Investors: datorprogrammētāji ir XXI gadsimta mākslinieki

Intervija ar Eiropā ietekmīgu tehnoloģiju investoru Larsu Hinrihu, uzņēmuma “HackFwd” vadītāju

Vācijas investīciju uzņēmuma „HackFwd” vadītāju Larsu Hinrihu Eiropas prese mēdz dēvēt par vācu IT brīnumbērnu. Šogad, pēc britu laikraksta „The Telegraph” aplēsēm, viņš ir 11. ietekmīgākais IT industrijas investors Eiropā. 2009.gadā viņš par 48 miljoniem eiro pārdeva savas kapitāldaļas paša uzbūvētajā „XING” – Vācijā ietekmīgākajā sociālajā tīklā profesionāļiem.

Tagad viņa uzņēmums „HackFwd” meklē jaunus tehnoloģiju projektus, kuru intelektuālais un tehniskais potenciāls ļautu domāt par «vismaz tikpat veiksmīgiem» darījumiem nākotnē. Uz Rīgu Larsu pagājušajā nedēļā atveda divi Latvijas start-up uzņēmumi – „Cobook” un „Infogr.am”. Abu uzņēmumu projektos „HackFwd” ir ieguldījis finanšu līdzekļus, tāpēc Rīgā tika spriests, kā kvalitatīvos latviešu radītos IT produktus pārvērst globālā veiksmes stāstā.

Mūsu sarunā ne vien par latviešu start-up, bet arī par to, ko Larss pirms pāris nedēļām apsprieda ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kuras padomnieks viņš ir, gan arī par to, kāpēc «Eiropa nespēlē Čempionu līgā» un no cik gadiem bērnam būtu jādod iPad.

Ik dienu Eiropā dibinās desmitiem start-up, simti apgalvo, ka radījuši unikālu vai ideālu produktu. Kā šajā burzmā var izvēlēties, kuros start-up investēt, un kā noteikt, vai šis projekts pēc gada vai diviem varētu būt globāls veiksmes stāsts?

Skaidrs, ka iespējamība būt veiksmīgam start-up šodienas konkurences apstākļos ir visai niecīga. Taču mēs esam izstrādājuši precīzus portfolio analīzes kritērijus, pēc kuriem vadoties, visai droši var noteikt veiksmes iespējamību.

Pirmais, ko vērtējam, ir tehniskais talants – investējam tikai tajos cilvēkos, kuriem šis tehniskais talants piemīt. Proti, ar labu ideju vien nepietiek. Ir jābūt spējām un prasmēm to īstenot, tātad šajā kategorijā analizējam idejas realizācijā iesaistīto cilvēku profilus. Tas ir viens no aspektiem, kas padara mūs atšķirīgus no citiem globālajiem investoriem. Tālāk, ja cilvēkpotenciāls atbilst kritērijiem, mēs analizējam idejas uzstādījumu – tam ir jābūt produktam, kurš vai nu rada jaunu tirgu, vai arī ir spējīgs būtiskai izmainīt spēles noteikumus esošajā tirgus situācijā. Ir spējīgs ielauzties tirgū, tā teikt.

Ja start-up atbilst šiem diviem kritērijiem, atgriežamies pie cilvēkpotenciāla analīzes otrās kārtas. Vērtējam, vai cilvēki deg par ideju jeb, vienkāršāk runājot, izvērtējam viņu motivāciju. Piemēram, mums neder tie, kas vienkārši grib ātri kļūt bagāti. Tā ir ļoti saprotama un vienkārša motivācija, bet tā mums neder. Ir svarīgi, ka cilvēki ir aizrāvušies ar ideju, ka redzam viņu acīs to uguntiņu, bez kuras neiztikt, ja gribi padarīt pasauli labāku. Tātad, izanalizējot visus trīs augstāk minētos kritērijus, mēs pieņemam lēmumu, investēt vai nē.

Vēlme padarīt pasauli labāku jaunības maksimālismā parasti nozīmē arī krietnu devu stūrgalvības. Kāda ir jūsu pieredze, vai jaunie ideālisti ieklausās jūsu norādēs, padomos?

