Kas Zatleram bija tanks?

Valdis Zatlers pamato koalīcijas partneru izvēli, prognozē Saskaņas sadalīšanos un atbild uz provokatīvu jautājumu par prezidenta vēlēšanām

Kad dodamies intervēt Valdi Zatleru, mums nākas pagaidīt pie biroja durvīm – iekšā notiek jauno deputātu apmācība darbam Saeimā. Toties partijas dibinātājs sarunas nobeigumā aicina “beigt šo neauglīgo lietu” – norādīšanu uz pretrunām viņa runātajā – un labāk iet iedzert alu. Viņš savus uzskatus par valdības veidošanu nemainot, to darījis Saskaņas centrs. Zatlers nodēvē Ušakova pārmetumus par “opozīcijas blefu” un tomēr uzstāj, ka valdība ar Saskaņas centru (SC) būtu labāka nekā tā, kuras veidošana pašlaik rit pilnā sparā. Ko par to saka viņa vēlētāji? Aptaujas rādot, ka valdību ar SC atbalstot puse no tiem. Taču pietrūkst balsu, lai tādu apstiprinātu. Alu uz to gan nedzērām. Bet frakcijas deputāti palika trenējamies.

Kas ir tās lietas, kas jums sniegušas gandarījumu šajās trīs nedēļu ilgajās sarunās par koalīcijas izveidi, ja tādas ir?

Noteikti ir. Pirmā ir, ka mēs spējām kā jauniekļuvusi partija salauzt šo parasto praksi, kā tika veidotas koalīcijas, ka vienmēr vispirms tika sadalītas ietekmes sfēras, sadalīti amati un tad tikai ķērās pie valdības deklarācijas. Šoreiz tas notika tieši otrādāk. Vispirms mēs slīpējām programmas un tikai tad izveidojām koalīciju, un tad ķeramies pie amatiem.

Es domāju, ka rezultāts būs daudz profesionālāka valdība nekā līdz šim. Un arī šo trīs nedēļu laikā parādījās dažādas partiju pieejas, runājot par trīs partiju koalīciju. Ja ar “Vienotību” vispirms bija deklaratīvā daļa, kas mums uzreiz sakrita, tad, līdz mēs aizgājām detaļās, izrādījās, ka izpratne, kas aiz šiem deklaratīvajiem teikumiem slēpjas, dažreiz ir pat diametrāli pretēja. Ar “Vienotību” runājām praktiski visas dienas, izņemot divas, kad “Vienotība” vienkārši paņēma pauzi. Ar Saskaņas centru tās bija dažas dienas, jo viņi visam piekrita – mūsu programmatiskajiem uzstādījumiem. Ar Nacionālo apvienību – viņi sākumā tā kā neuzskatīja par vajadzīgu, ka tādas ekspertu līmeņa konsultācijas ir nepieciešamas. Tikai tad, kad pienāca dažas dienas līdz iespējamajām koalīcijas sarunām, pēdējās divās dienās šīs ekspertīžu sarunas notika un parādīja to, ko jau teicu – ka Nacionālā apvienība ir daudz negatavāka, atšķirību spektrs ir daudz lielāks un viena cikla noteikti ir par maz, lai novērstu atšķirības programmās, lai varētu izveidot labu valdības deklarāciju.

Jo, ja ir plāns, tad ir ko pildīt. Ja nav plāna, tad deklarācija tāpat paliek bez plāna. Tas ir pirmais, par ko man ir gandarījums.

Protams, man ir arī gandarījums, ka tomēr Latvijas politiskā sistēma ir pārkāpusi vienu soli, ka šī politiskā spēle vai politiskais dialogs notiek pa visu laukumu. Šī ir pirmā reize, kad Saskaņas centrs pilnībā iesaistījās dialogā. Manuprāt, tas krietni palielina politiskā manevra iespējas, nekā tas bija līdz šim.

