Princese un septiņi gadi

Pirmais spriedums – notiesājošs

Otrdien Kijevā pirmās instances tiesa piesprieda septiņus gadus ieslodzījuma parlamentārās opozīcijas līderei, bijušajai valdības vadītājai Jūlijai Timošenko (piebildīsim – latviešu sarkanā strēlnieka mazmeitai). Par it kā dienesta pilnvaru pārsniegšanu 2009.gada pavasarī, kad ar Krieviju tika parakstīts līgums par dabasgāzes piegādēm turpmākajos desmit gados. Tas, tiesas skatījumā, bijis Ukrainai ļoti neizdevīgs – salīdzinot ar līdzīgiem līgumiem, kas noslēgti ar Eiropas Savienības (ES) valstīm. Spriedumu var pārsūdzēt, un tas droši vien tiks darīts.

Ukrainā par gāzes princesi dēvētā Timošenko atrodas apcietinājumā kopš jūnija sākuma. Ir pamats uzskatīt, ka šai prāvai piemīt spēcīga politiska pieskaņa. Līgumus tomēr sagatavo ierēdņi, premjeri tikai paraksta. Tiesā ekspertu domas bija atšķirīgas, kā jau tādās reizēs mēdz būt, taču tiesas rīcībā tomēr sazin kāpēc nenonāca to dokumentu oriģināli, kas apliecinātu “dienesta pilnvaru pārsniegšanu”. Nav nekādu pierādījumu, ka Timošenko rīcībai būtu savtīgi motīvi. Vēl vairāk – šis aspekts tiesā pat netika skatīts. Visticamāk tāpēc, ka Timošenko nebūtu, ko pārmest.

Te nu derētu atcerēties pēdējo gadu politiskos notikumus Ukrainā. Beidzās “oranžā ēra”. Pirms pusotra gada prezidenta amatā ievēlēja Reģionu partijas līderi Viktoru Janukoviču. Izrādījās, ka viņš nebūt nav tāds Kremļa pakalpiņš, kā tika gaidīts. Janukovičs pagarināja (Harkovas līgums) Krievijas Melnās jūras flotes bazēšanos Sevastopolē, taču tas drīzāk bija simbolisks žests, jo kara flotes atrašanās Melnajā jūrā (piebildīsim, tāpat, kā Baltijas jūrā) no militārā viedokļa mūsdienās ir bezjēdzīga naudas šķiešana un nekas vairāk. Janukovičs nav darījis neko (priekšvēlēšanu solījums!), lai krievu valodai Ukrainā piešķirtu otrās valsts valodas statusu, jo tas draudētu ar iedzīvotāju polarizāciju. Janukovičs nav devis (priekšvēlēšanu solījums!) lielāku rīcības brīvību reģioniem (gubernatorus joprojām ieceļ Kijeva), jo tas radītu draudus valsts teritoriālajai integritātei. Janukovičs atteicies pievienoties Krievijas, Kazahijas un Baltkrievijas izveidotajai Muitas savienībai un turpina kursu uz Ukrainas pievienošanos ES, kuru var apdraudēt Timošenko prāva, jo ES institūcijas to atzinušas par politizētu.

Taču Janukovičs izdarījis to, ko daudzi no viņa negaidīja: pēc “slāvu brāļu” Aleksandra Lukašenko un Vladimira Putina lekāliem radījis savu “varas vertikāli”. Līdz “suverēnai demokrātijai” vēl nav tikts, taču taciņa iezīmēta. Harizmatiskā Timošenko Janukovičam politiskajā vidē ir galvenais šķēslis. Nākamgad Ukrainā paredzētas Augstākās Radas (parlamenta) vēlēšanas un Timošenko vada pašlaik otru ietekmīgāko Ukrainas partiju, kas cenšas nepieļaut, lai oranžajā revolūcijā izcīnītā normālā demokrātija netiktu aizslaucīta. Timošenko der tikai attaisnojošs spriedums. Pirmajā instancē pieņemtais automātiski nozīmē liegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē. Un vēlēšanu saraksts bez dabiskā pirmā numura nevar būt pilnvērtīgs. To saprot abas puses. Protams, prezidents Janukovičs var apžēlot notiesāto Timošenko. Cietums izpaliks, taču liegums kandidēt paliks spēkā. Cik garš, gandrīz tikpat plats.

Tiktāl Ukraina jau nonākusi, ka tiesa pilda prezidenta vēlmes. Tāpēc Timošenko lietā kaut kas varētu mainītie, ja ES skaidri paudīs, ka šoruden paredzētā Ukrainas pievienošanās asociētas valsts statusā tiek saistīta ar Timošenko lietas taisnīgu iztiesāšanu.