(Smejas) Viņiem ir jāklausa, jo mēs taču esam naudas devēji. Lai gan, ja nopietni, tik vienkārši viss, protams, nenotiek. Tā ir būtiskākā jauno uzņēmēju problēma – viņi savā aizrautībā negrib ticēt, ka katrs ceļš uz veiksmi būs bedrains. Visiem, bez izņēmuma! Arī “Apple” gan pašā uzņēmuma darbības sākumā, gan arī pēc tam bijuši nopietni kritumi – viņi arī izgāja bedraino ceļu uz veiksmi, un tas jāapzinās arī start-up. Ja pieņem aksiomu par bedraino ceļu, tad arī vairāk sāk ieklausīties mūsu padomos. Un mēs no savas puses cenšamies sniegt tik daudz un dažādus padomus, kādus vien iespējams – izglītojam, izaicinām un pat var teikt – kacinām jaunos tehnikas ģēnijus.

Ja jums tagad būtu jāsavelk bedrainā ceļa filozofijas bilance, cik no tiem start-up, kuros pēdējā laikā esat investējis, ir to pieņēmuši, cik nē?

No 16 kompānijām, kurās patlaban ir aktīvas investīcijas, divi uzņēmumi ir problemātiski. Viens no tiem neklausa mūsu padomiem un faktiski savu veiksmes stāstu ir izniekojis, otrs sāka ieklausīties par vēlu un tagad ar grūtībām ķepurojas ārā no problēmām. Pārējās 14 ir veiksmes stāsti.

Pie veiksmes stāstiem pieskaitāt arī abus latviešu start-up “Cobook” un “Infogr.am”, kuros ir investēts?

Latvieši ir izcili. Abi ātri uzrādīja tieši to rezultātu, ko no viņiem sagaidījām.

Kas ir tas īpašais, kas ļauj abus pieskaitīt labākajiem?

Vispirms tehniskās spējas – tās latviešiem ir izcilas. Otrais kritērijs – precīzi identificēta problēma un efektīvs risinājums. Piemēram, “Cobook” adresu grāmata. Pats jau kādus 10 gadus biju domājis, ka vajadzētu atrast veidu, kā virtuālo adresu grāmatu padarīt ērtāk lietojamu. Tātad paņemiet savu iPhone un izejiet ceļu, lai piezvanītu draugam – pieci soļi. Ar “Cobook” tie ir trīs soļi. Par diviem mazāk. Turklāt tas piedāvā lietotājam ērtāku ceļu – nevis no komunikācijas veida uz personu, kā tas ir “Apple”, bet no personas uz komunikāciju – zvanu, SMS vai e-pastu. Tāda komunikācijas secība lietotājam ir ērtāka.

Ar puišiem šodien diskutējām, ko vēl likt klāt, lai palielinātu tieši šīs aplikācijas lietotāju skaitu. Tātad mums ik gadu pārdod aptuveni miljons “Mac” klēpjdatoru, apmēram 400 miljonus iPhone, bet tur tā adrešu grāmata ir draņķīga. Tātad aplikācija jau ir iejaukusies esošajā tirgū. Ar šo variantu īsā laikā varam sasiegt aptuveni četrus miljonus lietotāju. Bet ar to ir par maz. Šodien viņus ķircināju – kā panāksiet, lai aplikāciju lieto 40 miljoni? Palika domājot, bet es atnācu ar jums pusdienās. Pēcpusdienā sarunu par tirgus paplašināšanu turpināsim.

Arī otras kompānijas ideja ir perfekta – kodolīga informācijas pasniegšana vizuāli ātri uztveramā veidā. Taču arī viņiem vēl jāaudzē muskuļi. Galvenais, ka puiši ir uz pareizā ceļa, jo pieprasījums pēc informatīvajām grafikām tikai aug un ar “Excel” grafiku ir daudz par īsu.

