Gruzijas paraugdemonstrējums

Pēc vēlēšanām Gruzijā parlamentu pārņems opozīcija, bet Saakašvili rokās joprojām ir liela vara

Parlamenta vēlēšanās uzvarējusi līdzšinējā opozīcijas koalīcija “Gruzijas sapnis” (GS), kurai nākamajā parlamentā būs, kā tiek lēsts, gandrīz simts no 150 vietām. Pavisam vēlēšanās piedalījās 16 politiskie spēki, vieta parlamentā atradās tikai diviem – uzvarētājai un līdzšinējai valdošajai partijai “Gruzijas nacionālā vienotība” (GNV), kuras līderis ir prezidents Mihails Saakašvili.

Teiktais gan nenozīmē, ka Gruzijā izveidojusies divpartiju sistēma. No sešām partijām sastāvošā GS bija monolīta, kad vajadzēja cīnīties par varu. Kad tā ir rokās, monolītums var arī nesaglabāties. GS veidos jaunu valdību, kurā premjera amatu ieņems tās līderis Bidzina Ivanišvili, un patlaban pāragri spriest, vai amatu dalīšanai būs vai nebūs negaidītas sekas.

Saakašvili nāca pie varas revolucionārā ceļā (2003.gada rožu revolūcija), atstās to Konstitūcijā paredzētajā kārtībā – nākamruden beigsies viņa otrās prezidentūras termiņš. Trešais nepienākas.

Saakašvili gan iekšzemē, gan ārzemēs nereti tika pārmests autoritārs vadības stils. Viņš, protams, ir diezgan ass cilvēks, taču diezin vai par noslieci uz autoritārismu liecina vēlēšanas, kurās Saakašvili partija cieta sakāvi, bet EDSO novērotāji deva tām pozitīvu vērtējumu. Pārkāpumi, protams, fiksēti, taču ne tādi, kas būtiski ietekmētu vēlēšanu iznākumu.

Saakašvili publiski atzinis zaudējumu un paziņojis, ka viņa partija turpmāk parlamentā būs opozīcijā. Ivanišvili atsaucis paziņojumu, ka prasīs prezidenta pirmstermiņa atkāpšanos. Tās abas ir labas ziņas, apliecinājums, ka Gruzija nostājusies uz demokrātijas ceļa, un ka Gruzijā pastāv reāla politiskā konkurence. Vismaz gribas tam ticēt.

Protams, grūti gaidīt labu saprašanos, ja prezidents un premjers ir konkurējošu politisko spēku līderi, taču tas nav uz ilgu laiku.

Saakašvili savas valdīšanas gados veica virkni reformu, kuru galvenais mērķis bija korupcijas izskaušana. Šim kursam bija paredzamas blakussekas – prezidents iemantoja ne mazumu nelabvēļu. 

Darbu zaudējis kukuļņēmējs nevar būt augstās domās par amatpersonu, kas atņēmusi silto vietiņu. Sava loma bija arī reti netīrajai (abpusēji) priekšvēlēšanu kampaņai.

Ar Saakašvili neapmierinātu politiķu un, ja tā var sacīt, apakšpolitiķu nekad nav trūcis, taču tā bija visai haotiska publika, kas nevarēja atrast kopsaucēju gandrīz nevienā jautājumā un pilnīgi solidāri bija tikai prasībā pēc Saakašvili demisijas. Stāvoklis mainījās, kad Gruzijas politiskajā lauciņā 2011.gadā parādījās Bidzina Ivanišvili, no Krievijas atceļojis miljardieris, kura īpašumu vērtība tiek lēsta 6,4 miljardu ASV dolāru apmērā.

Sākotnēji vērtēts kā “tipisks Kremļa projekts”, patiesībā viņš arī tagad lielā mērā ir “tumšais zirdziņš”. Fakts, ka Ivanišvili izpārdeva savus īpašumus Krievijā, pārcēlās uz dzīvi Gruzijā un iesaistījās politikā, vēl neko nepierāda. Būt “promaskaviskam” politiķim Gruzijā ir gandrīz neiespējami – tās ir 2008.gada piecu dienu kara sekas. “Promaskaviskie” gruzīnu politiķi dzīvo nevis Gruzijā, bet Krievijā. Ivanišvili vēlēšanu kampaņas laikā itin bieži pieminēja attiecību uzlabošanu ar Krieviju. Nav gan pateicis, kas konkrēti tiks darīts.

Gruzijai jau četrus gadus nav diplomātisko attiecību ar Krieviju, un tieši tāpēc Krievijā dzīvojošie Gruzijas pilsoņi nevarēja piedalīties vēlēšanās: nav iespējams ierīkot vēlēšanu iecirkņus valstī, ar kuru nav diplomātisko attiecību.

Nākamruden spēkā stāsies Gruzijas jaunā konstitūcija, un valsts no prezidentālas kļūs par parlamentāru republiku, kurā prezidentam būs aptuveni tādas pašas funkcijas, kā Latvijā vai Igaunijā. Taču pašlaik vēl ir spēkā tagadējā, un tā prezidentam paver iespējas ietekmēt parlamentā pārsvaru ieguvušo vakardienas opozīciju.

Premjerministra amata kandidātu apstiprina (vai neapstiprina) prezidents, t.i., izvirzīšanas tiesībām ir pakārtota nozīme. Ja parlaments trīs reizes pēc kārtas noraida prezidenta atbalstīto premjera amata kandidātu, prezidents var atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas.

Pašlaik nav īstas skaidrības, ko darīs Mihails Saakašvili. Ja nemēģinās izraisīt politisko krīzi, tad viņam ir politiskā nākotne arī pēc prezidentūras termiņa beigām. Bet Ivanišvili būs jādomā, kā izpildīt priekšvēlēšanu laikā dāsni bārstītos populistiskos solījumus.