Trešais gandarījums ir tas, ka partija spēja šīs trīs nedēļas uzdot toni un mainīt politisko kultūru.

Ko tieši jūs mainījāt? Faktiski vienīgais lielais, ko jūs kardināli mainījāt, ir lēmums par trešo koalīcijas partneri.

Tas viss, ko es izstāstīju. Process notiek pilnīgi citādāk, tas ir daudz kvalitatīvāk beidzies. Mēs katru sarunu ciklu – vai tas bija par iespējamu četru partiju koalīciju, vai trīs partiju koalīciju – beidzām ar dokumentu, kurā vienojāmies, kam partijas piekrīt.

Jūs minējāt, ka ar “Vienotību” sakrīt deklaratīvā daļa. Ko jūs saprotat ar deklaratīvo daļu, tā ir partijas programma? Kā zinām, partijas programma un priekšvēlēšanu piedāvājums Saskaņas centram bija pilnīgi pretējs. Tad jūs sakāt, ka sarunā atradāt visos punktos saskaņu. Vai jūs nevarētu precizēt, kas ir deklaratīvā daļa un kas ir programma?

Nejauksim divas lietas kopā – pirmsvēlēšanu programma un pēc tam programma, par kuru notiek sarunas. Te es jums piekrītu – Saskaņas centra piekrišana bija pretrunā ar to, ko viņi bija solījuši pirms vēlēšanām, it sevišķi ekonomiskā daļa. Tā tas ir, bet sarunās ar “Vienotību” ir tas, ka lozungs nepalielināt nodokļu slogu abām partijām ir līdzīgs, taču, kad mēs sakām, kā to izdarīt, tad parādās ļoti dažādi mehānismi, kā katra partija redz, kā to izdarīt. Vai panākt, ka augstākā izglītība ir pieejama katram bez personisko līdzekļu ieguldīšanas. It kā vienāds lozungs, bet kā pie tā nonākt, ja tās partijas domā citādāk. Ejot valdībā, ir svarīgi izdiskutēt, kurš no šiem nosacītajiem rīcības plāniem ir pieņemams labāk un ir efektīvāks.

Tomēr, šķiet, ka tās domstarpības līdz galam nav atrisinātas.

Kuras tad nav atrisinātas?

Par to pašu izglītības reformu.

Pēdējais, kas mums palika nesaskaņots, ir – kādā veidā valsts to finansēs.

Bet tas ir ļoti būtiski.

Vai nu tas ir fonds, vai tieši no budžeta, bet mēs esam vienojušies, kā tieši strukturāli tas tiks darīts un kad tiks darīts, un kāds ir mērķis.

Ja jau Saskaņas centrs jums visam piekrita, varbūt vajadzēja divatā veidot koalīciju ar SC?

Katrai koalīcijai ir nepieciešams pietiekams solīds vairākums Saeimā, un Saskaņas centrs jau pats paziņoja, ka šādu trīspusējo koalīcijas līgumu varētu parakstīt “Saskaņa”, nevis Saskaņas centrs. Tas nozīmē, ka ne Rubika partija. Un, ja ne sociālisti, tad, piedodiet, tur paliek tikai nosacīti 50 balsis, kas nav nopietni.

Tomēr, runājot par principiem, viņi nebija ar mieru atteikties no sadarbības ar Rubiku, viņi vienkārši gribēja parakstīt valdības deklarāciju.

Es domāju, ka tuvākā nākotne parādīs, kas notiks ar Saskaņas centru un Sociālistisko partiju.

Kas notiks?

Manuprāt, viņi ies atsevišķus ceļus.

Sašķelsies?

Nē, vienkārši atdalīsies.

Bet, ja jūs Saskaņas centram paliksiet labi partneri arī turpmāk, būdami valdībā, vai jūs domājat, ka viņiem būs jāsašķeļas?