Vienkāršam tehnoloģiju lietotājam šķiet – visas vajadzīgās fīčas jau sen ir izdomātas, tās tikai jāiemācās lietot. Jūsu pieredze, investējot start-up rāda pretējo – vēl ne tuvu viss ērtais nav atklāts. Cik viegli vai grūti šodien pārstātinātajā tirgū ir radīt produktu, kas piesaista miljonus?

Galvenā misija man jau gadiem ir nemainīga – jāatrod idejas, kas padara lietotāja pasauli labāku. Un tas ir gan viegli, gan grūti. Tiešām 50:50. Jo ir grūti nezināt, ko tieši tu vēl nezini, bet ir viegli, ja paskaties «ārpus kastes». Man patīk turēties pie aprēķiniem. Tātad katru gadu Eiropā vidēji 45 tūkstoši jauniešu saņem diplomu datorzinātnēs un programmēšanā. Tad vēl 45 tūkstoši saņem diplomu matemātikā, fizikā, programmēšanu apguvuši paši saviem spēkiem. Tātad summāri ik gadu tirgū ienāk 90 tūkstoši jaunu prātu. Viens procents ir briljanti. Mūsu pulciņam ik gadu nāk klāt deviņi tūkstoši cilvēku ar izcilām prāta spējām, kas ir spējīgi piedāvāt neordinārus risinājumus un saskatīt problēmas. Tie tad arī ir tie cilvēki, kuru dibinātos start-up mēs cenšamies atrast un investēt.

Vai salīdzināt jaunos prātus Eiropā, ASV, Ķīnā un Japānā?

Faktiski nē. Es savu uzmanību koncentrēju uz Eiropu. ASV ir pilnīgi cita situācija. Tās – Silīcija ieleja jau īpaši – ir kā Apvienotās Nācijas, kurās ir daudz naudas, daudz cilvēku un cita filozofija. Silīcija ielejā vien strādā ap 20 tūkstoši vāciešu, tikpat daudz franču un tikpat daudz no citām pasaules valstīm. Taču kas ir svarīgi – mēs kā Eiropā, tā Silīcija ielejā strādājam ar vienu un to pašu informāciju. Proti, šodien visa jaunākā informācija ir pieejama reālā laika režīmā, neatkarīgi no vietas, kurā atrodies.

Es šo jautājumu labāk pārformulēšu sekojoši – kādas ir izglītības atšķirības pašā Eiropā. Un tās ir būtiskas. Austrumeiropā, arī Baltijas valstīs, es redzu daudz dziļākas teorētiskās zināšanas eksaktajās zinātnēs nekā manā dzimtenē Vācijā. Šeit ir izcilas eksakto zināšanu mācīšanas tradīcijas. Skolu sistēmā ir daudz vairāk matemātikas nekā Vācijā. Un tas, protams, skaidrojams ar jūsu vēsturi – padomju sistēmā eksaktās zinātnes deva patvērumu. Žēl, ka pēdējos gados redzu – matemātiskās tradīcijas rūk un jūsu izglītības sistēma humanitarizējas, ar nelieliem specializēto skolu izņēmumiem, kādi ir arī visās vecajās Eiropas valstīs.

Igaunija piedāvā eksperimentālo programmu, kas programmēšanu paredz mācīt jau no pirmās klases. Vai tas ir pareizāks izglītības virziens?

Tā ir fantastiska ideja. Piemēram, mēs [HawkFwd] katru gadu rīkojam programmēšanas konkursu bērniem līdz 18 gadu vecumam. Faktiski tas nozīmē jauno programmētāju salidojumu vecumā no 12 līdz 18 gadiem. Jaunāki par 12 gadiem īsti pilnvērtīgi vēl konkursā ar savām idejām startēt nevar, jo tomēr ir vajadzīgas zināmas teksta analīzes spējas, jāspēj lasīt augstas sarežģītības tekstus un tamlīdzīgi.

