Intervija ar jauno Satversmes tiesas tiesnesi Sanitu Osipovu
Intervija ar Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes profesori Sanitu Osipovu notiek pēc Saeimas lielā vienprātībā pieņemtā lēmuma apstiprināt viņu Satversmes tiesas tiesneša amatam, bet pirms zvēresta nodošanas – laikā, kad tiek šūdināta tiesneses mantija un cepure, ko tiesneši nekad neliekot galvā. Intervijā jaunā tiesnese pamanās KNAB un prokuratūras lūgumu Saeimai izdot kratīšanai deputātu Aināru Šleseru nodēvēt par atrakciju, piesaukt mediju grēkus Lemberga aizturēšanā un pārspīlēta priekštata radīšanā par korupciju tiesu sistēmā, kā arī atklāj, kāpēc balsojusi pret 10.Saeimas atlaišanu.
Vai, piekrītot startēt uz šo amatu, bijāt droša, ka gūsiet Saeimas atbalstu?
Nē, es nebiju droša nekādā ziņā. Tāpēc, ka, no vienas puses, tam bija jābūt lēmumam par manu kompetenci un atbilstību pēc likuma “Par tiesu varu” un pēc likuma “Par Satversmes tiesu”, no otras puses – visi lēmumi, kurus pieņem Saeima, ir politiski lēmumi un savu nozīmēšanu kā politisku lēmumu es nevarēju paredzēt. To, ka es formāli atbilstu likuma prasībām, to es, izskatot likumus, secināju – [esmu] Latvijas Republikas pilsonis atbilstošā vecumā, ir vajadzīgā izglītība, vajadzīgais darba stāžs. Formāli likās, ka atbilstu, bet rezultātu – kā saka Vinnijs Pūks – kā ar bitēm, nekad neko nevar paredzēt.
Nobalsoja vairāk nekā 80 deputātu. Liela uzticība.
Ja skatās pēc klātesošo deputātu skaita, tad vēlēšanu rezultāti mani patīkami pārsteidza. Ne uz ko tādu nebiju cerējusi, jo neviena koleģiāla institūcija tā parasti nemēdz balsot. Nemāku paskaidrot, kāpēc ir šāds rezultāts, cik tālu tas ir saistīts ar mani, cik – ar citiem notikumiem Latvijas politikā.
Ja nebūtu Zatlera 2.rīkojuma, tad, jūsuprāt, rezultāts būtu citādāks?
Nemāku komentēt, jo juristi ir pragmatiski cilvēki. Ar nākotnes zīlēšanu es nenodarbojos. Domāju, ka tajā gadījumā deputāti būtu mazākā stresā un viņi varbūt varētu strādāt citādāk. Vai tas būtu man par labu vai sliktu, nemāku pateikt. Viens ir mierīgs, ikdienišķs darbs, otrs – es saprotu, ka Saeima tai ziņā cenšas būt godprātīga un padarīt savus nepadarītos darbus, likumprojektus, grozījumus likumos, kas bija paredzēti, kuriem varbūt būtu bijis jāveltī ilgākas debates, šobrīd to visu cenšas padarīt līdz savu pilnvaru beigām.
Kāda bija jūsu motivācija, piekrītot šim piedāvājumam?
To ir grūti izsvērt, jo tas ir dziļi personisks lēmums. Es kardināli mainu savu dzīvi, 20 gadus esmu bijusi tikai juristu izglītošanā un pētījusi tiesu sistēmu no malas. Šad tad gan kāds kolēģis ir pavilcis uz zoba, un arī man pašai likās, ka pilnvērtīgi var vērtēt tikai tad, ja cilvēks ir bijis praksē. Un arī kaut ko mainīt. Līdz šim uzskatīju, ka tas ir mans pienesums, ka izglītoju jauno paaudzi, ka dalos zināšanās, vērtībās, varbūt mēģinu gatavot likumus respektējošus, domājošus juristsus. Tajā pašā laikā – vai tas ir pietiekami, vai es ar savām zināšanām izdaru pietiekami? Tas ir tas jautājums.
