Kas nākotnē gaidāms Vācijas ekonomikā?

Vācijas ekonomikas attīstībai nozīmīgs būs nākamais – Bundestāga vēlēšanu gads

Ieilgušo Eiropas ekonomikas problēmu nogurdinātajiem vāciešiem no vasaras brīvdienām un aizmiršanās futbola un olimpisko spēļu gaisotnē atgriežoties ikdienas realitātē, Vācijai glaimojošās statistiķu jaunākās aplēses par ekonomikas turpinošos izaugsmi salīdzinājumā ar pārējo Eiropas fonu tiek uzņemtas bez īpaša entuziasma. Citi ekonomikas stāvokļa indikatori iekšzemē un pārējās eirozonas valstīs liecina – ekonomistu sākotnējās prognozes nedaudz pārspējušie Vācijas ekonomikas pieauguma dati par šā gada otro ceturksni var būt pēdējās pozitīvās ziņas.

Vēl 2012.gada pirmajā ceturksnī Vācijas ekonomikas kopprodukta pieaugums par 0,5% tikai par mata tiesu novērsa eirozonas kopējās ekonomikas sarukumu. Atskaitot Vāciju, pārējo eirozonas valstu ekonomiku kopprodukts jau tobrīd bija samazinājies par 0,2%. Vācijas nedaudz vājākie otrā ceturkšņa rādītāji ar pieaugumu 0,3% apmērā, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, Vācijas medijos un zinātnieku publikācijās tiek atspoguļoti kā sliktu ziņu priekšvēstnesis.

Lai gan ekonomika joprojām turpina augt, ar to vairs nepietiek, lai saglabātu stabilitātes ilūziju Eiropā – recesijas diagnozes oficiāls apstiprinājums eirozonas sirgstošajai ekonomikai šā gada trešajā ceturksnī tiek uzskatīts par nenovēršamu.

Viens no svarīgākajiem Vācijas ekonomikas attīstības barometriem – Minhenes Universitātes Ekonomikas pētījumu institūta “Ifo” veidotais uzņēmējdarbības klimata un konjunktūras indekss Vācijā jūlijā noslīdējis līdz kārtējam rekordzemajam līmenim kopš 2010.gada marta. Tas tiek aprēķināts daudz operatīvāk un biežāk par iekšzemes kopprodukta statistiku un atspoguļo regulāri aptaujātu ražotāju, būvnieku un tirgotāju subjektīvo novērtējumu par sava biznesa pašreizējo stāvokli un iespējamo attīstību, kā arī objektīvos datus par preču uzkrājumiem un konkrētā biznesa kapacitātes noslogojumu.

No šā rādītāja var secināt – lai gan vēl tālu līdz negatīvajiem rekordiem, kas tika fiksēti 2009.gada sākumā pirmās globālās krīzes laikā, Vācijas ekonomika jau kopš jūnija atrodas lejupslīdes stadijā.

Līdzīgas prognozes apstiprina arī Vācijas Ekonomikas ministrijas apkopotie dati – vasaras mēnešos straujāk nekā cerēts krities ārējās tirdzniecības apjoms gan importam, gan eksportam, kas līdz šim ticis minēts par vienu no gada sākumā novērotās kopprodukta izaugsmes balstiem. Arī otrs līdzšinējās izaugsmes galvenais dzinulis – iekšzemes pieprasījums – jūnijā krities par vairāk nekā 2%, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, un ir par 9% zemāks nekā gadu iepriekš.

Savukārt Manheimā bazētā Eiropas ekonomikas pētījumu centra veidotais Vācijas ekonomikas noskaņojuma indekss (turpmākā pusgada prognozi veido 262 Vācijas vadošie finanšu analītiķi un ekonomisti) pēc negaidīti strauja krituma vasarā sasniedzis šogad zemāko atzīmi – mīnus 25,5 punktus, turklāt ar negatīvu turpmākās attīstības prognozi.

Makroekonomikas dati neuztrauc

Neskatoties uz arvien jaunajām sliktajām ziņām par Vācijas ekonomikas attīstības virzienu, tā joprojām ir stabila, bažām par Vācijas ekonomikas spēju drīz atkal pārvarēt eirozonas līdzšinējās ekonomiskās lejupslīdes radītās grūtības pagaidām nav pamata. Šādu viedokli pauž Vācijas Ekonomikas ministrija savā ikmēneša pārskatā par ekonomikas situāciju.

To apstiprina arī joprojām zemais bezdarba līmenis – 6,8% – un ļoti pozitīvais ārējās tirdzniecības bilances rādītājs, kas pēc “Financial Times Deutschland” publiskotajām prognozēm Vāciju, kuras eksporta pārsvars pār importu 2012.gadā sasniedz 210 miljardu ASV dolāru, padara par lielāko eksportētājvalsti pasaulē. Vācija pirmo reizi pēdējo 25 gadu laikā apsteigusi arī līdzšinējo eksporta lielvalsti Ķīnu.

Arī eiro kursa samazināšanās krīzes laikā rada priekšrocības uz eksportu orientētajai Vācijai, tās ražotās preces padarot lētākas pircējiem ārpus Eiropas Savienības. Savukārt augstais kredītreitings un zemās kredītprocentu likmes patlaban Vācijai ļauj uz izdevīgiem noteikumiem pārstrukturēt savus parādus un mazināt izdevumus valsts parāda uzturēšanai, kas patlaban tiek lēsts vismaz 80% apmērā no iekšzemes kopprodukta.