Katru gadu mēs saņemam vairākus simtus pieteikumu, pirmās trīs vietas saņem naudas balvas. Pagājušajā gadā konkursā uzvarēja 15 gadus vecs puika no Spānijas. Viņš, protams, uz balvu pasniegšanu nevarēja ceļot viens bez vecākiem. Bija fantastiski redzēt, kā mainās vecāku attieksme pret savu dēlu. Iepriekš viņi bija uzskatījuši, ka dēls ir viens no tiem tehnofrīkiem, kuriem nav draugu, kurš neiet laukā no mājām, kurš visu dienu pavada pie datora, kurš ir, vienvārdsakot, nūģis, bet balvas pasniegšanas ceremonijā pilnībā mainījās viņu priekšstats par dēlu. Tas bija tik aizkustinoši, kad viņi redzēja un līdzpārdzīvoja, kā visa lielā auditorija uzgavilēja viņu dēlam. Šogad balvu saņems kāds cits 16 gadus vecs puika par jauna veida grafiskās bibliotēkas ideju. Un es ticu, atkal būs vecāki, kas varēs no sirds lepoties ar savu dēlu.

Šis ir viens no veidiem, kā cenšamies dot impulsus jaunajiem cilvēkiem. Es uzskatu – datorprogrammētāji ir XXI gadsimta mākslinieki un programmēšana, patiesību sakot, ir jauns virziens mākslā.

Daudzi vecāki teiks – nevajag ar tehniskiem rīkiem sabojāt bērnību. Gan jau bērns datoru apgūs “apzinīgākā vecumā”, nebūs sabojājis redzi vai stāju… No cik gadiem jūs ieteiktu bērnu iepazīstināt ar datoru?

Manai meitai ir septiņi gadi, dēlam četri. Abi lieto katrs savu iPad, faktiski pirmoreiz iPad viņi rokā paņēma pirms trim gadiem. Tas ir izglītojoši. Turklāt man kā tēvam arī bija ļoti interesanti iepazīt viņu pasauli. Piemēram, iemāciet bērnam lietot kameru un tad apskatieties, kādas ir fotogrāfijas. Kāda ir tā ne vairāk kā metru augstā pasaule, kurā jūsu bērns dzīvo, ko viņš redz un ko no redzētā atzīst par interesantu, tātad fotografēšanas vērtu. Protams, kad man jautā, vai iPad tūlīt pēc tam, kad bērns iemācījies staigāt, nav drusku par agru, es vienmēr uzsveru – jautājums, ko bērns ar to dara. Vai spēlē spēlītes, vai mācās. Mācību procesā tehnika ir neatsverama. Piemēram, ja bērni pareizi uzraksta burtus vai pareizi rēķina, viņi dzird labu dziesmu. Tas veicina loģisko domāšanu, liek saprast cēloņsakarības. Un turklāt tas sanāk lētāk. Aplikācija, kurā ir vairāk nekā 200 figūru, kuras vari pārvietot un salikt, maksā 79 centus. Cik maksā “Lego” ar 200 detaļām?

Vai paši vecāki pietiekami labi zina, ko iesākt, piemēram, ar iPad, lai varētu jūsu nosauktās iespējas izmantot bērna mācīšanā. Vai arī, piemēram, planšetdatori skolā – Latvijā par to ir karstas diskusijas un nav īsti skaidrs, vai patiesībā aiz diskusijām neslēpjas bailes atzīt savu neprasmi. Ko darīt vecākam, kurš netiek līdzi bērna datorprasmēm?

(Smejas) Jā, bērni visas lietas apgūst ātrāk. Bet vecāki ir tie, kas nosaka, vai, ko un cik ilgi bērns datorā darīs. Mani bērni jau no mazotnes zina, ka ir laiks, kuru var pavadīt pie datora, ir laiks, kuru jāpavada lasot grāmatu, un ir laiks, kurā jāsporto. Par proporcionālu laika sadali ir atbildīgi vecāki! Turklāt vecākiem varu tikai ieteikt nebaidīties no tehnikas – apskatiet bērnu fotografētās bildes, apgūstiet vienkāršākās aplikācijas, pakonsultējieties, kā bloķēt nevēlamās lapas. Tas nemaz nav tik sarežģīti. Un arī izglītības sistēmā aizvien pārliecinošāk ienāks tehnoloģijas – planšetdators kā mācību līdzeklis nebūs izņēmums, bet norma. Pasaule kļūst aizvien ātrāka un spējīgāka lietot tehnoloģijas. Tā ir aksioma, nevis pieļāvums.