Protams, ka tas ir zināms diskomforts pusmūžā mainīt profesiju, jo tomēr daudz kas jauns būs jāiemācās, strādājot Satversmes tiesā. Strādāt ar normām, analizēt normu atbilstību Satversmei, analizēt normas, kā tās vēsturiski ir veidojušās, to visu esmu darījusi. Bet ir bijuši pilnīgi citi motīvi, kā uz to vai citu tiesību normu esmu skatījusies – sistēmiski, citādāk. Tagad man būs iespēja kaut ko tieši izmainīt. Līdz šim izmainīju netieši – audzinot jauno juristu paaudzi. Akadēmiskajos maģistros studēja ļoti interesanti studenti. Tur ir tiesneši, prokurori, prakses juristi, viņi ceļ savu kvalifikāciju. Tad es tiku aicināta kā eksperte veikt dažādus izvērtējumus vai vienkārši piedalīties publiskā diskusijā, vai uzrakstīt pētījumu, izsecināt. Priekšlikumi – jā, daļa no tiem ir iedzīvināti, ir likumu grozījumi, kas nonākuši dzīvē. Bet jebkurā gadījumā esmu ietekmējusi netieši.
Kas ir tās lietas, kas ir greizas, ko jums gribētos mainīt?
Nevaru prognozēt, jo ST strādā ar iesniegumiem. Mēs sev problēmas neproducējam, mēs risinām tās problēmas, ko tauta atradusi. Ja es gribu pateikt nevis kā ST tiesnese, bet kā Latvijas valsts pilsone, kas ir nogājis greizi pēdējos 20 gados, es skatos uz tautu, arī uz pavisam svaigo referendumu, kurā es arī piedalījos. Pirms 20 gadiem, kad vēl biju studente, mums nepatika tā valsts, kurā dzīvojām, jo tā bija sveša valsts. Tauta cīnījās, lai atbrīvotos no svešas valsts kundzības un veidotu savu valsti. Tā valsts, kuru mēs veidosim, ir mūsu valsts. Tas ir normāls uzstādījums demokrātijai. Šobrīd mēs atkal esam nonākuši pie tā, ka vismaz tautas apziņā ir izveidojies stereotips, ka ir tauta un ir valsts. Sveša valsts tautas apziņā. Cilvēki sevi neidentificē ar Latvijas Republiku, Latviju. Mēs mīlam savu zemi, bet nemīlam savu valsti. Tie ir tie vārdi, ar kuriem latvieši aizbrauc prom uz citām valstīm strādāt.
Kāpēc? Kas nogāja greizi?
Negribu teikt, ka esmu psihologs vai psihiatrs, bet man liekas, ka visas problēmas sākas mūsu galvā. Gan tautas galvās, gan pie varas esošo galvās. Tauta visu laiku nevarēja tieši piedalīties politikas procesos, un 90.gados bija strauja izaugsme, it kā attīstījās demokrātija. Bet saprotiet, ka jebkas ir jāiemācās – gan valsti vadīt ir jāiemācās, gan arī tautai dzīvot demokrātijā ir jāiemācās. Tautai ir jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem, par balsošanas rezultātiem. Mēs šobrīd kritizējam pie varas esošos un pamatoti vajadzētu padomāt arī par sevi, jo tā tauta, kas ar fantastisku entuziasmu gāja uz referendumu (..) viņi jau atsakās no tā, ko viņi uzskatīja par pareizu pirms 7-9 mēnešiem. Tātad viņi neuzņemas atbildību par to, par ko viņi lēma. Bet viņi lēma par valsti. Un tad man nāk prātā krievu dramaturgs, kuram ir tāda luga “Gore ot uma” (“Gudra cilvēka nelaime”). Tā ir komēdija. Kad to izspēlēja, zālē smējās, bet viens no varoņiem pagriezās pret zāli un teica: “Par ko tad jūs smejaties? Par sevi jūs smejaties!” Šeit jau ir tas pats. Par ko jūs priecājaties, ka tai referendumā 95% nobalsoja par to, ka Saeima neder? Jūs paši to Saeimu tādu izveidojāt!
