Ušakovs pret Ušakovu

Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam darbavietā tagad ir divi kaķi. Bet cik Latvijas politikā ir Nilu Ušakovu?

Pieņemts uzskatīt, ka arī divi – viens saviem vēlētājiem krievu valodā, otrs – latviešu auditorijai. Tomēr šķiet, ka pareizāka atbilde būtu – Ušakovu ir tik, cik vajag. Jo atšķirībā no kaķiem, kuri, kā zināms, staigā, kur grib, Ušakovam acīmredzot jāstaigā, kur liek.

Ušakova otrdien paziņotais, ka viņš parakstījies par referendumu par valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai, kaut gan Saskaņas centrs no šīs parakstu vākšanas kampaņas «oficiāli» it kā norobežojas, ir savā izvēlē nebrīva politiķa solis. Diezin vai būtu no laba prāta un brīvas gribas izlēmis sagraut gadiem ilgi kopto latviešu vēlētājiem pieņemama mērena politiķa tēlu. Bet saviem krievvalodīgajiem vēlētājiem likt gana nepārprotami saprast, ka SC sešus gadus īstenotā nacionālā izlīguma taktika cietusi neveiksmi un viņš tagad piekrīt būt ierindnieks citu rīkotajā frontālajā uzbrukumā Latvijas valsts pamatiem.

Tā nav Ušakova sākta kampaņa, un lielākie ieguvēji no viņa lēmuma būs tās sācēji Vladimirs Lindermans un Jevgenijs Osipovs, kamēr Ušakovam nāksies samierināties ar viņu atbalstītāja statusu. Kas var likt atbildīgam politiķim rīkoties pretēji savām politiskajām interesēm?

Saskaņas centra bankrots

Galvenie iemesli varētu būt divi. Pirmkārt, SC ir kļuvis par ķīlnieku paša vienmēr piekoptajai divkosībai, kuras masa nu pārsniedz apvienības līderu spēju to menedžēt. Vienmēr atbalstījuši un reizē izlikušies neatbalstām referenduma rīkošanu, tie tagad spiesti izdarīt izvēli, taču paliks zaudētājos gan tad, ja paraksti tiks savākti, gan tad, ja netiks. Otrkārt, SC neiekļūšana valdībā parādījusi šāda partijas modeļa neefektivitāti galvenā mērķa sasniegšanai – varas iegūšanai. Bet, kā to liek nojaust arī Ušakova politiski it kā pilnīgi neloģiskais solis, ne jau viņš ir noteicējs, kādām «krievvalodīgo interešu» partijām Latvijā būt un kuriem politiķiem tās vadīt.

Skaidrs, ka tieši parakstu vākšanas gausais sākums – pirmās nedēļas laikā savākta mazāk nekā desmitā daļa (11 tūkstoši no 150 tūkstošiem) Satversmes grozījumu projekta iesniegšanai Saeimā nepieciešamo parakstu – licis Saskaņas centram ziedot vienu no saviem līderiem Osipova un Lindermana “lietai”.

Acīmredzot bija cerēts, ka paraksti tiks savākti, referendums notiks, taču SC varēs it kā stāvēt malā, it kā kritizēt referendumu, it kā aicināt uz izlīgumu, it kā būt tie «normālie krievi», kuri uz radikāļu fona izskatītos pat ļoti pieņemami valdībā, it īpaši pēc tam, kad referendums būtu sarīkots, taču pilnīgi droši nebūtu izdevies, bet nacionālā spriedze būtu uzkurināta. Taču, ja paraksti netiks savākti, SC ne tikai riskē zaudēt iespēju labi izskatīties uz radikāļu fona, bet arī, kas būtu vēl graujošāk, izrādītos, ka SC elektorāts (un tieši tas taču parakstās) vai nu nesaprot, vai nu neatbalsta šādu SC politiku arī pēc tam, kad apvienības līderi ir izdarījuši visu, lai vismaz viņu vēlētāji neko nevarētu pārprast.