Es atvainojos, valdības koalīcijas tiek veidotas, lai realizētu valdības politiku un izpildītu valdības deklarāciju. Tieši tā pozīcija sakļaujas ap pozīciju, bet opozīcija ap opozīciju. Es domāju, ka jūs esat pilnīgi precīzs, ja sakāt, ka Saskaņas centrs sakļausies ap zaļajiem zemniekiem un tā būs dzīves realitāte.

Tajā dokumentā, ko parakstīja visas trīs partijas, ir rakstīta apņemšanās dot amatus Saeimā svarīgās komisijās arī opozīcijas pārstāvjiem. Kas ar to domāts, vai jūs dosiet tikai Saskaņas centram vai arī zaļajiem zemniekiem?

Principā demokrātiskā prakse ir dot amatus Saeimā opozīcijas pārstāvjiem, un ir dažādi principi – vai tas ir proporcionālais.

Zaļajiem zemniekiem arī būs amati?

Visi ir opozīcija, visi ir opozīcija.

Bet tās kļūdas, ko pieļāva.. (pārtrauc)

Teiksim, “Jaunais laiks”, kad Repšes vadībā nāca pie varas, kad opozīciju vispār izslēdza ārā no jebkuriem amatiem Saeimā, nu, tā bija kļūda. Normāli ir dot iespēju opozīcijai, opozīcija tomēr ir ievērojama daļa – tie ir 44%.

Tas ir saprotams, bet jūs esat stingri deklarējis, ka ar zaļajiem zemniekiem nesadarbosieties. Ja viņi vadīs konkrētas komisijas, jums ar viņiem būs jāsadarbojas.

Mēs nesadarbosimies valdības koalīcijā. Parlamentā viņi pārstāv savus vēlētājus, viņi ir ievēlēti, viņiem ir pārstāvniecība un darbosies parlamentā, bet pozīcijā, valdībā mēs ar viņiem nesadarbosimies.

Vēl nesen jūs sacījāt, ka jūsu lēmumu par trešo koalīcijas partneri var mainīt tikai ar tankiem. Sakiet, kurā brīdī un kā jūs sapratāt, ka koalīcija tomēr jāveido ar Nacionālo apvienību? Kas bija tanks?

Vispirms mēs neesam mainījuši viedokli, jo, mūsuprāt, lai realizētu reformas, lai veiksmīgi nobeigtu starptautiskā aizdevuma programmu un Latvijas ekonomikas atveseļošanās plānu, ieviestu eiro 2014.gadā, vislabākais atbalsts tam visam būtu plaša koalīcija ar lielu atbalstu Saeimā. Pie šā uzskata pieturamies arī šobrīd. Mēs bijām gatavi atbalstīt arī trīs partiju koalīciju, kur ir trīs lielākās partijas, gan arī četru partiju koalīciju. Tas diemžēl nav izdevies, jo nav balsu, lai izveidotu šādu visaptverošu koalīciju.

Tad mums bija divas iespējas – vai nu palikt opozīcijā, kas nozīmētu, ka mums būtu mazākumvaldība, vai arī vairākumvaldība tāpat ar Saskaņas centru, “Vienotību” un zaļajiem zemniekiem. Var iedomāties, ka kādā situācijā valdība būtu balstīta uz deputātu balsīm gan no Saskaņas centra, varbūt speciāli vai varbūt ar dažiem deputātiem no mūsu partijas – mūsuprāt, šādā situācijā oligarhu vara nevis samazinātos, bet palielinātos. To mēs neesam solījuši saviem vēlētājiem. Mēs esam solījuši samazināt savtīgu grupu ietekmi Latvijas politikā.