Kā jūs pati balsojāt referendumā?
Pret, jo es uzskatu, ka valstī nebija ārkārtas situācijas, lai referendumu vispār rīkotu. Mums tagad ir aprobēta šī norma un domāju, ka tā apaugs ar praksi un kaut kādiem papildinājumiem, ko nozīmē ārkārtas situācija. Valsts vairs nestrādā, ārkārtas situācija bija 13.janvārī, kad tauta gāja pret Saeimu, vēl izteiktāka ārkārtas situācija bija Lietussargu revolūcijas laikā. Šobrīd ārkārtas situācijas, manuprāt, nebija. Ļoti daudzi man piekrīt, bet negrib par to skaļi un plaši runāt, jo atkal to politizē. Ja mēs skatāmies juridiski, ārkārtas situācija ir, ja Saeima ar valdību nevar sastrādāties, tiek bremzēta tālāka darbība. Nu nebija tas.
Otrs – es uzņēmos atbildību par to, ka es novēlēju. Tobrīd biju ārzemēs, pirmo reizi mūžā vēlēju ārzemēs, piesakoties, nobalsojot pa pastu. Es palieku pie savas izvēles. Es toreiz balsoju atbildīgi un šoreiz uzskatu, ka nekas jau nav mainījies.
Tad, jūsuprāt, Zatlera 28.maija rīkojums rosināt tautas atlaišanu bija nepamatots?
Manuprāt, jā. Tauta to grib. Mums ir jānorobežo divas lietas. Tautai jau sen ir diezgan un tauta iet vai neiet uz vēlēšanām – tā ir norobežojusies no valsts un necer kaut ko panākt, pat piedaloties vēlēšanās. Tauta necer, ka viņiem izdosies kaut ko mainīt. It kā jau cilvēkiem pašiem vajadzētu dibināt partijas, organizēties un censties kaut kādā veidā iespiesties Saeimā, bet bez zināmiem materiāliem ieguldījumiem – lieliem – tas praktiski ir nereāli.
Bet, piemēram, Zatlera jaunajai partijai atbalstu sola 17,5%, kas ir tikpat, cik “Saskaņas centram”.
Bet jūs redzat, ka tur apakšā ir intriga un visi masu mediji paši skrien. Viņiem nav jāpiemaksā, lai viņi nāktu un par jums rakstītu. Ja kādā mazpilsētā veidotos jauns politiskais spēks, vai ar viņiem iepazīstinātu tikpat plaši?
Vairāki balsojumi šajā un iepriekšējās Saeimās ir parādījuši, ka balsojumu patiesie noteicēji ir kaut kur ārpusē vai tie pieņemti atsevišķu turpat Saeimā esošu personu interesēs, bet netiek domāts par sabiedrības labumu. Jūsuprāt, tas vien nav pamats, lai viestu šādas kardinālas izmaiņas?
Bet vai tas ir tagad konstatēts? Vai tas ir kas jauns?
Vai to vajadzētu turpināt pieļaut?
