Smaga mācība Saakašvili, neskaidrība par Ivanišvili noturību
Gruzijā pabiju kā viens no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) 2012.gada Gruzijas parlamenta vēlēšanu novērotājiem. Jau pirms vēlēšanām biju sekojis notikumu attīstībai. Tbilisi uzturējos vēl pusotru dienu pēc vēlēšanām, lai izjustu tūlītējo pēcvēlēšanu politisko atmosfēru. Tikos ar pazīstamu gruzīnu politologu un politisko partiju pārstāvjiem, lai uzzinātu viņu vērtējumu par vēlēšanām un ko tās nozīmē Gruzijas turpmākai politikas un demokrātijas attīstībai.
Šajā rakstā atskatīšos uz priekšvēlēšanu gaisotni, sniegšu savu vērtējumu par vēlēšanu procesu vēlēšanu dienā (1.oktobrī), vēlēšanu rezultātiem un iespējamām politiskām sekām.
Priekšvēlēšanu gaisotne
Priekšvēlēšanu gaisotne bija saspringta un nepatīkama. Divi galvenie sāncenši – prezidenta Mihaila Saakašvili partija „Vienotā nacionālā kustība” (VNM) un miljardiera Bidzinas Ivanišvili vēlēšanu apvienība „Gruzijas sapnis” (GS) – viena otru asi apvainoja par mediju negodīgu izmantošanu, kā arī priekšvēlēšanu finanšu un administratīvo resursu nelegālu izmantošanu, fiziskām provokācijām un kautiņiem, masu mītiņi noritēja ar personīgi aizkarošām runām, tāpat nāca gaismā dažādi skandāli.
Kopumā savstarpējā politisko dubļu apmētāšana izlīdzinājās, ar vienu izņēmumu: cietumu skandālu. Aptuveni trīs nedēļas pirms vēlēšanām klajā nāca videoieraksts no kāda Gruzijas cietuma ar šausmīgi brutāliem cietumnieku izvarošanas skatiem. Gruzija jau ilgstoši ir pazīstama ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem cietumos. Līdz ar to videoieraksts bija ticams un plaši rezonēja Gruzijā un pasaulē. Ierakstu parādīšanās bija milzu trieciens valdošai VNM partijai, noveda pie atbildīgā ministra nomaiņas un bija viens no izšķirīgajiem pagriezieniem vēlēšanās.
Notika nesaudzīga cīņa starp diviem milžiem. Cīņas putekļos nosmaka mazās partijas. “Gruzijas sapnis” galvenokārt izmantoja un kurināja naidu tieši pret Saakašvili, kurš īsā laikā bija īstenojis fundamentālas reformas un Gruziju no mafiozas valsts, kurā valdīja, varētu teikt, absolūta korupcija, pārveidojis par valsti kurā, piemēram, vairāk nekā 80% pilsoņu uzticas policijai. To viņš bija panācis ar pēkšņu gandrīz 100% kadru nomaiņu policijā, valsts ienākumu, muitas un citos dienestos. Tūkstošiem ierēdņu zaudēja darbu. Viņu un viņu radu un paziņu dusmas pret Saakašvili konkurējošā partija GS varēja viegli izmantot un arī izmantoja politiskajā aģitācijā.
Naids pret Saakašvili sevišķi izteikts ir Tbilisi, kur dzīvo vairākums darbu zaudējošo ierēdņu. Tomēr liekas, ka vēlētāji pārsvarā ir apmierināti ar Saakašvili veikto reformu rezultātiem, bet ne ar autokrātisko veidu, kā viņš to panāca.
Reformas skāra visas jomas, kurās valdīja izteikta korupcija, atskaitot vienu – tiesu sistēmu, ko Saakašvili esot izmantojis, lai apspiestu politiskos konkurentus. Naids pret Saakašvili bija sešu “Gruzijas sapņa” politisko partiju apvienības un viņu atbalstītāju vienojošais elements.
Savukārt VNM galvenais „trumpis” pret GS arī bija tās vadītājs Ivanišvili, kuru VNM dēvēja par Krievijas ķīlnieku un vēlmju izpildītāju.
