Iestrēgušais process

Koalīcijas veidošanā pagaidām strupceļš

Šķiet, tik mokoši nav tapusi nevienas Saeimas valdošā koalīcija un līdz ar to arī valdība. Ja nu vienīgi nu jau diezgan tālajā 1995.gadā pēc 6.Saeimas vēlēšanām.

Nevar teikt, ka šajā ziņā pēc 17.septembra nekas nav noticis. Vēlēšanu lielākais ieguvējs Saskaņas centrs (SC) ir pamatīgi evolucionējis, atsakoties vai no visām iepriekš novilktajām “sarkanajām līnijām”.

Viskutelīgākais, taču pavisam dabisks ir jautājums, ko iesākt ar Alfrēda Rubika Sociālistisko partiju, apvienības SC apendiksu. Rubiks ir apstiprinājis, ka prevalējoša ir SC programma, kaut arī tā stipri vien nesakrīt ar viņa paša partijas programmu. Rubiks nav no vīriem ar lunkanu mugurkaulu, tātad note piekāpties bijusi liela. Programmatiskajām atšķirībām (uz tām publiskajā telpā tika norādīts jau pirms 10.Saeimas vēlēšanām) bija pakārtota nozīme, kamēr SC nevarēja reāli pretendēt uz līdzdalību valdošajā koalīcijā un tātad arī valdībā. Tagad tas ir citādi, tomēr vajadzētu tikt skaidrībā ar “papīriem”, taču tas diezin vai sagaidāms. Tad nāktos pārkāpt pāri sev pašiem. SC pašlaik ir “spēka gados”, tomēr ne tik stiprs, lai atļautos iekšējo tīrīšanu.

Pirmajā acu uzmetienā šķietami vienkāršajā politisko spēku salikumā pilnīgu neskaidrību ieviesa Zatlera Reformu partija (ZRP), kas, ziedojot naktsmieru, nonāca pie secinājuma, ka koalīcijas pamats jāveido nevis kopā ar “Vienotību”, bet SC. Kā otršķirīgi tagad tiek vērtēti SC agrākie prooligarhiskie balsojumi Saeimā. ZRP aicina “pāriet Rubikonu”. Tagad SC ir “kāja valdības durvīs” – ZRP kāja.

Blakussekas ir Latvijas vēsturē nebijusi parādība – protestētāji pie ZRP mītnes Dzirnavu ielā. Ir pamats uzskatīt, ka protetētāji ārkārtas vēlēšanās tika balsojuši par ZRP. Vēlētāju neapmierinātība ar pašu ievēlētajiem “kalpiem” pati par sevi nav nekas unikāls. Tikai tas parasti “nāk uz āru” vēlāk, kad valdība kādu strēķīti pastrādājusi, kad kļūst redzami nepildītie priekšvēlēšanu laika solījumi vai noklusētie nepopulārie lēmumi. Taču šajā gadījumā runa ir par protestu pret politisku lēmumu, kuru partija pieņēmusi valdības veidošanas procesā.

Ceturtdien kļuva skaidrs tikai tas, ka nekas nav skaidrs.

Norakstīts “varavīksnes” variants, kas nozīmētu visu Saeimā iekļuvušo partiju līdzdalību valdībā, norakstīts “nacionālās saliedēšanās” modelis, kurā vieta opozīcijā tika rezervēta tikai Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS). Izrunāt, protams, vajadzēja, kaut gan arī pirms partiju konsultācijām bija skaidrs, ka SC un Nacionālā apvienība (NA) ir akurāt tie divi lāči, kuriem vienā migā būs par šauru.

Diezin vai ir reanimējama ideja par triju veiksmīgāko (SC, ZRP, “Vienotība”) partiju koalīciju, kurai Saeimā būtu konstitucionālais vairākums. Politikā matemātika ne vienmēr iet roku rokā ar politisko loģiku.

Galīgs nē sadarbībai ar SC – tāda bijusi “Vienotības” vienotības cena. ZRP, cik zināms, saglabā monolītumu, tikai nav zināma šī monolītuma cena. Teorētiski ZRP var izveidot koalīciju SC, un tai Saeimā būtu 53 balsis. No valdībā nekad nebijušiem cilvēkiem izveidota valdība – tas ir ļoti riskanti, nemaz jau nerunājot par to, ka varētu notikt ZRP sabrukšana.

Valsts prezidents Andris Bērziņš nav atsaucis partijām noteikto termiņu – nākt ar konkrētiem priekšlikumiem pirmdienas pēcpusdienā. Labi, ka ne šopēcpusdien.

Ir valstis, kurās parlamentu atlaiž, ja likumā noteiktā laikposmā nav izveidota valdība. Latvijā nekādi nosacījumi nepastāv, taču ir skaidrs, ka valdības veidošana nevar vilkties, teiksim, līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.

Ja tuvākajās dienās nekas “neizšķilsies” – un, visticamāk, tā arī būs – vārdu droši vien ņems prezidents. Satversmē viņam paredzētas tiesības nominēt valdības vadītāju. 1995.gadā pie amata netika (Saeima banāli izbalsoja) neviens no pirmajiem diviem prezidenta piedāvātajiem premjera amata kandidātiem. Tad nāca trešais – tobrīd bezpartijiskais Andris Šķēle.

Paralēļu vilkšana, protams, ir nepateicīga nodarbe, taču līdzība patiešām pastāv.