Nē, to nevajadzētu turpināt. To var izdarīt arī kārtējās vēlēšanās. Vai tas viss, ko pateica maijā, tautai nebija zināms, pirms tā gāja uz iepriekšējām vēlēšanām? Tauta atbalstīja šo sistēmu ar savu izvēli. Kāpēc atbalstīja? Tāpēc, ka nekas būtiski jauns netika piedāvāts. Kāpēc nekas būtiski jauns netika piedāvāts? Tāpēc, ka daļa politiski un ekonomiski aktīvo cilvēku jau ir aizbēguši no valsts un vairs neiesaistās Latvijas dzīvē. Mums ir tā nelaime, ka visu laiku notiek cilvēku aiziešana. Cilvēki aizgāja no Latvijas Krievijas impērijas laikā – Novgoroda, Sibīrija. Kas aiziet – tie, kas ir izmisumā, uzņēmīgākie. Tātad aiziet latvieši uz Krieviju zemi meklēt. Tad mazāk, bet arī starpkaru posmā aizplūda uz ārzemēm. Apprecējās, jauktās laulības. Cilvēki nāca arī iekšā. Tad deportācijas. Represijas, bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laikā. Atkal aizplūst smadzenes. Tad Padomju Savienības cīņa ar disidentiem. Arī atkal gaišākie, politiski aktīvākie prāti. Šobrīd atkal notiek aktīva smadzeņu aizplūšana.
Jā, aizplūst, ja ir redzams, ka Saeima neizdod [Šleseru]… (Pārtrauc)
Ne tikai. Viņi aizplūda arī 90gad.os, kad bija visas cerības, ka nu būs tautas valsts. Tā ir ļoti sarežģīta domāšana. Padomju Savienība mūs audzināja pie kolektīvisma – tā, kā ir labāk valstij, tā ir labāk man. Mēs būvējām savu valsti un gribējām tikt vaļā – beidzot varējām padomāt arī par sevi. Daudz kas ir izveidojis situāciju tādu, kāda tā ir patlaban. Ko mums māca sieviešu žurnālos? Ja mums ir slikti, domājiet par sevi, atbrīvojieties no saistībām, kas jūs apgrūtina, mainiet savu dzīvi, aizejiet no darba, aizejiet no vīra, atbrīvojieties no vecākiem, kas no jums pārāk daudz prasa. Tagad veido egoistus, un visa šī uz egoismu tendētā sistēma – atbrīvoties no saistībām, kas mani apgrūtina, strādā arī augšā. Gan es esmu tāds pats kā visi, kas, pirmkārt, domā par sevi, gan arī tie – augšā. Un tas, ka, pieņemsim, piecus vai desmit gadus viņi ir darījuši, ko gribējuši, un vienalga tikuši pārvēlēti, rada ilūziju, ka tas ir normāli – tā pie mums notiek.
Tad varbūt vajadzēja ārkārtas lēmumu, ārkārtas rīcību, lai to pārtrauktu?
Kāpēc mēs to nevaram izdarīt kārtējās vēlēšanās? Tas ir mans jautājums. Kāpēc nevar veidoties jauni politiski spēki? Tad, kad ir ārkārtas vēlēšanas, neviens nepaspēj sagatavoties. Kāpēc pilsoniskā sabiedrība lēnā garā negatavojas uz kārtējām vēlēšanām?
Kā vērtējat Saeimas lēmumu neizdot Šleseru kratīšanai?
Ja mēs skatāmies tīri juridiski, tam lēmumam nebija nekādas nozīmes. Kratīšana ir pēkšņa darbība, kurai nav sagatavojies kratāmais. Šādi, kā tā notika, tā ir bezjēdzīga darbība. Es neskatos uz to kā uz politisku lēmumu, bet gan juridisku.
Tomēr jūs kā pilsone, šīs valsts iedzīvotāja, kā to vērtējat?
Nevaru nevērtēt no juridiskās puses, man tā domāšana tā ir iestādīta. Procesuāli bezjēdzīga darbība ar šo publicitāti. Es nevaru citādāk to vērtēt. Un, ja bezjēdzīga darbība, tad kas tā ir par atrakciju? Ja cilvēciski [vērtēt] – [tā notiek] ģimenē, kurā tikko piedzimis bērns. Tā bija tobrīd.