Otrkārt, reformas, pie kuru plāniem ļoti rūpīgi strādājām visu vasaru, protams, būtu nerealizētas un, treškārt, mēs redzējām, ka arī sabiedrībā ir diezgan dzīva reakcija uz Saskaņas centru valdībā – ka tas ir nacionāls apdraudējums. Šī diskusija ir sākusies, mēs negribētu pieļaut, ka ir kaut kādas radikālas izpausmes gan vienā, gan otrā virzienā. Mēs kā partija, kas ir uzņēmusies tādu kā centra partijas funkciju, negribam radikālismu, mēs gribam stabilizēt, saliedēt sabiedrību. Tas mums ir jādara, tāpēc izšķīrāmies starp šo – neko nedarīt un būt koalīcijā, realizēt reformas, samazināt oligarhu varu valdībā un, protams, arī saliedēt sabiedrību. Jo uzskatu, ka liels solis uz priekšu šajā dokumentā, ko parakstījām, ir, ka neviena sabiedrības etniskā vai sociālā grupa nav Latvijā atbildīga par okupāciju vai okupācijas sekām. Tas ir skaidrs signāls, ka valdība, kurā pat ir Nacionālās apvienības pārstāvji, skaidri pasaka, ka neviena grupa kolektīvi nav morāli vai juridiski atbildīga par okupāciju. Es domāju, ka tas ir ļoti pozitīvs žests, it sevišķi, ja tas nāk no šādas valdības koalīcijas. Tas ir skaidrs signāls visiem Latvijas iedzīvotājiem saliedētības virzienā.

Liels solis uz priekšu šajā dokumentā, ko parakstījām, ir, ka neviena sabiedrības etniskā vai sociālā grupa nav Latvijā atbildīga par okupāciju vai okupācijas sekām

Kam ir domāts šāds signāls – parakstītajā dokumentā ir teikts – citēju: “Jaunā valdība apņemas attiecības ar Krieviju turpināt tajā labu kaimiņattiecību un savstarpēja izdevīguma gaisotnē, kuru radīja Valda Zatlera darbība Valsts prezidenta amatā”? Kas ir šāda solījuma adresāts? Ne jau saviem vēlētājiem jūs to solāt.

Es uzdotu tādu retorisku jautājumu – vai es varētu nopamatot, kāpēc Latvijai būtu vajadzīgas sliktas kaimiņattiecības ar Krieviju?

Nē, nē, es gribēju pavaicāt, kādēļ vienošanās par valdību [dokumentā] bija vajadzīgs šāds īpašs izcēlums, ka jūsu darbība prezidenta amatā ir radījusi kaut kādu īpaši labvēlīgu gaisotni?

Atbilde ir ļoti vienkārša. Mana vizīte Maskavā, kas bija ļoti veiksmīga vizīte, daudz dokumentu parakstīti, kas uzlaboja tieši attiecīgu gaisotni visos līmeņos – no politiķiem līdz pat vienkāršiem pilsoņiem -, bija pozitīvs signāls labu kaimiņattiecību veidošanā. Un arī tas pamats, kas tika veidots ap vizīti Krievijā tieši masu medijos, skaidrojot Latviju, vērojot Latviju kā zemi, kas ir demokrātiska, kas attīstās un ir daļa no Eiropas, tie visi bija pozitīvi soļi, kas nostiprināja Latvijas pozitīvo tēlu, nevis ienaidnieka vai negatīvo tēlu.

Vai jūs uzskatat, ka Saskaņas centra neņemšana valdībā varētu būt negatīvs signāls?

Ja jūs palasītu vienu citu vietu šajā pašā dokumentā, jūs redzētu, ka šī ir politiskas loģikas veidota koalīcija un tajā nav nekas saistīts ar etniskumu vai kādas grupas, kādas partijas noliegšanu.

Vai šādu pašu atbildi par politisko loģiku jūs sniedzāt arī Ušakova kungam, paskaidrojot ZRP lēmumu?

ZRP lēmumu mēs skaidrojam pilnīgi visiem vienādi, vai tie ir mūsu partneri koalīcijā, vai tie būtu potenciālie partneri opozīcijā, arī žurnālistiem un saviem vēlētājiem. Mums nav viens viedoklis Ušakovam, viens – partijas biedriem un viens viedoklis žurnālistiem.

