var teikt, ka augstskolās nav nekādu šokējošu jaunumu. Latvijas augstskolas nav perfektas, un augstskolu personāls to pietiekami labi apzinās. 

Bet augstskolu personāls un studenti arī saskata virzienus un ceļus kvalitātes uzlabošanai. Augstskolas attīstās tai pašā virzienā kā citās Eiropas valstīs. Pētījuma sākuma brīdī valsts līmenī un daļēji arī augstskolās vēl nebija pilnas atbilstības starp kvalitātes kritērijiem un ESG. Kopš 2011. gada grozījumiem likumā situācija augstskolās ir uzlabojusies.

Valstī funkcionē studentu uzņemšanas sistēma, kas balstās uz centralizētajiem eksāmeniem un vidusskolas atzīmēm. Ir tomēr samērā liela neatbilstība starp reflektantu kopējo sagatavotības līmeni un augstskolas prasībām, tāpēc pirmā kursa laikā ir liels atbirums. Ir disproporcijas starp studiju vietu piedāvājumu un reflektantu pieplūdumu – daļai studiju virzienu ir konkurss, un tiek uzņemti maksas studenti, citur reflektanti ar viduvējām atzīmēm nonāk budžeta grupās. Valstī būtu vajadzīgs mērķtiecīgāks darbs ar skolēniem par izvēli starp vispārējo un arodizglītību, kā arī par studiju virziena izvēli.

Pētījuma brīdī (un arī patlaban) studentu pārbaude nav pilnībā balstīta uz programmā definētajiem studiju rezultātiem; šai ziņā labāka situācija ir reglamentētajās profesijās (kur jau ilgstoši pastāv noteikts praktisko iemaņu komplekts, ko iemāca un arī pārbauda) un dabaszinātnēs (kur tradicionāli tiek pildīti uz konkrētu prasmju un iemaņu apgūšanu orientēti praktiskie darbi).

Valsts līmenī nav reglamentētas augstskolu attiecības ar dažādām ieinteresētajām pusēm ārpus augstskolas, ir tikai norādes uz darba devējiem kā ārējās atsauces avotu akreditācijas procesā. Arī augstskolās pārsvarā tikai studenti tiek iekļauti lēmējinstitūcijās (bet ir arī virkne labu piemēru). Plašākas sabiedrības pārstāvji ir augstskolu padomnieku konventos, kuri apspriež galvenokārt augstskolas vispārējo stratēģiju.

Patlaban pētījums notiek par docētāju darba kvalitātes aspektiem; projekts noslēgsies nākamgad.

Kāda veida atbalsts augstskolām būtu nepieciešams un ko tur varētu darīt valsts?

Studiju programmu saturs un struktūra formāli ir pašu augstskolu ziņā, un jebkurus pārveidojumus sadarbībā ar citām ieinteresētajām pusēm tās spēj veikt. Tomēr, ja runa ir par sistēmu kopumā, par resursu izmantošanas lietderīgumu, par speciālistu skaita un profila sabalansētību, tad pārmaiņas var īstenot tikai valdības, augstskolu un citu ieinteresēto pušu kopīgs darbs.

Valstij skaidri jāapzinās un jānosauc savas vajadzības. Ar “valsti” šeit es apzīmēju ne tikai valsts varas un pārvaldes institūcijas, bet arī pašvaldības un plašāku sabiedrību, kam vajadzīgi augsti izglītoti darbinieki. Ideālā variantā valsts budžetam vajadzētu finansēt visu augstāko izglītību kopumā.

Ja tas nav iespējams (kamēr tas nav iespējams), ir jāfinansē tās programmas, kuras vajadzīgas valsts un sabiedrības sekmīgai funkcionēšanai. Ministra retorikā pēdējās dienās parādās arī darba devēju intereses vai viedoklis. Ir pat parakstīts sadarbības memorands ar LDDK ar domu, ka no turienes nāks informācija par darba tirgus vajadzībām. Taču LDDK nepārstāv visus darba devējus, tāpēc nav iespējams pārlikt uz LDDK valdības pienākumu rūpēties par valsts budžeta lietderīgu iztērēšanu.

Būtu nepieciešams plašākā lokā diskutēt par to, kādi speciālisti un kādā skaitā valstij tiešām vajadzīgi, kuras programmas gatavo šādus speciālistus un kas ir darāms, lai šīs programmas kļūtu kvalitatīvas (ja tās tādas vēl nav). Arī par to, kādas jaunas programmas mums jāveido, ja izrādītos, ka kaut kāda virziena vajadzīgos speciālistus negatavo neviens. Šo diskusiju nevar aizstāt ar katras augstskolas individuālu piedāvājumu, uz ko patlaban aicina ministrs. Tai jānotiek komplektā ar prognozēm vai priekšlikumiem par valsts attīstību vidējā un ilgākā termiņā, tā kā tas savulaik notika Somijā (kuru daudzi uzskata par paraugu, uz ko virzīties).

Šajā diskusijā būtu jāpanāk arī konsenss par to, vai augstākā izglītība būs plaši pieejama vai elitāra. Diskusijas rezultātā taptu uzdevumi arī konkrētām augstskolām. 

Mums tas vairs neizdosies nākamā gada budžeta kontekstā (jo tas jau apstiprināts), taču dzīve ar to vēl nebeidzas. Jāpanāk izpratne, kas noderēs aiznākamajam un turpmākajiem gadiem.

