Medijus aicinu vairāk pievērsties patieso Latgales un latgaliešu valodas aizstāvju balsīm
Aizjūras „aktīvista” Breivīka vārds parādās arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos vai ik nedēļas, lai gan visi saprot, ka tieši to viņš ir slimīgi vēlējies – pievērst sev iespējami plašāku uzmanību. Līdzīgi ir ar Lindermanu.
Pirms nedēļas Latvijas plašsaziņas līdzekļus pāršalca „Liepu-vīra” jaunā-vecā ideja par Latgales autonomiju (jeb, kā viņš pats to lepni dēvē, plāns Б). Kas nu tagad būs? Juristi un drošības dienesti atkal sāka pētīt Satversmi un likumus – vai tik nav pārkāpts valsts nedalāmības princips un vai tik beidzot nebūs iespēja kaut kā sodīt šo mūžīgo sistēmas pretinieku, kura “revolucionārās” idejas nez kāpēc netika novērtētas pat Putina Krievijā. Bet nu jau arī tas paziņojums ir iegūlis dziļāk interneta meklētāja vēsturē, un varam vēsāku prātu nedaudz uz to atskatīties, pirms nav sākušās citas līdzīgas aktivitātes.
Uzreiz jāsaka – plašsaziņas līdzekļi tiražēdami šā „sabiedriskā darboņa” marginālās idejas tieši veicina viņa popularitāti un līdz ar to vistiešākajā veidā palīdz viņa paša izvirzīto mērķu īstenošanā. Te man jāpiekrīt vienam no interneta komentāriem: „Mūsu tauta ir pāri tikusi turpat 800 gadu dažādu svešu varu ietekmei, gan tiks pāri arī tādam Lindermanam. Galvenais, nevajag viņu uztvert ar emocijām, bet gan racionāli – tikai un vienīgi. Lieka ažiotāža te spēlē tikai viņam par labu.” Nu, nopublicēja viņš savu rakstu interneta lapā, kuras nosaukumu līdz šim nemaz nebiju dzirdējis, kādēļ no tā celt tik lielu brēku?
Ja godīgi, tad ne kuram katram Saeimas deputātam ir nodrošināta tik plaša uzmanība pie katra raksta, publikācijas vai emuāra, ja nu vienīgi gadās iereibušam dienas vidū uz darbu atnākt…
Autonomija vai valstiski sakārtota reģionālā attīstība
Cik jauna vai sena ir šī „autonomijas ideja”? Tiem, kas mazāk pētījuši Latvijas valsts tapšanas vēsturi, atgādināšu, ka jau 1917.gadā Latgales latvieši (toreiz vēl Vitebskas guberņā) vairākkārt uzsvēra, ka, „apvienodamies ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, patur savu pašvaldību, pilnu tiesību pašiem lemt valodas, ticības, skolu, zemes, saimnieciskos… jautājumus” (avīze Drywa, 1.05.1917.).
Par šiem lēmumiem neskaitāmas reizes atgādināja Francis Trasuns, Francis Kemps un daudzi citi toreizējie politiķi. Diemžēl Satversmes sapulcē Latgales delegātu viedoklis tika ignorēts, tāpēc viņi par Latvijas valsts pamatlikumu atteicās balsot un arī pēc tam visi saucieni par Latgali un tās tiesībām tika klusināti, kaunināti un apsaukāti par „separātiskiem”.
Nu jau esam atjaunojuši Latvijas neatkarību, Satversmē joprojām norādīts, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Vairāk nekā pirms 10 gadiem izveidotas reģionu attīstības aģentūras, plānošanas reģioni. Eiropas Savienība aicina turpmāk veidot reģionāli integrētas investīciju programmas. Saeimā vienlaicīgi pastāv pat divas komisijas, kas ir līdzatbildīgas par reģionu attīstības jautājumiem.
Latgaliešu nevalstiskās organizācijas vairākkārt ir paudušas savu lojalitāti Latvijas valstij un pacietīgi skaidro valsts institūcijām nepieciešamību nosargāt Latgales latviskumu (latgaliskumu) likuma, dažādu normatīvo aktu un valsts budžeta līdzekļu ietvaros. „Latgolys Studentu centrs”, „Kukuži”, „Latgalīšu volūdys, literaturys i kulturviesturis školuotuoju asociaceja”, „Latgolys Saeima”, „Latgaļu Sāta”, „Latgolys Producentu grupa” u.c. popularizē Latgales latviskuma ideju, raksta projektus, izdod grāmatas mūzikas albumus, brauc ekspedīcijās, rīko kursus un vasaras nometnes, veido interneta lapas, rīko mūzikas festivālus. Galu galā jau notikuši trīs pasaules latgaliešu saieti – 1992., 2002. un 2012.gadā, par to gan šovasar plašsaziņas līdzekļos informācija bija ļoti skopa, vienīgi „Pervij Baltijskij Kanal” parādīja stipri tendenciozu sižetu un ministrs Pabriks izteicās par bīstamajām separātiskām idejām.