Parasti cilvēki gari un plaši runā par to, cik viņi ir veiksmīgi un cik pareizus lēmumus pieņēmuši. Jūs turpretī daudzās intervijās esat visai atklāti runājis par savulaik pieļautajām kļūdām. Kā jums izdodas neminstinoties runāt par neveiksmēm?

Tas ir tikai loģiski, ja no kļūdām nevis kaunas, bet tās izanalizē. Mans pirmais uzņēmums bija klasisks veiksmes stāsts, otrais – klasiska izgāšanās, trešais atkal – superveiksme. Man pašam ir svarīgi to atcerēties, īpaši tad, kad atkal pieļauju jaunas kļūdas, kuras atkal rūpīgi analizēju. Es pat esmu pierakstījis visas savas kļūdas, jo tās ir kā rokasgrāmata jaunajiem uzņēmējiem, ko un kā nevajag darīt.

Atklāsiet sarakstu?

Tātad, pirmā lieta – nevar darīt vairākas lietas uzreiz un vienlaicīgi. Mēs savā otrajā start-up izdomājām, ka radīsim trīs produktus uzreiz. Rupja kļūda! Otrā lieta – uzņēmumā ir tikai viens vadītājs. Punkts. Tas strādā kā lielās biznesa korporācijās, tā mazos start-up. Mēs bijām divi vadītāji – absurds! To mēs skaidri pasakām arī visiem tiem, kuros investējam – jūs varat būt trīs cilvēku komanda, taču tikai vienam ir jābūt vadītājam, kurš pieņem gala lēmumu un par to arī atbild. Tās arī bija divas rupjākās kļūdas, kuras pieļāvu un kuru dēļ uzņēmums bija neveiksmīgs.

Cik izplatīti start-up biznesa kultūrā ir pieņemt kļūdu nenovēršamību?

Ar to mēs strādājam, to vienmēr atkārtoju saviem start-up uzņēmējiem. Taču ar runāšanu ir par maz. Tāpēc katrai vienībai ik nedēļu ir jāsanāk kopā un jāizanalizē, kas šajā nedēļā bijis labi, kas slikti. Un tā katru nedēļu. Tā var radīt kultūru, kurā pieņem, ka ir lietas, kuras var neizdoties. Tas pats attiecas uz start-up lielajām konferencēm, kur liekam uzņēmumiem visas auditorijas priekšā uzskaitīt labo un slikto. Kas strādāja, kas nestrādāja. Tas nav viegli, bet mēs mācāmies.

Latvijas sabiedrība ir visai neiecietīga pret kļūdām.

Jā, zinu – vācieši ir tieši tādi paši. Kļūda kā rīcības forma netiek pieļauta. Sabiedrībā nav tradīcijas un prasmes kļūdu redzēt kā pozitīvu aspektu, jo patiesībā – ja esi kļūdījies, zini kā turpmāk nav jārīkojas. Tas ir ļoti svarīgi. Taču patlaban sabiedrībā dominē uzskats – ja esi kļūdījies, tu zaudē vietu augstākajā līgā. Lai gan mani tas pārāk neuztrauc.

Pirms pāris nedēļām jūs ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli pārrunājāt investīciju vidi, īpaši tehnoloģiju start-up vietu un lomu valsts ekonomikā. Kādi bija galvenie secinājumi?