Nākamais gads – kritisks Vācijai

Pagaidām vislielākos draudus Vācijas ekonomikas attīstībai tuvākajā nākotnē rada eirozonas krīzes valstu jeb tā dēvētās GIPS grupas (Grieķijas, Īrijas, Portugāles un Spānijas), kā arī Kipras un Itālijas varbūtējā nespēja izpildīt savas saistības pret citiem eirozonas partneriem un pārējiem kreditoriem.

Pēc Minhenes Universitātes “Ifo” institūta aplēsēm, Vācijas līdzdalība ar Eiropas Savienības, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda starpniecību izsniegtajos, garantētajos un jaunizveidotajā Eiropas Stabilizēšanas mehānismā ieguldāmajos vai tam rezervējamajos līdzekļos līdz šim ir mērāma vismaz 779 miljardu eiro apmērā jeb vidēji 9500 eiro uz katru Vācijas iedzīvotāju, kas divarpus reizes pārsniedz Vācijas federālās valdības gada budžetu. Pat pieņemot, ka savus parādus Vācijai neatdos un sakarā ar maksātnespēju eirozonu pametīs tikai Grieķija, arī tad summas būtu iespaidīgas – aptuveni 82 miljardi eiro jeb 1000 eiro uz katru Vācijas iedzīvotāju.

Minētajām krīzes valstīm atstājot eirozonu, šīs summas visdrīzāk pārvērstos par Vācijas nodokļu maksātāju zaudējumiem, kuriem vēl būtu jāpieskaita privātā sektora zaudējumi, ko cietīs bankas, apdrošinātāji un investori.

“Ifo” institūta analītiķi norāda, ka Grieķijas, Portugāles un Spānijas ekonomiku konkurētspējas atjaunošanai būtu nepieciešama fiskāla vai monetāra devalvācija 20 līdz 30% apmērā no to pašreizējā cenu līmeņa. Tas var izrādīties politiski neiespējami gan ar, gan bez šo valstu izstāšanās no eirozonas. Tas savukārt nozīmē, ka šīm valstīm aizdoto naudu drīzumā atgūt neizdosies, tāpēc visu palīdzības programmu īstenošanas rezultātā būtiski var pieaugt Vācijas valsts parāds.

Arī iekšpolitiskā attīstība Vācijā var kļūt par vēl vienu faktoru, kas var iespaidot Vācijas un visas Eiropas Savienības ekonomikas attīstību un turpmāko politiskās integrācijas procesu. Saskaņā ar konstitūciju Bundestāga vēlēšanām Vācijā jānotiek no 2013.gada 28.augusta līdz 27.oktobrim, tātad līdz vēlēšanām atlicis tikai gads. Augustā publiskotie pēc “Der Stern” un “RTL” pasūtījuma veiktie vēlētāju aptauju rezultāti liecina, ka pašreizējai Kristīgo demokrātu savienības (CDU) un Brīvās demokrātiskās partijas (FDP) koalīcijai nav vēlētāju vairākuma atbalsta. Tomēr arī kreisā opozīcija ir kļuvusi sadrumstalotāka, politiskajā cīņas arēnā sevi piesakot jaunai protesta balsojuma alternatīvai – Pirātu partijai.

Vācijas kancleres Angelas Merkeles īstenotajam stingrās finanšu disciplīnas un valstu individuālās atbildības kursam arvien skaļāk oponē ne tikai kreisā opozīcija, bet arī viņas vadītās koalīcijas politiķi.

Uz to norāda gan diskusijas un nepārliecinošie balsojuma rezultāti Vācijas parlamenta abās palātās par Eiropas Stabilizēšanas mehānisma ieviešanu, gan arvien biežākās politisko konkurentu „brīvdomības” izpausmes medijos, mudinot uz referendumu par Vācijas turpmāko līdzdalību Eiropas integrācijā, un Eiropas Centrālās Bankas pārvaldes reformām, kas palielinātu Vācijas ietekmi atbilstoši tās finansiālajai līdzdalībai.

Priekšvēlēšanu cīņas gaisotnē Merkele riskē zaudēt pašreizējo plašo atbalstu Vācijas līdzšinējās nostājas turpināšanai. Tādējādi var vājināties pašreizējā Vācijas atturīgā nostāja pret jaunu finansiālo saistību uzņemšanos krīzes valstu atbalstam un stingrā prasība pēc izdevumu samazināšanas, institucionālajām reformām un budžeta disciplīnas visā Eiropā. Tas var pavērt ceļu nekontrolētam, politiska oportunisma diktētam eirozonas valstu savstarpējo parādsaistību pieaugumam, vēl vairāk palielinot risku un slogu Vācijas budžetam. Rezultātā var kļūt nepieciešams paaugstināt nodokļus un mazināt investīcijas pašmāju ekonomikā. Vācijas ekonomikas konkurētspējai tas būtu daudz lielāks pārbaudījums, nekā visi līdz šim pieredzētie.

Autors ir uzņēmējs, civilo un komerctiesību jurists