Kopš ievēlēta 11.Saeima, valdība (it sevišķi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) ir pievērsusi līdz šim nepieredzētu uzmanību Latgalei. Lai gan kvalitatīvu rezultātu vienmēr gribētos sagaidīt ātrāk, tomēr ir panākts būtiskākais – nu jau faktiskās „Rīgas autonomijas” pārstāvju uzmanības pievēršana nomaļākā Latvijas reģiona un līdz ar to arī visu pārējo valsts lauku teritoriju problēmām.
Līdz šim tikai Ventspils pilsētas vadība ar savām metodēm sev bija spējusi panākt šādu labvēlību gandrīz vai katrā „atklātā” projektu konkursā.
Ļoti žēl, ka visi iepriekšminētie un vēl daudzi citi latgaliešu centieni līdzsvarotai sava reģiona un visas Latvijas valsts attīstībai tiek ar vieglu roku iemesti primitīvā, populistiskā, sev nekur īstas mājas nerodošu “labvēļu” autonomijas idejas mēslainē. Un atkal mums jāsāk no sākuma skaidrot to, kas tad īsti ir latgalieši (latvieši), kas ir latgaliešu valoda (latviešu valodas, valsts valodas pilnvērtīga daļa) un kas patiesībā mūsu izpratnē ir patiesa reģionālā attīstība.
Latgales dvēseles tulki
Tādi Lindermana kungam līdzīgi “palīgi” mums vienmēr bijuši un vēl būs pietiekami. Neizdevās Krievijā, var pamēģināt Latgalē. Neizdosies tur, varbūt mēģinās Saskaņas centra vadītajā Rīgā un galu galā – kāpēc ne Karalaučos (Kaļiņingradā)? Tur nebūtu pat jāķēpājas ar visžēlīgo daudzvalodības piedāvājumu, revolucionāra idejas necienošās Krievijas galvaspilsēta tālāk un civilizētā Eiropa – tuvāk. Plānam Б mierīgi klāt varēs rakstīt un realizēt visus līdz pat pašam Я.
Mums savi Latvijas un Latgales plāni realizējami – visi tie, kas brīvi pieejami dažādu ministriju un Latgales plānošanas reģiona mājas lapās, pasaules latgaliešu saieta rezolūcijā – visi tie, kuru veiksmīga īstenošana padarīs ekstrēmistu balsis aizvien klusākas. Atņems viņiem iespēju katrā sev izdevīgā brīdī (svešvalodu tiesības, nepilsoņi, referendumi u.c.) piesaukt „Latgales bubuli”.
Līdz ar to mans kārtējais aicinājums Latvijas plašsaziņas līdzekļiem ir vairāk pievērsties patieso Latgales un latgaliešu valodas aizstāvju balsīm – katru nedēļu (!) notiek kāds pasākums: nupat vakar pirmizrāde pirmai Šekspīra lugai, uzvestai Latgales latviešu valodā – sekojiet informācijai lielākajā latgaliešu interneta portālā LaKuGa.LV. Starp citu, tieši tagad Rīgā, Nacionālajā bibliotēkā ir apskatāma Latgales dvēseļu tulkam Miķelim Bukšam veltīta izstāde. Kad padomju gados Latgales latviešu valoda pavisam bija aizliegta, viņš trimdā (Zviedrijā) aktīvi darbojās, lai mēs neaizmirstu svarīgāko par Latgali, tās latviskumu, par biedrībām un sabiedriskajiem darbiniekiem – patiesajiem Latgales patriotiem. Pīteram Miglinīkam, Andrivam Jurdžam, Nikodemam Rancānam, Vladislavam Rubuļam, Valerijai Seilei, Vladislavam Luocam, Juoņam Klīdzējam klāt nākuši arī Ontons Slišāns, Ontons Kūkuojs, tāpat arī Anna Rancāne, Juoņs Streičs, Bronislavs Spridzāns, Juoņs Elksnis, Maruta Latkovska, Imants Slišāns, Lideja Leikuma, Veronika Dundure, Valentins Lukaševičs, Ilga Šuplinska, Guntis Rasims, Ilze Sperga un daudzi, daudzi citi.
Ja ne viņi (nevis Lindermans), tad pirms gada jūs no Saeimas tribīnes nedzirdētu tekstu Latgales latviešu (latgaliešu) valodā: „Es, apsajamūt Saeimys deputata omota pīnuokumus, Latvejis tautys prīškā zviereju (svineigi sūlu) byut uzticeigs Latvejai, styprynuot juos suverinitati i latvīšu volūdu kai vīneigū vaļsts volūdu, aizstuovēt Latveju, kai naatkareigu i demokratisku vaļsti, sovus pīnuokumus piļdeit gūdpruoteigi i piec lobuokuos apzinis. Es apsajamu īvāruot Latvejis Satversmi i lykumus.” (Latvijas Republikas Satversme – izdevējs „Latvijas Vēstnesis”, Rīga, 2012.)
Būtu labi, ja Kurzemes, Vidzemes un Zemgales latvieši zinātu par Latgales latviešiem kaut vai pusi no tā, ko mēs zinām par jums. Tad dažādi ekstrēmisti un svešvalodu aizstāvji nejauktu mums visiem galvas un ar viņiem netiktu kopā likti arī tie „nezināmie un nesaprotamie latgalieši”.
Autors ir 11.Saeimas deputāts, Reformu partija
Komentāri (28)