Pirms “Vienotības” un ZRP tikšanās jūs nepaskaidrojāt savu lēmumu Saskaņas centram?

Mēs runājām ar visiem, ar visiem vedām sarunas un, kad viņas noslēdzās, loģiski izskaidrojām savus lēmumus. Tas ir pieklājības lēmums, tā tas arī darīts.

Ušakovs vakar tviterī izteicies, ka jūs varot nosist ar knipi, un tas knipis esot bijis amats. Par kuru ministra amatu ir runa?

Šis šoreiz ir tāds opozīcijas politiķa blefs, jo sarunas par amatiem sāksies tikai rīt (red. – trešdien, 12.oktobrī).

Kurš būs Saeimas priekšsēdētājs – jūs vai Solvita Āboltiņa?

Šīs sarunas sāksies tikai rīt. (red.-intervija notika otrdien)

Ir skaidrs, ka premjerministra partija gribēs finanšu ministru, jūs liekat uzsvaru savā programmā uz izglītības reformu un droši vien gribēsiet izglītības ministru, šādā līmenī mēs varam runāt?

Šādā līmenī varam runāt, jo viena izvēle ir pilnīgi skaidra – tas ir Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Šī izvēle ir izdarīta un publiski visiem zināma. Arī ir zināma valdības veidošanas loģika, jo valdība jāveido kā stabila struktūra, nevis vienkārši, kas katrai partijai piemetas. Loģiski būtu, ja Ministru prezidenta amats nāktu komplektā ar finanšu ministra amatu. Tāda būtu noteikta loģika.

Ja mēs paskatāmies dokumentus, tur vismaz divas reformas ir skaidri iezīmētas kā ZRP reformas. Loģika šeit prasītu – ja jau ZRP reformas, tad arī ZRP ministram vajadzētu būt, bet tie ir uzstādījumi, kas ierakstīti šajā dokumentā. Kāds būs konkrētais valdības sastāvs, to mēs varēsim zināt tikai tad, kad sāksies sarunas. Mums ir princips, ko ievērosim – profesionāļi amatos. Tas, kurš vislabāk var realizēt kopējo valdības deklarāciju, kopējo programmu, tam ir jāieņem ministra amats.

Tad kāpēc jūs nebijāt Ministru prezidenta kandidāts?

Četrus gadus esmu strādājis ar Saeimu, skatījis cauri gan likumus, kas ir pieņemti, gan nodevis tos otrreizējais caurlūkošanai, pats nācis ar likumdošanas iniciatīvām, tajā skaitā ar Satversmes grozījumiem, un lielākā daļa no šiem priekšlikumiem ir palikuši Saeimas plauktos..

Domāju, ka es daudz vērtīgāk varu strādāt..

..Saeimas prezidijā?

Saeimas frakcijās, propagandēt šos Satversmes grozījumus. Jūs paši teicāt, ka šobrīd koalīcijai nav nepieciešamā vairākuma Satversmes grozījumiem. Tas ir darbs ar visiem Saeimas deputātiem, lai panāktu šo politisko reformu.

Kāpēc šie Satversmes grozījumi jums ir tik svarīgi?

Pamatā ir divas lietas – Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumi, kuri parāda un argumentē, kāpēc šādi grozījumi ir nepieciešami, lai mūsu politiskā sistēma funkcionētu labāk. Otrkārt, tā ir mana personīgā pieredze četru gadu garumā, kur es sastopos ar konkrētām situācijām, kuras vairāk veicināja neuzticēšanās varai, nekā uzticēšanās. Tās situācijas prasa uzlabojumus likumos.

Jūs vakar.. (pārtrauc)

Bet, ja jūs man provokatīvi vaicājat, vai es gribu būt Valsts prezidents – šos grozījumus esmu iesniedzis pirmajā termiņā ar skaidru domu, ka tie nav grozījumi man, tie ir grozījumi Latvijas valstij.