Augstskolu strukturāli pārveidojumi virzienā konsolidēt studiju programmas vai apvienot vairāku augstskolu resursus neizbēgami nozīmē prasību pēc kapitālieguldījumiem, jo pašreizējā sadrumstalotā infrastruktūra, it īpaši Rīgā, šai sakarā uzliek nepārvaramus šķēršļus (tas attiecas tikai uz valsts augstskolām, jo pēc likuma augstskolas materiālo bāzi nodrošina dibinātājs).

Kvalitātes vadības sistēmu (KVS) ieviešana tajās augstskolās, kur tas vēl nav izdarīts, un šo sistēmu uzturēšana prasa iesaistīt ārējās firmas, kuras uzņemas konsultēšanu izveides stadijā, sertificēšanu un ārējo kvalitātes auditu pēc KVS iedarbināšanas. Bet KVS vajadzētu arī IZM padotības iestādēm, īpaši tām, kas saistītas ar augstskolu uzraudzību un arī pašai IZM, jo ir paradoksāli, ja kvalitāti augstskolā novērtē iestāde, kurai pašai šādas pieredzes nav. Šāda prasība, starp citu tika plānota Valsts kancelejā jau pirms pirms gadiem, taču to nobremzēja krīze.

Studiju un zinātnes saistība (kas ir likuma prasība par akadēmiskajām studijām) būtu panākama ar zinātnisko institūciju un fakultāšu resursu apvienošanu. Normāli būtu panākt, ka apmēram puse slodzes docētājam saistīta ar studijām un metodisko darbu, otra puse ar pētniecību. Protams, viena daļa no zinātniskajiem institūtiem varētu pastāvēt kā autonomas vienības, ja tās spētu pildīt liela mēroga valsts vai komercorganizāciju pasūtījumus. Izmaiņas attiektos tikai uz to daļu, kas iesaista docētājus un studentus.

Vajadzīgas izmaiņas arī docētāju algu līmenim, jo pašreizējais algu līmenis nav konkurētspējīgs un ir problēmas ar kadru atjaunināšanu pat Latvijas ietvaros, nemaz nerunājot par kvalificētu speciālistu piesaisti no attīstītajām valstīm (patlaban doktorantūru pabeigušie atrod sev labāk apmaksātu darbu ārpus augstskolas vai citās valstīs). Docētājiem jārada iespēju regulāriem radošajiem atvaļinājumam ārzemēs (uz pusgadu vai gadu katra ievēlēšanas termiņa ietvaros).

Augstskolu internacionalizācija publiskajā telpā izskan ar draudīgu pieskaņu par latviešu valodas izspiešanu no aprites, soli pa solim palielinot angļu valodas daļu esošajās studiju programmās. Bet internacionalizācija ir nepieciešama, tikai jāatrod īstais ceļš. Ārzemju studenti nebrauks pie mums tāpēc vien, ka viens vai vairāki priekšmeti studiju programmā būs angliski; angliski ir jābūt pilnām studiju programmām vai atsevišķiem moduļiem gada garumā, un tie ir jāveido paralēli latviešu valodas plūsmai. Jāatbalsta kopīgu studiju programmu izveide ar citām valstīm. Arī tai jābūt paralēli esošajām latviešu plūsmām. Studentu uzņemšana no citām valstīm vai filiāļu atvēršana citās valstīs var augstskolām būt ienesīga, taču vispirms tā prasa ieguldījumus.

Augstskolas nevar turpināt uzņemt nepietiekami sagatavotus reflektantus, kuri nespēj iekļauties prasībās. Arī te ir jāatrod risinājums valsts mērogā, panākot vienošanos starp visām ieinteresētajām pusēm. Iespējamie varianti ir: a) prasību paaugstināšana vidusskolā un apmācības metožu pieskaņošana pārejai uz augstskolu; b) uzņemšanas prasību paaugstināšana augstskolās (piem., nosakot, ka augstskola drīkst uzņemt reflektantus ar atzīmi centralizētajos eksāmenos vai gala eksāmenos, kas nav zemāka par 6); c) pedagoģiskās korekcijas klašu vai kursu veidošana ģimnāzijā vai augstskolā (varētu būt arī citi risinājumi).

Augstskolām būtu jāuzlabo komunikācija ar sabiedrību. Patlaban tā notiek galvenokārt caur interneta vietnēm un (daļai no studiju virzieniem) caur kontaktiem ar konkrētām skolām. Ļoti maz tiek runāts par augstākās izglītības un zinātnes saturu populārā, visiem saprotamā veidā.

Plašāka sabiedrība patiesībā nezina, kas augstskolās notiek, un veido savu viedokli uz baumu vai maldinošas informācijas pamata. Ir skumīgi noskatīties, cik labprāt sabiedrība uztver viedokli par augstskolu zemo līmeni un ar kādām negācijām interneta portālos tiek vērtēti augstskolu profesori un vadītāji.

Augstskolas šai ziņā būtu pelnījušas lielāku pretimnākšanu no sabiedrisko mediju puses. Un arī valdības atbalstu, jo bez tā mēs nevaram cerēt uz pozitīvām pārmaiņām.

Patlaban sāktais karš starp IZM un augstskolām ved mūs uz iznīcību. Vajadzētu saņemties un pievērsties pozitīviem pasākumiem augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanā.

Autors ir Latvijas Universitātes vadošais pētnieks