Sentimentālais slepkava izvēlējās par upuriem jaunos sociāldemokrātus.
Sociāldemokrātu īstenotā politika un pašas idejas izraisīja “kristieša” naidu! Viņš todien šāva uz Raini. Un uz maniem biedriem un mani.
Sociāldemokrāti nu jau pusotru gadsimtu te veiksmīgāk, te lempīgāk nopūlas vienot Kristus ideju par „vienlīdzību garā” un laicīgā humānisma ideju par „vienlīdzību miesā un tiesā”. Solidaritāte, kā zināms, ir taisnīguma vārdā un vairs ne asinssaišu vārdā. Solidaritātes ideāls, grozi kā gribi, tomēr nāk no Jaunās derības. Sociāldemokrātam svešnieks ir „tuvākais” un nevis potenciāls ienaidnieks.
To pašu atkārtos un apstiprinās, kas lasījis evaņģēlijus un Apustuļu darbus. Tāpēc jau praviešu sludināts, tāpēc jau upurējis Sevi Cilvēka dēls, tāpēc jau baznīcā zvana, tāpēc jau tik spilgti fantāzijā personificēts „zvērs cilvēkā”, ragainais sātans – lai aptveram, ka nedzīvojam vairs tuksneša vidū vai mežu ielokā, un i tas vistālākais mums nu uz mūžīgiem laikiem kļuvis „tuvākais”.
Tie veidi, tie ceļi, kā „sātans” tiek cilvēkam klāt un padara viņu par sadistu, tie ir gauži racionāli un dabiski, tie ir „bioloģiski”. Politika ir vairāk tik tāda arēna, kur sātanam „īstenoties”. Stokholmas teroristam Ziemsvētkos vai nu gadījums, vai pats Svētais gars sūtīja nograndēt nejaušu rībienu blakusielā – viņš saprata mājienu, viņš izgāja no pūļa, nogriezās tukšajā ielā un tur uzspridzinājās.
Šoreiz brīnums neatkārtojās. Par sprādzienu Oslo un masu slepkavību Ūtsalā mēs Kurzemes mežos dzirdējām no vīra, kas bija skatījies televīziju: „Nuja, – ir tak tie plēsoņas gēni, bez tādiem cilvēksuga būtu iznīkusi! Nu tik tos pamanām – nu tie sāk traucēt! Kari turēja stuti – niknās asinis tur izvēmām. Kas tagad palicis, vai kriminālā karjera? Nu, bokss, vēršu cīņas? Hokejā izkauties, futbolā apgāzt stadionu? Lai nāk medībās, varbūt tā labāk? – bet dod nu psiham rokā plinti!” Citi spriež, vajag tak beidzot aizliegt kompī šaujamspēles? „Aplauzīsies! Nodzīs pagrīdē, a tur nekādas kontroles, tur sadismam lete vaļā – pirks no tā, kuram nežēlīgāk!”
Iedami gar baznīcu, mēs aizmirsām par uguni un zobenu, par krusta karos izkautām pilsētām, par zemnieku kariem, katoļu un pareizticīgo savstarpējo nežēlīgo teroru, par raganu sārtiem, par citticīgo grautiņiem – „tā tak sena vēsture!” Nē, nav sena, nav vis noslēgusies, un „cilvēks manī” ir apdraudēts atkal un atkal, ar katru paaudzi, ar katru jaunu dienu. Pat varbūt ar katru paštaisnības kārdinājumu.
Komentāri (39)