Jaunais Rīgas plāns – personu un firmu vēlmju saraksts?

Uzmanību iedzīvotājiem – notiek Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas plāna grozījumu sabiedriskā apspriešana!

Cik no 100 tūkstošiem Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotājiem vispār zina, ka patlaban – līdz 22.augustam – izšķiras viņu ēkas, pagalma vai kvartāla nākotne? Cik no 600 tūkstošiem Rīgas iedzīvotāju zina, ka Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas attīstības plānojuma grozījumiem ir ietverti vērienīgi teritorijas izmantošanas un apbūves grozījumi, kas būtiski ietekmē visu Rīgas teritoriju? Vai 2010.gadā lasījāt laikrakstu „5min”, „Vesti segodņa” vai „Latvijas Vēstnesi”, lai uzzinātu, ka arī jums tiek dota iespēja izteikt savu vēlmi vai vajadzību attiecībā uz centra attīstību?

Greizi pamati

Reiz studente kā dāvanu no Londonas man atveda bukletu, ko tur atradusi savā pastkastītē – uzskicētas trīs alternatīvas iespējamām tramvaja līnijas (piecus kvartālus tālāk) izmaiņām un neliels apraksts ar plusiem un mīnusiem katrai no tām. Kopā piecas krāsainais lappusītes ar īsu tekstu un klāt pašvaldības uzaicinājums atnākt uz sabiedrisko apspriedi vai vismaz rakstiski pateikt, kura alternatīva ir labākā.

Rīgā savukārt attieksme pret iedzīvotāju iesaistīšanu pilsētas attīstības plānošanā ir pilnīgi cita, pat par to informēšanu aprobežojoties ar teicienu – „kurš pats painteresēsies, tas uzzinās” (kā teica Rīgas domes pārstāvis sanāksmē LAS 3.07.12). Svarīgas sabiedriskās apspriedes vasarā vai ap Ziemassvētkiem Rīgā jau ir slikta klasika. Ja gadās uzzināt par šo notikumu, tad kuru no 9+3+4+7+3=26 materiāliem lai skatās? Ņemiet vērā, ka jūsu datoram ir jābūt pietiekami labam, lai darbotos ar apjomīgajām kartēm. Turklāt, kad atver grozījumus teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem (72 lappuses), kur rakstīts, piemēram, ka ir priekšlikums x punktā svītrot vārdu „mazstāvu”, kļūst skaidrs, ka vēl jāsameklē arī vecie noteikumi (ārpus mājaslapā piedāvātajiem 26 apspriedes materiāliem), lai uzzinātu izmaiņu virzienu x punktā, bet pamatojums jeb jēga tām tāpat nav skaidrs.

Varbūt iedzīvotājam labāk aiziet uz tikšanos Rīgas domē? Taču tā ir tikai divas dienas pirms sabiedriskās apspriedes beigām, un tad ar sapratni izskatīt materiālus, parunāt ar kaimiņiem vai sagatavot pamatotu viedokli vienkārši ir diezgan nereāli.

Kā ar plānošanas jomu tieši saistīta persona sabiedriskajās apspriedēs piedalos aptuveni 15 gadus, bet šoreiz atšifrēt materiālos ietverto uzreiz nav iespējams, jo daudzi grozījumi ir bez pamatojuma. Attieksme pret iedzīvotāju sākas šeit un tagad, no tās atkarīga arī plāna īstenošana. 

Tādēļ racionālākais priekšlikums par šoreiz sabiedriskajā apspriedē piedāvāto – ja apspriešanas objekts nav sagatavots apspriešanai, lai apspriedēji varētu ko no tā saprast, tad apspriešana jāpārceļ un vēl jāpiestrādā gan pie grozījumu valodas, kas tiek piedāvāta, gan pie apspriešanas un iesaistīšanas formas.

Ja pat arhitektūras speciālistiem, kas vēlas iesaistīties apspriešanā, ir nepieciešamas labas trīs nedēļas un vairākas tikšanās, lai sagatavotos uz tikšanos ar plāna autoriem, tad kaut kas pamatu pamatos šeit ir greizi.

Nebūvēt jaunu, bet domāt par esošo

Teritorijas attīstības plāns pēc būtības ir vienošanās par KOPĒJĀM lietām. Tā tam vajadzētu būt.

Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības plāna darba uzdevums izskatās kā atsevišķu personu, firmu un uzņēmumu vēlmju izskatīšanas saraksts, piedevām darba uzdevumā nav ziņu par vērienīgajiem Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu grozījumiem.

Šoreiz nebūs runa par to, ko nozīmē, ka viens bauda visas Rīgas centra īpašās priekšrocības un tomēr GRIB māju vēl vienu stāvu augstāku, un pilsētas speciālisti skrien un strādā, un pēta siluetus, un groza lielo plānu, lai tai vietiņā tomēr drīkstētu uzbūvēties augstāk. Šoreiz runa ir par KOPĒJĀM lietām un iezīmēm, kas pārsteidzošā kārtā plāna grozījumos tiek ignorētas.

LU maģistrante 2012.gada pavasarī, apsekojot Rīgas vēsturiskā centra ēkas samērā nelielā teritorijā, kas norobežojama ar Kr. Valdemāra, Marijas – A.Čaka, Dzirnavu un Stabu ielām, konstatēja 20 neapdzīvotas ēkas, no kurām viena atrodas pašvaldības, bet 19 – privātīpašumā. Tajās netika ieskaitīti pašvaldības uzmanības centrā esošie grausti. Šīs ēkas ir liecība ekonomiskajai un demogrāfiskajai situācijai Rīgā un valstī. Šie 19 īpašnieki diez vai visi rīt vai parīt, vai pēc gada, vai diviem pēkšņi iegūs pilnas ēkas ar maksātspējīgiem īrniekiem.