Jūs teicāt par provokatīvajiem jautājumiem. Tad es uzdošu provokatīvu jautājumu – iedomāsimies, ka prezidenta vēlēšanas notiek pašlaik. Kurš, jūsuprāt, kļūtu par prezidentu – Ušakovs vai Lembergs?

Tā ir nereāla situācija, jo prezidenta vēlēšanas notiek tad, kad tām jānotiek – reizi četros gados. Kad paies četri gadi, tad katram vēstures periodam vienmēr atnāk visoptimālākā kandidatūra.

Vai jums šķiet, ka tauta jūs varētu apstiprināt par prezidentu?

Pirmkārt, es noteikti uz to nepretendēju. Es jums vēlreiz teikšu – esmu bijis Valsts prezidents, man ir zināma šī pieredze un esmu šos grozījumus virzījis nākamajiem prezidentiem, nevis pats sev.

Bet jūs esat izteicies, ka varētu būt pirmais, kas kandidēs uz visas tautas vēlētu prezidenta amatu.

Tā gan neesmu teicis, tas, Ozoliņa kungs, ir jūsu fantāzijas auglis. Manuprāt, izbeigsim šo neauglīgo situāciju, man tādu plānu nav.

Lasot vakar parakstīto dokumentu, ir acīm redzams, ka sadaļa par politiskās sistēmas reformu, kas būtībā sastāv no laika grafika šo Satversmes grozījumu pieņemšanai un paredz veselus divus referendumus, paralēli vēl arī iespējas kādai pēdiņās partijai panākt to pašu vairākumu Saeimā – ja to visu valdība dara, vai vispār atliks laika citiem darbiem trīs gadu periodā?

Mēs fokusēsimies uz tiem darbiem, kas ir neatliekami. Neatliekams darbs ir ekonomikas attīstība, kas loģiski noved pie katras ģimenes labklājības pieauguma, un noteikti pievērsīsimies izglītības reformai, jo arī tā noved pie izglītotiem cilvēkiem, pie pieejamības augstākajai izglītībai, pie kvalificētāka darbaspēka un līdz ar to konkurētspējīgas ekonomikas. Šie ir uzdevumi, kas ir momentāli nepieciešami, kur mēs nevaram gaidīt, tāpat kā demogrāfija. Politiskā reforma parasti virzās uz priekšu, kad ir kādi satricinājumi, kāds iemesls. Mans 14.janvāra paziņojums divu mēnešu laikā uz priekšu pavirzīja daudzus likumus, tāpat arī šobrīd ierosinājums par referendumu Saeimas atlaišanai – dažos mēnešos. Visu laiku ir vajadzīgs kāds dzinulis. Manuprāt, tas paradokss, ja šīs Saeimas laikā uzlabosies politiskā kultūra, tad prasība pēc politiskās reformas nevis pieaugs, bet samazināsies.

Ja jūsu mērķis ir veikt šo reformu, tad jums tā kultūra ir kaut kā jāsapurgā?

Nē, ir jārada tik augsta kultūra, lai mēs paši saprastu, kas mums ir vajadzīgs.

Bet, ja ir augsta kultūra, kāpēc tad ir vajadzīgas kaut kādas tādas izmaiņas Satversmē?

Ir tāds teiciens – ceļš uz perfekciju ir bezgalīgs.

Bet jums nav bezgalīgs, tajā dokumentā salasīju konkrētu datumu, līdz kuram jāsarīko pirmais referendums, tad līdz kuram.. (pārtrauc)

Tie aprēķini vairāk pie “Vienotības” , jo viņi ir referenduma fani. Es tomēr esmu vairāk par parlamentāru ceļu.

Tad jums bija domstarpības ar “Vienotību”, kādā veidā šo jautājumu risināt?