„Gruzijas sapnis” atteicās parakstīt apņemšanos pieņemt EDSO atzinumu par vēlēšanām neatkarīgi no to iznākuma. Toties GS vairākkārt draudēja ar nemieriem, ja vēlēšanas nebūs „brīvas un godīgas”, tiesa, nenorādot, kā to konstatēs. Gruzīni pēdējos gados pārdzīvojuši daudz saspīlējumu un nemieru. No tā varētu secināt, ka GS nemieru draudi nāktu par sliktu pašai GS, bet varētu arī būt tā, ka piesardzīgi vēlētāji balsoja, lai GS uzvarētu un tādējādi nebūtu ieganstu ielu nemieriem.
Vēlēšanu process
EDSO novērotāju vērtējums par pašu vēlēšanu procesu kopumā bija pozitīvs. Process bija labi organizēts, atklāts, godīgs, bez kādiem nopietniem starpgadījumiem un kopumā atbilstošs labai demokrātiskai praksei. Tomēr liekas, ka gruzīniem nav labas laika izjūtas. Aptuveni 20% novērotāju atzīmēja, ka vēlēšanu iecirkņus atvēra ar nokavēšanos. Mana pieredze Tbilisi iecirkņos neatšķīrās no kopējās. Kad mans kolēģis ap pulksten 8.05 apvaicājās, kur palikuši vēlētāji, iestājās tāds „āāāā” moments, un iecirkņa vēlēšanu komisijas vadītāja steigšus deva rīkojumu atslēgt iecirkņa durvis!
Kaut arī process bija labs, vairākos manis novērotajos iecirkņos valdīja sasprindzinājums, kuru izsauca GS novērotāju klātbūtne. Viņi atklāti neidentificējās ar GS, toties viņu saistību ar GS varēja uzminēt no Ivanišvili un GS aktīvistu priekšvēlēšanu izteicieniem – viņi netic, ka vēlēšanas būs brīvas un godīgas, un tādēļ vēlēšanu iecirkņus viņi aktīvi pārraudzīs. Kā tas izpaudās? Vairākos iecirkņos pie vēlēšanu urnām stāvēja novērotāji spilgtos oranžos T-kreklos (kas nebija aizliegts) un dažkārt vēlētājus uzrunāja (kas bija aizliegts). Vienā gadījumā viņi stāvēja pie iecirkņa durvīm un pārbaudīja vēlētāju identitāti.
Gandrīz visos iecirkņos uz balsošanas urnām bija vērstas divas videokameras. Vēlētājiem varēja rasties iespaids, ka filmē ne tikai urnas, bet tieši viņus. Šīs bija visuzkrītošākās aktivitātes. Tās kopā ar Ivanišvili sākotnējo atteikšanos parakstīt solījumu, ka atzīs EDSO vērtējumu par vēlēšanām, un brīdinājumu, ka tauta ies ielās, ja vēlēšanas nebūs brīvas un godīgas, manuprāt, ietekmēja dažu (bailīgāku) vēlētāju izvēli par labu GS.
Ir teiciens, ka nav svarīgi, kā balso, bet gan, kas skaita balsis. Tam varu tikai daļēji piekrist, jo, pēc iepriekšējās pieredzes Krievijā un Kazahstānā nešaubos, ka noteicošais ir – kas raksta vēlēšanu protokolus.
Katrai vēlēšanu iecirkņa komisijai jāsagatavo protokols par balsošanas gaitu, balsotāju skaitu, par saņemtajiem, izlietotajiem, neizlietotajiem, bojātajiem, derīgajiem un nederīgajiem biļeteniem, un jāsaskaita par katru sarakstu un kandidātu nodotās balsis. Rezultātus pa tālruni nodod vai protokola kopiju nosūta elektroniski Centrālai vēlēšanu komisijai tūlīt pēc tā sagatavošanas. Kopiju var pieprasīt katrs iecirkņa novērotājs. Protokoli kopā ar citiem vēlēšanu materiāliem no katra vietējā vēlēšanu iecirkņa vēlēšanu naktī jānogādā atbilstošā vēlēšanu apgabala vēlēšanu komisijai.