Tad, jūsuprāt, tā bija KNAB… (Pārtrauc)
Te mēs saduramies ar ko citu. Ja ir sāktas krimināldarbības pret deputātu, tās nevar veikt normālā kārtībā tā, lai sasniegtu savu mērķi, jo katrai darbībai ir mērķis. Tieši tāpēc pret visiem citiem cilvēkiem, kuriem nav šīs [deputāta] juridiskās imunitātes, tās sasniedz savu mērķi, viņi netiek iepriekš brīdināti. Bet mums viss, kas saistās ar politiku, ir ļoti pompozs un teatrāls. Kaut vai tad, kad Lembergu paņēma ciet uz šosejas. Masu mediji toreiz zināja, kur viņu ņems, kurā brīdī. Viņi tur bija, filmēja. Tātad ir noplūde. Man nav nekas pret masu medijiem, bet tādām lietām noplūde… Ja to zina masu mediji, tad to zina visi, ieskaitot to, kuru ņems ciet.
Kā jūs vērtējat, ka tiesas gadiem ilgi nespēj pabeigt izskatīt tādas smagas lietas kā, piemēram, digitālgeitu?
Ne tikai smagas lietas. Esmu vērtējusi tiesu sistēmu pirms diviem gadiem un varu pateikt – nav tik traki kā tiek tiražēts masu medijos. Tiesas strādā, tiesas strādā godprātīgi, strādā normālā ātrumā, salīdzinot arī ar citām valstīm. Kur ir problēma? Pirmkārt, tiesu noslogotībā, otrkārt, iespējās daudzskaitlīgi pārsūdzēt, ļoti daudzus procesus velk ne jau tiesneši. Nesaku, ka tiesneši strādā perfekti, neviena sistēma nevar strādāt perfekti, bet puses velk procesu, advokāti palīdz, tas viss ir likumības vārdā.
Pirms pāris gadiem sabiedrību šokēja Lato Lapsas grāmata “Tiesāšanās kā ķēķis”. Vai, jūsuprāt, šobrīd tiesu sistēmā ir kas būtiski mainījies un ko vajadzētu darīt, lai tiesās korupcija būtu ārkārtējs gadījums?
Korupciju tāpat kā birokrātiju izskaust nevar. Ar to var cīnīties un ir jācīnās, to var mazināt, bet tas atkal nāk no galvas, no mentalitātes. Korupcija ir tad, kad es prasu vai man prasa. Lai katrs cilvēks pats sev atbild, vai viņš bez prasīšanas ir solījis kukuli ceļu policistam?
Jūsuprāt, pēdējo gadu laikā ir kas mainījies?
Ja mēs atgriežamies pie grāmatas “Tiesāšanās kā ķēķis”, mani toreiz šokēja ne tikai tas, kas bija grāmatā, mani vēl vairāk šokēja tas, kā ir tikts pie privātpersonu telefonsarunām pretēji procesuālajām prasībām. Šī nelikumība man nelikās mazāka. Latvija ir ļoti maza, un visi viens caur otru mēģina kaut ko sarunāt, mēģina atrast radus. Mēs gribam dzīvot rietumnieciski tiesiski, kamēr tas neskar mani. Tad, kad tas skar mani, es sāku meklēt radus, draugus kaimiņus, bērnudārza laika, smilšukastes biedrus, lai izbīdītu lietu sev vēlamā virzienā. To nevar mainīt augšas, ja tas viss nenāks no apakšām, nebūs pieprasījums.
Ir šis pieprasījums vai nav?
Pēdējos gados ar studentiem pētot korupciju tiesās, tika aptaujāts liels skaits cilvēku. Vairākums uzskata, ka tiesa ir korupēta. Un kā jūs domājat, no kurienes šie cilvēki iegūst informāciju par to, ka tiesas ir korumpētas? Viņi ir tiesājušies? Viņi iegūst informāciju no masu medijiem! Tad, kad viņi ir paši tiesājušies, viss ir noritējis saskaņā ar likumu. Uz jautājumu, vai jūs esat devuši tiesnesim kukuli, neviena aptaujātā persona neatbildēja apstiprinoši. No kurienes tad mums šī augstā korupcija tiesās?