Vispirms gribu teikt, ka mana saruna ar Merkeles kundzi bija privāta rakstura. Pēc tās nebija publisku paziņojumu, taču ar dažām atziņām varu dalīties. Pirmkārt, mēs runājām ne tikai par internetu un ekonomiskajiem procesiem. To es teicu kancleres kundzei un pie tā palieku – ir jāsāk ar biznesa filozofiju. Un šajā jomā Eiropa nespēlē Čempionu līgā. Mēs Eiropā esam tāda maza lokālā līga, un tas ir jāmaina. Otra būtiskā lieta, par ko runājām – investējošās uzņēmējdarbības veicināšana. Tas ir politisks uzdevums, kas jārisina. Tajā pat laikā šis ir arī visai sabiedrībai aktuāls uzdevums. Piemēram, kāpēc iespējamība, ka jūs kā privātpersona dibināsiet uzņēmumu, ASV ir divas reizes lielāka nekā Eiropā? Tā ir pārāk būtiska atšķirība, to vajag deldēt. Tieši tagad tas ir aktuāli, jo jāsaprot, ka jaunas mazās kompānijas ir tās, kuras ātri rada jaunas darba vietas. Jā, tieši maziņie deldē bezdarbu, nevis lielās transnacionālās kompānijas!

Ja runājam par uzņēmuma dibināšanas iespējamību, kas ir šīs atšķirības pamatā – likumi, biznesa kultūra, līdzekļu pieejamība?

Tas ir viss kopā, tajā skaitā arī likumi. Taču primāri, piemēram, Vācijā, tā ir tīri mentāla lieta. Cilvēks rūpīgi izdomā, kas tik viss slikts gadīsies un kas tieši viņam nesanāks, tāpēc beigās nolemj – nē, labāk neko jaunu nedibināt. Es uzskatu – domājot par iespējām un riskiem, darbojas savienoto trauku efekts. Jo tu vairāk domāsi par riskiem, jo augstāks augs risku stabiņš, jo vairāk domāsi par iespējām, jo augstāks būs iespēju stabiņš. Tā ir viena no Eiropas problēmām, ka cilvēki par daudz koncentrējas uz riskiem, tā ir izslēgšanas filozofija – katru, kas kļūdījies, metam ārā no veiksmīgo klubiņa.

Vēl viena būtiska biznesa kultūras problēma, piemēram, Vācijā, ir tā, ka trūkst iedvesmojošu, veiksmīga biznesa radītāju, kuri nevairās no publicitātes. Piemēram, Vācijā 1600 uzņēmumi ir līderi noteiktos tirgos, bet viņi savu veiksmi «nepārdod» – nav veiksmes marketinga, ja tā var teikt. Viņi apzināti izvēlas nebūt mediju gaismā. Spilgtākais piemērs – divi Vācijas bagātākie cilvēki ir t.s. “Aldi” brāļi. Viņu pēdējā fotogrāfija publicēta pirms 20 gadiem. Turpretim Lielbritānijā ir savs «biznesa elks» Ričards Brensons. Viņš aktīvi komunicē, stāsta savā blogā, kas sanācis un kas nē, viņš ir sociālajos medijos. Tas ir lielisks piemērs, kādu citās Eiropas valstīs trūkst. Jo kā gan lai jauns cilvēks nolemj pievērsties uzņēmējdarbībai un radīt savu biznesa sapni, ja vienīgie, ko viņš redz mediju slejās, ir sportisti, filmzvaigznes un politiķi? Šie cilvēki nebūs tie, kas jauno paaudzi sapurinās uzņēmējdarbībai.

Latvijā ir līdzīgi. Ir maz biznesa veiksmes publicitātes, turklāt patiešām veiksmīgus uzņēmējus, kas visu sasnieguši godīgiem paņēmieniem, nereti ir grūti pierunāt intervijām, arī tikai un vienīgi par viņu uzņēmumu. Viens no biežāk dzirdētajiem argumentiem – negribu, lai kādam noskauž. Kā tikt galā ar patoloģisku skaudību?