Ozoliņa kungs, mēs atgriežamies pie tā paša jautājuma. Plašai koalīcijai parlamentā noteikti būtu spēkos šīs reformas veikt. Ja mums ir koalīcija ar 56 balsīm, tad šī iespēja, nu, “Vienotība” to vēlas kompensēt ar referenduma mehānismu. Mums grūti pateikt, vai tam atliks laika, vai tautas pieprasījums šim reformām būs pietiekami augsts.

Jūs jūtat pieprasījumu pēc tautas vēlēta prezidenta pašlaik vai tomēr pēc labklājības un ekonomikas sakārtošanas?

Tāds pieprasījums vienmēr ir bijis, sevišķi tajos brīžos, kad ir neuzticība varai. Vienmēr tā ir bijusi cenšanās uzticēties prezidentam, lai valstī būtu prezidents, kurš baudītu tautas uzticību. Jo, redziet, viens no galvenajiem prezidenta uzdevumiem ir būt atgriezeniskajai saitei, paust sabiedrības intereses politikā.

Jūs uzskatāt, ka jūsu stingrais, tikai ar tankiem apgāžamais lēmums veidot valdību ar Saskaņas centru ir vairojis sabiedrības uzticību politiķiem vispār un tieši jums?

Politiķi savu uzticību var vairot tikai ar reāli paveiktiem darbiem, reāli izdarītais darbs būs valdības izveidošana. Un nevajag priekšlaicīgi vērtēt to, vai tas ir pozitīvs darbs vai negatīvs, kamēr tas nav izdarīts. Jebkurā citā profesijā darbu novērtē tad, kad tas ir padarīts. Ja kāds ceļ māju, to sāk vērtēt tikai tad, kad visa māja ir pabeigta. Kad ir iejaukta mīkla, neviens nesāk vērtēt, vai maize ir izdevusies. Nē, tikai tad, kad tā ir izcepta.

Vai jūs tomēr nejūtaties atbildīgs, ka pēc tik daudz gadiem mums atkal darba kārtībā ir jautājumi par etnisko dalījumu latviešos un krievos?

Man ir retorisks jautājums – kurš sacēla šo ažiotāžu?

Kāda jums būtu retoriska atbilde?

Jums būtu jāzina. Mēs aicinājām uz sabiedrības saliedētību.

Jūs aicinājāt.

Jā, un arī daudz darījām praktiski, lai tas arī tā būtu. Tieši tā.

Tad kurš ir vainīgs?

Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild jums.

Mediji ir vainīgi? Žurnāls “IR”?

Es tā vispār neteicu. Es domāju, ka mums ir jāizslimo šī slimība, ko sauc par nacionālās pašapziņas mazvērtību. Nacionālajai pašapziņai ir jābūt pietiekami…

Bet kur ir mazvērtība? Pirms vēlēšanām jums nesakrita programmatiskās nostādnes ne par ekonomiku, ne par ārpolitiku, ne par tiesiskumu, kur šeit ir sabiedrības mazvērtība?

Es jums pilnīgi piekrītu, ka viņi mainīja savas domas pilnīgi pretēji, ka budžeta deficīts no mīnus 6 nogāja zem 3. Saprotiet, mēs nekad tā neesam darījuši, mēs pateicām, ka zem 3 – būtu vēlams 2,5. Tie ir konkrēti skaitļi.

Ja ejam pie konkrētiem skaitļiem, jūs šorīt LNT teicāt, ka 56 balsis ir tā kā par maz budžeta pieņemšanai, būtu labāk, ja būtu plašāka koalīcija. Ekonomiskie uzstādījumi, attieksme pret aizdevuma programmu visām trim partijām – tur nav pretrunu, kāpēc nevar pieņemt budžetu ar 56 balsīm?