Tad tās visas ir muļķības?
Tas noteikti nav muļķības. Katrā sistēmā vienmēr ir kāds, kurš darbojas nepareizi. Un, jo godprātīgāki esam mēs, jo mazākas viņiem iespējas.
Spriežot pēc tās grāmatas, sistēma ir ar ļoti dziļām saknēm.
Te ir cita lieta. Te nav tik daudz runa par kukuļiem, bet par to, ka mūsu ir maz. Kas ir divi miljoni? Juristi, kuri visi cits citu pazīst. Tās ir citas problēmas. Vai mēs kļūsim liela valsts? Jo tā nav naudas korupcija, tā ir “tu man – es tev”. Tā ir talka, kas latviešiem ir tāds skaists jēdziens, kāda daudzās citās valodās nav. Viņiem nav vārda “talka”. Kaimiņš iet kaimiņam palīgā, radinieks iet radiniekam palīgā, bet mēs uzbūvējam valsti un turpinām izmantot šo talkas jēdzienu – kursabiedrs kursabiedram, klasesbiedrs – klasesbiedram, rads radam, un to izķert ir šausmīgi grūti. Tā ir tiesneša neitralitātes problēma.
Kā to risināt?
Tauta ir jāaudzina. Tāpat kā bērniem audzina muzikālo un māksliniecisko gaumi, tā ir jāaudzina likumpaklausība, augstas ētikas un morāles normas. Ja to nedod vecāki, tad tas ir jādod masu medijiem, skolai.
Jūs savās atbildēs sakāt, ka tauta vainīga, masu mediji vainīgi, bet jums nešķiet… (Pārtrauc)
Jūs nepareizi uztverat. Jūs politiķus norobežojat no tautas. Politiķi ir tādi paši kā tauta. Tiesneši ir daļa no tautas, viņi dzīvo turpat.
Jautājums tomēr ir, vai jums nešķiet, ka atsevišķām personām Latvijā ir pārāk liela ietekme uz to pašu tiesu varu, politiķiem, visu pārējo, kas tiek izmantots savtīgiem mērķiem. Jūs kaut kā to apejat un attaisnojat.
Nē, es neattaisnoju. Nekādā gadījumā neattaisnoju, bet man nav pieejami pietiekami objektīvi dati, lai es nosodītu, ka tas ir vainīgs, tas nav vainīgs. Tas, ka Latvijā ir izveidojusies šī plaisa starp tautu un politiku, noteikti ir atsevišķu personu nopelns. Tauta to pieļāva, un daži to izmantoja. Protams, ka naudai ir ļoti liela nozīme visos procesos, sākot ar reklāmas kampaņām, kas ir priekšvēlēšanās, beidzot ar daudzām citām iespējām.
Ja jūs Satversmes tiesā būtu bijusi laikā, kad sprieda par pensiju lietu un tiesnešu algām, kā jūs būtu balsojusi?
Man ļoti nepatīk tā tiesnešu algu lieta. Es saprotu, ka tiesnešu algu lieta nonāk pie tiesnešiem, es saprotu, ka ASV konstitūcijā ir ierakstīts, ka tiesnešiem viņu darbības laikā nedrīkst samazināt algas. Nav jau tikai pensiju lieta. Ir jau arī pabalstu lieta jaunajām māmiņām. Satversmes tiesa ir pateikusi, ka Latvijas Republika ir sociāla valsts. Ja turas pie šī Satversmes tiesas pašas definētā atskaites punkta, ir skaidrs, ka sociāla valsts rūpējas par saviem pilsoņiem. Tai pašā laikā Satversmē diemžēl nav šis sociālās valsts princips, bet Satversme ir pieņemta pirms apmēram 90 gadiem. Mainās izpratne. Sociālā atbildība – vai tā ir vai nav vajadzīga. XX gadsmitā daudzas valstis kļuva sociāli atbildīgas. Vācija ir sociāli atbildīga. Tas valstij uzliek papildus saistības rūpēties par saviem pilsoņiem. Tas, kas notiek šobrīd- valsts tiek stabilizēta, bet es baidos, ka drīz vairs nebūs tautas, kurai šī valsts būvēta, jo valsts tiek stabilizēta, sakārtota uz tautas rēķina.