Pašvaldības administrācija pagaidām uztraucas par graustiem, savukārt Rīgas vēsturiskā centra plāna grozījumu autori ignorē Rīgas kā sarūkošas pilsētas (sarūk iedzīvotāju skaits un ekonomiskā aktivitāte) pazīmes, no kā izrietētu pirmais pamats stratēģijā – nebūvēt jaunu un domāt, ko darīt ar esošo, lai saglabātu dzīvīgumu centrā. Nepieciešama pārveide, ne izaugsme.

Pie kopējām lietām noteikti pieskaitāma arī uzņēmējdarbība pilsētā, bet arī tur turpinās pastāvošais absurds, iezīmējot aizsargjoslas ap esošajiem ievērojamiem gaisa piesārņotājiem (naftas termināļiem utt.) tieši blakus blīviem dzīvojamiem rajoniem, kas nozīmē turpināt iedzīvotājiem dzīvot nepieņemamā vides kvalitātē. Vienlaikus grozījumu Stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums (SIVN) pasaka – „grozījumi neparedz darbības, kas tieši un neatgriezeniski negatīvi ietekmēs vides kvalitāti”, lai gan tā 5.nodaļā sniegts garš saraksts, kādas ilglaicīgas un īslaicīgas ietekmes uz vidi paredzamas (vienlaikus nepasakot – pozitīva vai negatīva ietekme…).

Šķiet, arī SIVN autori bija neziņā par grozījumu jēgu, ja plašu apbūves teritoriju pieļaušana applūstošajās teritorijās netiek uzskatīta par būtisku ietekmi.

Ja vēlamies iekārtot istabu, tomēr jāzina, vai tā būs virtuve vai guļamistaba, lai vispār sāktu domāt par mēbelēm. Par Rīgas centru gan nav skaidrs, kā saglabāt tur dzīvību, tomēr plāna grozījumi iekārto sīkumus, neņemot vērā Rīgas attīstības kopējo kontekstu. Līdz ar to sabiedriskās apspriedes sarunas par detaļām bez konteksta būtībā ir bezjēdzīgas.

Kur likties velosipēdistam un gājējam?

Rīgai kā sarūkošai pilsētai īpaši svarīgi, kā tiek izmantota esošā nauda, lai rīt nav bankrots. To nedaudz jau varēja just, kad treknajos gados daudzi maksātspējīgie iedzīvotāji kopā ar saviem nodokļiem pārcēlās uz Pierīgu.

Tagad arvien svarīgāk kļūst, cik efektīvu publisko infrastruktūru veidojam un cik dārgi to palikušajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar saviem nodokļiem būs uzturēt (jo ir taču robeža, cik augstu var celt nekustamā īpašuma nodokli, lai iedzīvotājs/uzņēmējs neaizbēg). Arī to plāna grozījumi konsekventi ignorē.

Kartēs galvenā un gandrīz vienīgā uzmanība pievērsta privāto auto maģistrālēm, tiltiem, pārvadiem – izcili dārgām megabūvēm. Kādā Rīgas domes apbalvotā studenta zinātniskajā darbā bija aprēķināts, ka visu līdz 2018.gadam paredzēto veloceliņu izbūvei pārpārēm pietiktu ar sešiem miljoniem latu… Tādi vēl joprojām atrodas tikai pa mazam gabaliņam. Un tā joprojām Rīgas centrā, kur kopš 2005.gada ir ievērojams pieaugums riteņotāju skaitā, atbilstoši plāna grozījumiem KOPĪGI turpināsim nesaprast, kur likties ar divriteni, nobraucot no Vanšu tilta, vai kaut mugursomā likt un uz dzīvokli sestajā stāvā stiept savu braucamrīku, jo grozījumos neviens jauns vārds par velotransportu nav.

Grozījumu autoru skatījums uz siluetiem uz augstumiem nav ļāvis nolaisties uz zemes arī pie gājējiem, kur arī nākamos sešus gadus tūristi nesapratīs, kā nokļūt no Akmens tilta uz Kaļķu ielu.

Tas īsumā par trim galvenajām lietām – virzienu attīstībai, mobilitāti jeb kustību un cilvēku – iedzīvotāju kā galveno personu pilsētā. Tās ir kā nerakstītais konteksts, ko sajūtam ik dienu Rīgā.

Rīga mainās, plānotāju kungi!

Ir teiciens – ja tu nemainīsies, kļūsi par pārmaiņu upuri. Rīgā notiek tik daudz manāmu pārmaiņs un pozitīvu iniciatīvs. Plānošanas jomā – jauno arhitektu diskusijas, urbānistu pasākumi, “Radi Rīgu” plānošanas piemēri, bet iedzīvotājiem – aktivizēšanās un apkaimju pasākumi. Šķiet, tas pieskaitāms pie konteksta un ir vērā ņemams resurss un iespējas.

Ja pagaidām pašvaldības plānotājiem nav ienācis prātā, kā to varēja, var un varētu konstruktīvi izmantot kvalitatīvāka plāna izveidei, tad pēdējais laiks to darīt, lai nekļūtu par „pārmaiņu upuri”. Plāna grozījumiem nepieciešams konteksts, lai vērtētu sīkumus; komanda, atvērta sadarbībai, lai izmantotu pieejamo speciālistu un iedzīvotāju kompetenci – lai būtu ko un ar ko apspriest.

Jauku vasaru!

Autore ir pilsētas pētniece