Budžetu var pieņemt arī ar 51 balsi. Mums ir jābūt gataviem nākotnes satricinājumiem. Es vilkšu analoģijas – tad, kad Latvijas valsts vēl 2008.gadā dzīvoja, baudīja treknos gadus, briesmas atnāca ļoti strauji, mēs nebijām gatavi. Uz šo brīdi, kad visa pasaule gatavojas otram ekonomiskās krīzes vilnim, manuprāt, arī Latvijai jāgatavojas, neskatoties uz to, ka ļoti daudzi eksperti ir novērtējuši, ka Baltijas valstis un Latvija ir daudz labāk gatava otrajam vilnim, jo mums jau ir bijuši šie pasākumi iepriekšējās krīzes laikā un mūsu finanšu sistēma ir daudz stabilāka. Arī valsts parādu stāvoklis ir daudz labāks nekā daudzām lielām Rietumeiropas valstīm, bet tas nenozīmē, ka mums nav jāgatavojas. Mums jārēķinās, ka var būt situācija – mums būs jāpieņem ļoti nepopulāri lēmumi un plašāks atbalsts ir plašāks atbalsts.

Un tad jūs uzskatāt, ka Saskaņas centrs, kurš pirms vēlēšanām aicināja devalvēt latu, atteikties no sadarbības ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju, būs tā cietā klints krīzes satricinājuma gadījumos?

Ozoliņa kungs, sagaidīsim, kad tiks apstiprināta valdība. Un valdība tiks apstiprināta. Tad tā rīkosies un parādīs, cik daudz ir jāsamazina izdevumi nākamajā gadā, un es ceru, ka ar 56 balsīm mēs tiksim galā. Es ceru.

Cik ilgu mūžu jūs šai valdībai dodat?

Kāpēc lai valdība nevarētu būt trīs gadus? Nevajag veidot īslaicīgas valdības.

Šī būs tāda, kas varēs nostrādāt?

Mēs veidojam valdību, kas varēs nostrādāt trīs gadus.

Ko jūs darīsiet, lai novērstu Urbanoviča plānu B?

Kāds ir Urbanoviča plāns B?

Ja es pareizi sapratu, tie būs masu nemieri, ielu protesti, kaut kas tāds.

Es esmu par sabiedrības saliedētību, esmu par to, lai sabiedrība savā starpā diskutē par visu. Mēs šā meneša laikā esam pierādījuši, ka ir iespējams diskutēt. Varbūt daudz emocionālāk nekā gribētos, bet emocijas vienmēr ir pozitīvas.

Runājot par ekstrēmistiem, kādēļ jūs joprojām apsargā? Jūs šobrīd esat nācis politikā, tūlīt būsiet deputāts, kādēļ jums ir vajadzīga apsardze?

Likums to nosaka. Manuprāt, vienu termiņu – apmēram četrus gadus pēc prezidenta pilnvaru termiņa beigām tas būtu nepieciešams, jo Valsts prezidentam ir visaugstākā līmeņa pielaides, visaugstākā līmeņa informācija gan par Latviju, gan par tām organizācijām, kurās Latvija ir – tas ir NATO.

Jums ir iespēja arī atteikties, jums no kaut kā ir bail?

Redziet, kad es apciemoju radus citā NATO valstī un es gribēju to izdarīt tā vienkārši, kā brauc pie radiem, tad diemžēl valsts drošības dienests viennozīmīgi pateica, ka NATO valsts prezidentam mūsu valstī jāpakļaujas drošības likumiem, un mani apsargāja tāpat kā šeit, vēl vairāk. Tā ka tie ir tādi pasākumi, kas mums varbūt liekas nevajadzīgi, bet ir savs pamats.

Kā tas praktiski izpaudīsies, jūs Saeimā arī apsargās?

Saeima pati ir apsargāta vieta, tā ka, redziet, ēkā, kas ir pilnībā apsargāta, apsargs līdzi nestaigā. Viennozīmīgi, redziet, apsardze nav privilēģija, indivīdam tas ir apgrūtinājums.

Žurnālā “IR” – intervijas saīsinātais variants.