Tad kāds būtu jūsu lēmums tiesnešu algu jautājumā?
Jūs no manis prasāt juridisku atbildi, tā nav politiska atbilde. Man ir jāizstudē kāzuss.
Un kā jūs vērtējat ST spriedumu pensiju lietā? Visas sabiedrības grupas ir piedzīvojušas ieņēmumu samazinājumu, bet pensijas ar šo spriedumu ir vienīgās, kuras neskar samazinājums.
Te jāskata jautājums par izdzīvošanu. Cilvēkam saskaņā ar cilvēktiesībām, saskaņā ar dabiskām tiesībām ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Gan garīgā ziņā, gan materiālā ziņā tā ir alga, tā ir pensija, kas nodrošina cilvēkam cilvēka cienīgu dzīvi. Protams, šī cilvēka cienīgā dzīve ir saistīta ar to, kāds sabiedrībā vispār ir vidējais dzīves līmenis. Mums ne visur veidojas konsekvences ne likumos, ne Satversmes tiesas spriedumos. Ja vienai grupai ir nostabilizētas šīs tiesības, tad tās pienākas arī citām grupām. Tā ir vienlīdzīga attieksme. (..) es saprotu šo spriedumu un man viņš liekas pamatots, bet saku arī to, ka arī visiem citiem ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi.
Kā tādā gadījumā jūs saprotat spriedumu par māmiņu algām?
Arī studenti un kolēģi saka, ka Satversmes tiesai ir labā juridiskā prakse un ne tik veiksmīgi spriedumi.
Kuri ir tie neveiksmīgie?
Piemēram, joprojām daudziem nav pieņemams robežlietas spriedums par Abreni. Kā tas ir nopamatots. Tas ir tāds grandiozs spriedums ar lielām sekām Latvijas Republikas valstiskumam. Politiski ir skaidrs, ka mēs šo teritoriju nevaram atgūt, bet kā tas viss ir juridiski? Ir juristi, kas joprojām par šo jautājumu šaubās. Tad visas šīs algu un pabalstu lietas. Nav vienveidīgas tiesu prakses, kas ir saistītas ar detālplānojumu jautājumiem – no pašvaldībām vai pret pašvaldībām. (..) Jums jāsaprot, ka Satversmes tiesa nav ideāla tiesa, tā darbojas konkrētos apstākļos. Protams, var nerēķināties ar valsts resursiem, var aizliegt aiztikt jebkādus pabalstus, jebkādas pensijas un minimālo algu, daudz ko citu, bet Latvijas valstij kādā brīdī nebūs naudas, lai to visu izmaksātu. No vienas puses, Satversmes tiesai ir jāstrādā ideāli, balstoties tikai uz taisnīgumu, analizējot Satversmi un piemērojot konkrētai situācijai. No otras puses, protams, ir šis sociālais spiediens, vai to var realizēt. Var jau nospriest absolūti taisnīgu spriedumu, kurš noved valsti vēl lielākā krīzē. Un tā ir lieta, ko ir ļoti grūti izšķirt. Neesmu bijusi Satversmes tiesas darbā, bet domāju, ka Satversmes tiesas tiesneši jūt arī šo spiedienu. Viens ir – kā vajadzētu būt, otrs realitāte, ko mēs varam. Tad ir jāpieņem tas taisnīgais spriedums, bet realitātē, kurā mēs dzīvojam.