Tā Krievijā iecirknī, kurā novērojām iecirkņa slēgšanu, komisija balsu skaitīšanu stiepa garumā un vilcinājās ar protokola rakstīšanu tik ilgi, kamēr nākamā rīta agrā stundā, bijām spiesti iecirkni pamest bez protokola kopijas (ja protokolu vispār sagatavoja), lai laikus savus novērošanas rezultātus nodotu EDSO koordinatoram. Kazahstānā balsu skaitīšana veicās raitāk, bet ar protokolēšanu gāja tikpat gausi. Protokola kopiju nesaņēmām. Man pat likās, ka uz apgabala komisiju aizveda neaizpildītu protokolu – lai paši aizpilda, kā vajag. Gruzijā izsekoju vēlēšanu procesam no atvēršanas līdz protokolu nodošanai apgabala vēlēšanu komisijai. Nekādus būtiskus pārkāpumus nenovēroju. Uz Krievijas un Kazahstānas fona Gruzijas vēlēšanu process bija izcils.
Vēlēšanu rezultāti
Gruzijas parlamentā būs pārstāvēti tikai divi saraksti – “Gruzijas sapnis” un Vienotā nacionālā kustība. Neviena cita partija nepārvarēja 5% barjeru vēlēšanu proporcionālā daļā un neieguva nevienu deputāta vietu vienmandāta apgabalos. GS saņēma 55% no visām balsīm un VNK 40% (5% ieguva saraksti, kuri nepārvarēja 5% barjeru).
Daži komentāri par rezultātiem. Pirmkārt, tie daudziem, ieskaitot VNK un GS, bija pārsteigums. Dažas dienas pirms vēlēšanām VNK pārstāvji man teica, ka viņu aptaujas rāda – viņi vinnēs ar 53% balsu pret GS 44%. GS savukārt paredzēja, ka zaudēs un gatavoja sabiedrību uz ielu nemieriem.
Otrkārt, jau minēju par iespējamo sasprindzinājuma un ielu nemieru brīdinājuma ietekmi uz rezultātiem. Man nav pierādījumu, bet, ja ietekme būtu bijusi tikai 5% par labu GS, rezultāts bez šīs ietekmes varētu būt neizšķirts.
Treškārt, Ivanišvili neieguva konstitucionālo vairākumu. Ceturtkārt, vislielāko vēlētāju atbalstu GS saņēma Tbilisi.
Iespējamās politiskās sekas
Šīs vēlēšanas ir plaši atzītas par labi noorganizētām, demokrātiskām, pēc kurām pirmo reizi Gruzijā varas maiņa notikusi demokrātiski un mierīgi. Tātad būtisks solis demokrātijas attīstības virzienā, par ko Gruzijai izteikta starptautiska atzinība. Nenotika iespējamie ielu nemieri, taču, manuprāt, tas pierakstāms vairāk GS uzvarai nekā dziļām uzvarētāja simpātijām pret demokrātiju.
Ivanišvili, liekas, uzvarēja sev par lielu pārsteigumu un varu ieguva demokrātiski. No Rietumiem viņam nāca apsveikumi un mājieni turēties uz demokrātijas ceļa. Ka tas viņam būs grūti, norādīja Ivanišvili ieteikums tūlīt pēc vēlēšanām Saakašvili pamest prezidenta amatu, kā arī draudi izrēķināties ar bijušajiem ministriem. Šos vārdus gan vēlāk atsauca, bet tie labi saskan ar priekšvēlēšanu laikā izteiktajiem nedemokrātiskiem solījumiem.
Liekas, ka Ivanišvili būs jāpacieš Saakašvili vismaz līdz viņa prezidentūras beigām 2013.gadā. Gruzijas Konstitūcija paredz prezidentam ļoti nozīmīgu lomu valsts politikā, ieskaitot ministru apstiprināšanu un atsaukšanu. Nav pazīmju, ka Saakašvili no prezidenta amata atteiksies, bet Ivanišvili nav nepieciešamā t.s. konstitucionālā divu trešdaļu vairākuma, lai izteiktu neuzticību prezidentam.