(Smejas) Tas izklausās pēc Vācijas. Tā arī bija viena no sarunas tēmām, kad tikos ar Merkeles kundzi – kā radīt sabiedrībā kustību, kas ar savu piemēru stimulē uzņēmējdarbību. Vienas receptes nav. Zināmā mērā arī mediji ir vainīgi esošajā situācijā. Piemēram, Vācijā žurnālists vienmēr meklēs to matu zupā. Jā, ir stāsts par veiksmi, par jaunām vēsmām, bet vienmēr notiek arī tā mata meklēšana. ASV tādā ziņā, piemēram, “Forbes” ir krietni pozitīvāka attieksme pret veiksmi. Tas varbūt ir arī mediju prasmes jautājums – pozitīvs veiksmes marketings nav komplimentārs, tas ir patiess. Bet uzskatu – un tas derēs arī Latvijā – pret veiksmi ir jāizturas atbalstošāk, īpaši paturot prātā to, ka varbūt tieši šā parauga dēļ kāds jauns cilvēks radīs pats savu uzņēmumu.

Kā krīze eirozonā ietekmē start-up un vispār jaunas uzņēmējdarbības sākšanas tempus?

Paradoksāli, bet ļoti pozitīvi. Piemēram, Grieķijā un Spānijā mēs redzam lielāku aktivitāti start-up nišā. Domāju, ka cilvēki ir novērtējuši krīzes doto iespēju sākt no sākuma. Arī Portugālē pēdējā laikā ir izveidotas daudzas jaunas kompānijas. Faktiski tas tikai pierāda iepriekš teikto par darba vietu radīšanu – izveidojot kompāniju, cilvēkam ir darbs. Daudzi ir sapratuši, ka šajā situācijā iespējas būtiski pārsniedz riskus. Ja nekas cits, tad tā ir lieliska iespēja mācīties. Neatkarīgi no tā, vai šī būs viegla, vai smaga skola. Patlaban finansiālie riski ir pārskatāmi un paceļami. Ir atbalsta mehānismi uzņēmējdarbības sākšanai. Ir arī dažas labas politiskas inicatīvas. Piemēram, Lielbritānijā, ja cilvēks investē start-up, viņš pirmajā gadā saņem 50% nodokļa atlaidi un 75% atlaidi, ja start-up ir veiksmīgs. Nav vajadzīgi tieši atbalsta mehānismi, bet atbalsts investoram. Un tās nav tikai investīcijas tehnoloģiju start-up. Tas var būt veikals uz stūra, kurš saņēmis vietējās sabiedrības atbalstu. Šādi procesi arī sabiedrību kopumā ietekmē pozitīvi, noskaņo uz uzņēmējdarbības atbalsta viļņa.

Jūs strādājat riskantā biznesā – kļūdaini ieguldot neveiksmīgos start-up, tīri matemātiski ir visai augsta iespēja zaudēt lielus finanšu līdzekļus. Kā jūs pats rēķināt savus riskus?

Jā, tas ir risks, bet jūs nepareizi uzdodat jautājumu – kāpēc jūs jautājāt, kāds ir mans riska procents, nevis to, kāds ir mans ieguvumu procents?

Paradums…

Tieši tā, un to vajag mainīt. Tātad manas iespējas – uzņēmums ieguldīto ir jau atguvis 27 tūkstošu reižu apmērā. Loterijā ir zemāks laimesta procents! Piemēram, ja man investīcijas ir aptuveni 47 miljonu apmērā, tad rēķinu, ka no 10 kompānijām atpakaļ saņemšu visu ieguldīto, no sešām saņemšu atpakaļ tik, cik ieguldīts visās kopā, bet no divām, visticamāk, saņemšu atpakaļ vēl vairāk nekā ieguldīts pa visām kopā. Tāda ir pareiza riska un iespēju aprēķina formula. Nopietni, ja tev ir skaidra ieguldījuma matrice un tu to lieto, tad nav jāliek riski augstāk par iespējām. Mūsu matrica ir mūsu patiesais veiksmes stāsts. Šie te, [rāda uz iPhone] ir rītdienas kredītkartes, atslēgas, komunikācijas, transports.