Kā vērtējat Saeimas darba kvalitāti?
Latviju un ne tikai Latviju šobrīd pārpludina likumi. Ļoti gribas ierakstīt jebkuras darbības jebkuros likumos. Likumi no Saeimas nāk laukā tādā ātrumā, ka ne tikai tās personas, kurām likumi ir jāievēro, nespēj tiem izsekot, bet bieži vien arī Saeimas darbā parādās brāķi. Kā gandrīz pirms desmit gadiem bija variants, kad sīkās zādzības pēkšņi vairs netika sodītas. Zādzības līdz 50 latiem.
Kā jūs vērtējat KNAB darbu?
Mums ir daudz speciālas organizācijas. Ir valstis, kur tiesiskumu garantē viena sistēma – policija, prokuratūra ar specializētajām nodaļām. Latvija ir izvēlējusies modeli, ka mums ir speciālas institūcijas – SAB un KNAB. Korupcijas apkarošana noteikti ir ļoti svarīga lieta. Man kā pasniedzējai ir bijusi arī sadarbība ar Kurpnieci [KNAB darbinieci – red.]. (..) Viņa ir nākusi pie mums, noturējusi seminārus, studentiem skaidrojusi, kā tas viss Latvijā attīstās.
Tomēr jūs neatbildat – KNAB ir vajadzīgs, strādā efektīvi?
KNAB pēdējā gada laikā es redzēju tikai vienu problēmu un domāju, ka to redzēja visi Latvijas iedzīvotāji – problēmas komandā. Vadītājam neļāva vadīt tāpēc, ka vietnieki nostājās pret vadītāju. Līdzīgas problēmas zinu arī citās Latvijas institūcijās, kur vadītājs tiek iecelts politiski un no malas, un kolektīvs ir pats par sevi. Šie vietnieki paliek un vadītājs atnāk no kaut kurienes. Ja ir izveidojies kolektīvs ar savām tradīcijām, tad šim vadītājam atliek vai nu pieņemt vai, ja viņš grib kaut ko mainīt, tad mēs pilnībā redzam Vilnīša gadījumu. Kā tad ir ar tiem politiski ieceltajiem vadītājiem? Tāds mums ir tiesībsargs, tāds mums ir SAB, KNAB vadītājs. Ko tur darīt? Vai nu mēs virzām no kolektīva vidus vadītāju un tad viņš sastrādāsies, tad viņu respektēs, viņš ir uz vietas, zina vājās un stiprās puses un institūcija strādās efektīvi, vai arī ir jāļauj, un es pat to vairāk atbalstītu, ka vadītājs atnāk un ieceļ pats sev vietniekus. Un šie vietnieki kā palīgi ir saistīti ar to pilnvaru termiņu, kas ir vadītājam. Ir šie divi modeļi, jo tās vienīgās problēmas KNAB, ko redzēju, bija komandā. Gan pēc kvalifikācijas, gan pēc mērķiem un daudz kā cita tā institūcija sevi attaisno, bet pēdējā laikā konflikts kolektīvā traucēja KNAB efektīvi strādāt.
Jūsuprāt, šo problēmu vajadzēja risināt, atlaižot Vilku un Strīķi, nevis Vilnīti?
Saprotiet, es nezinu, kam ir taisnība un kam nav. Abas puses sniedza ļoti loģiskus argumentus. Tas, kas parādījās presē – vienai pusei, otrai pusei bija loģiski argumenti. Atkal bija šis – augsti kvalificēti juristi savā starpā spēlē pingpongu. Tikai iepazīstoties dziļāk ar materiāliem, varētu saprast, kam tur ir taisnība. Man nav pamata apšaubīt to, ko uzcēla augšā speciālā komisija, kas ar to nodarbojās. (..)
Komentāri (5)