Laba sadarbība, kas grūti iedomājama, veicinātu demokrātijas attīstību Gruzijā, bet „milžu” cīņas turpināšana vājinās demokrātiju un valsts attīstību, pavērs plašākas iespējas korupcijai.
Arī paša Ivanišvili pozīcijas nav stabilas. GS veido seši savstarpēji atšķirīgi grupējumi, un vairāki politiķi pareģo, ka GS nākamo 12 mēnešu laikā sašķelsies vairākās frakcijās. Frakcijas var izveidot ne mazāk kā 10 deputāti. Pastāv iespēja, ka VNK veicinās šādu frakciju izveidošanu cerībā slēgt sadarbības līgumu ar vismaz vienu no tām, kas dotu VNK vairākumu parlamentā. (Koalīcija “Gruzijas sapnis” izcīnīja 85 no 150 deputātu vietām, bet Saakašvili pārstāvētā VNK – 65 mandātus)
GS sadalīšanos frakcijās pamato ar to, ka Ivanišvili sava politiskās pieredzes trūkuma dēļ nebūs spējīgs nedz īstenot vēlētājiem dotos vispārējos solījumus par labāku dzīvi, nedz saturēt kopā savu vēlēšanu koalīciju.
Lielākais neskaidrība ir par Krievijas ietekmi uz Ivanišvili un Gruzijas ārpolitiku – attiecības ar Krieviju, Abhāziju un Dienvisosetiju, par virzību uz NATO un Eiropas Savienību. Krievija Ivanišvili var ietekmēt un varbūt to jau ir darījusi, iesaistot viņu politiskā cīņā ar Sakašvili, pret kura palikšanu pie varas Gruzijā Krievija ir aģitējusi pavisam atklāti. Iespējami divi galvenie Maskavas kontroles mehānismi ir – lai arī Ivanišvili no Krievijas paspējis prāvus līdzekļuspārskaitīt uz ārzemēm (domājams, ar Kremļa piekrišanu), viņam vēl prāvāki līdzekļi, t.sk. “Gazprom” aktīvi, paliek „ieķīlāti” Krievijā. Otrs mehānisms ir kompromatu izmantošana. Tādu par Ivanišvili Krievijai netrūkstot.
Ivanišvili solījis atrisināt Abhāzijas un Diernvidosetijas problēmas, bet nav teicis, kā to panāks, atrunājoties, ka tas prasīs „ļoti ilgu laiku”. Viņš arī solījis vienlaikus turpināt ceļu uz NATO un ES, uzlabot attiecības ar Krieviju. Ņemot vērā, ka NATO un ES dalībvalstu attieksme pret Gruziju nav vienādi pozitīva un ka Krievijai tā ir negatīva, grūti iedomāties, ka Ivanišvili pieliks lielas pūles Gruzijas virzībai uz NATO un ES. Jādomā, ka Krievijas politika Gruzijā būs piesardzīga, lai savu ietekmi virzītu iespējami nemanāmi un neaizskartu gruzīnu patriotiskās jūtas, tādējādi nestiprinot Sakašvili.
Šajās parlamenta vēlēšanās Sakašvili saņēma smagu mācību, bet Gruzija nenoliedzami spēra būtisku soli demokrātijas virzienā. Vai šis solis būs noturīgs un kādi būs Gruzijas turpmākie ārējās un iekšējās politikas virzieni, izšķirsies nākamajos divpadsmit mēnešos sīvā politiskā cīņā starp prezidentu Saakašvili un valdības vadītāju Ivanišvili. Grūti paredzēt cīņas iznākumu, bet ir pamatotas šaubas par paša Ivanišvili noturību, jo viņš pats negatavojās uzvarai.
Autors ir 11. Saeimas deputāts, Reformu partija
Komentāri (31)