Lai cik ērti tas būtu, netrūks cilvēku, kas teiks – es negribu savu naudu uzticēt telefonam, jo tā virtuālajā vidē noteikti pazudīs, tāpat ar atslēgām, ar transporta biļetēm.

Tas ir tikai lietošanas pieredzes jautājums. Loģiski domājot, visa jūsu nauda arī no kredītkartes var pazust. Turklāt, ja jūs pazaudējat maku, ir jābloķē visas kartes, jāraksta iesniegumi. Savukārt, ja pazaudējat mobilo telefonu, visu informāciju varat operatīvi atjaunot, bet paroles liedz tai piekļūt svešam. Tātad vienkārši nopērciet jaunu telefonu un turpiniet lietot visu kā līdz šim.

Tomēr daudziem jaunākie viedtelefoni vienkārši ir pārāk dārgi. Vai pirktspēja kaut kādā mērā ierobežo pakalpojuma tehnoloģiju biznesu?

Ne tik lielā mērā kā matemātikas likumi (smaida). Piemēram, skaitļu rinda – 2 4 8 16 32 ir ģeometriskā progresija ar faktoru 2. Līdzīga loģika ir arī, piemēram, attiecībā uz datoru procesoriem – vidēji katrus 18 mēnešus procesors kļūst divreiz ātrāks. Jau pēdējos 30 gadus ir šī tendence un visai droši prognozējams, ka tā tas turpināsies nākamos 10 gadus. Tātad tu vari aprēķināt, cik ātrs būs procesors pēc 10 gadiem. Un tas ir likums, kas līdzīgā formā attiecas arī uz solārās enerģijas nozari. Manuprāt, procesora darbības ātrums uzliek primāros rāmjus tehnoloģiju attīstībai. Turklāt, zinot tehnisko parametru attīstības diagrammu, var visai viegli sarēķināt, kad tehniski attīstītākā ierīce būs lētākajā cenā. Piemēram, šis pats iPhone5 nav tehniski pats attīstītākais – pēc tehniskajiem rādītājiem “Samsung Galaxy” ir spēcīgāks, turklāt lētāks. Taču es atkal nopirku iPhone, jo jau ir tik daudz aplikāciju no iepriekšējiem telefoniem, ka negribas tās pazaudēt.

Bet ko jūs teiksiet tiem, kuri lepni atgriežas pie telefona – vienkārši zvanāmas ierīces ar dažām pogām?

Koķetērija. Kas ir viena no būtiskākajām cilvēka pamatvajadzībām? Komunikācija. Šs telefons ir komunikācijas līdzeklis, kas katru gadu piedāvā aizvien jaunas iespējas. Tātad jums šis komunikācijas līdzeklis tādā vai citādā izpildījumā ar visām piedāvātajām iespējām ir nepieciešams.

Kādas ir jūsu prognozes drukāto mediju biznesam?

Viss, kas var būt digitāls, būs digitāls. Mediji šodien atrodas smagā stāvoklī. Piemēram, pirms 30 gadiem bija divi TV kanāli un pārdesmit drukāto mediju, kas sadalīja visu reklāmas tirgu. Tagad informācijas kanālu skaits mērāms tūkstošos. Tas nozīmē, ka ir grūtāk nopelnīt, ja tev pieder viens no tūkstoša, nevis viens no trīsdesmit. Loģiski. Taču kvalitāte ir tā, par ko var prasīt samaksu. Tāpat jāspēj biznesā kā līdztiesīgus konkurentus uztvert jaunus mediju modeļus – digitālos un interenta medijus. Ir daudz veiksmīgu piemēru, kā no bloga var izveidot pelnošu mediju kompāniju. Tā ir arī vieta, kur start-up piedāvāt risinājumus – kā šajā informācijas gūzmā atšķirot svarīgo no nesvarīgā. Šādas programmatūras tiek izstrādātas un pirmie modeļi jau ir sākuši strādāt, primāri balstoties uz lielajiem sociālajiem tīkliem.

Pusdienu sarunu ar Larsu Hinrihu lasiet žurnālā “Ir”.