«Jāspēj parādīt, ka krievi Latvijā spēj dot atbildi. Lūk, ko es nekautrējoties saku saviem partijas biedriem. Palīdziet Lindermanam!» – tā Jānis Urbanovičs aprīlī teica intervijā portālam imhoclub.lv. Lindermanu un Osipovu viņš nodēvēja par «cieņas un goda bruņiniekiem», taču Saeimā ievēlētajiem SC biedriem piekodināja pašiem neiesaistīties palīdzēšanā. Un, lai neviens nepārprastu, kādēļ tāda divkosība, bez aplinkiem pateica: «Tagad notiek mūsu mandāta, mūsu sarunu pozīcijas stiprināšana. Kā? Ar šīs parakstu vākšanas akcijas palīdzību.»

Tiesa, oktobra sākumā Urbanovičs intervijā Ir.lv skaidroja, ka atbalstot parakstu vākšanu tāpēc, ka «Latvijas sabiedrības daļai vajag savu kultūru, un valoda ir ļoti svarīga kultūras pamatne». Ušakovs tagad stāsta, ka parakstījies par krievu «pašcieņu». Nebrīnīsimies, ja vēl kāds piesauks mazas pensijas un lielus komunālos maksājumus. Runa ir un paliek par «mūsu pozīciju stiprināšanu», īsāk – par varu.

Sadalīsies, nevis šķelsies

«Es būšu vara!» Urbanovičš sludināja pērn pirms 10.Saeimas vēlēšanām. Nekā, palika opozīcijā. Šogad pirms 11.Saeimas vēlēšanām SC izsludināja «moratoriju» vēsturei un «etnopolitikai», bet pēc vēlēšanām bija ar mieru mainīt pilnīgi uz pretēju visu, ko bija solījis un darījis, tomēr atkal nekā. Parakstu vākšana un referendums, ja tiks rīkots, varbūt vēl atstāj kaut kādu cerību pašreizējās valdības krišanas gadījumā tikt valdībā kā «labajiem krieviem», tomēr drīzāk gan tikai teorētisku.

Jo tieši Ušakovs (un patiesībā tikai Ušakovs) bija tas «Saskaņas centrs», ar kuru Zatlers spēlēja programmu saskaņošanas teātri un kurš piekrita visam, ko no viņa gribēja dzirdēt, un vienreiz pat izdvesa angļu valodā frāzi «piecdesmit padomju okupācijas gadi». Tagad šis Ušakovs jeb Saskaņas centrs ir demonstratīvi pievienojies otras valsts valodas prasītājiem. Kāda vairs valdība, kurš par to runās?

Ušakova paraksts pavelk svītru zem sešus gadus koptā «saskaņas» projekta. Tas nenozīmē, ka tiks atmestas cerības padarīt Latviju par Putina Trojas zirgu NATO un Eiropas Savienībā. Tas nozīmē tikai taktikas maiņu. Tā jau notiek. Parakstu vākšana par otru valsts valodu atsāk to pašu etniskās konfrontācijas politiku, ko šeit vismaz desmit gadus pieredzējām pirms Latvijas iestāšanās abās svarīgākajās Rietumu organizācijās un pirms SC dibināšanas 2005.gadā, kad pirmītējie konfrontētāji tika savākti zem «eiropeiski kreisā» SC jumta. Šoreiz redzēsim abas politikas paralēli – konfrontētāji radīs fonu, lai «mērenie» var izskatīties cienīgi būt valdībā. Nākamajā Saeimā būs jābūt abiem.

Nav īsti pareizi teikt, ka SC sašķelsies. Precīzāk būtu – plānveidīgi sadalīsies. Kurš kuru flangu vadīs, kad Ušakovs ar Urbanoviču ir izgāzušies, bet Lindermans ar Osipovu var izrādīties pārāk margināli, ir otršķirīgs jautājums, salīdzinot ar jautājumu par varu.