Zviedru speciālisti: kara gadījumā Zviedrijas desantnieki nodrošinātu atbalsta punktu Kurzemē
Zviedrijas 2009.gada aizsardzības politikas vadlīnijās rakstītais, ka “Zviedrijai ir jāspēj gan dot, gan pieņemt militāru palīdzību”, dažam labam vērotājam varētu izraistīt smīnu. Zviedrijas bruņotajos spēkos pēdējos gados notiek vērienīgi samazinājumi, un varētu domāt, ka Zviedrija galvenokārt cer saņemt palīdzību, nevis to sniegt citām valstīm.
Taču, par spīti šiem samazinājumiem, Zviedrijas Militārā akadēmija nesen izdevusi grāmatu, kurā speciālistu grupa apskata jautājumu, kā Zviedrijai un Somijai būtu jārīkojas, ja Baltijas valstis kļūtu par Krievijas agresijas upuri*.
Autori uzskata, ka Baltijas okupācija radikāli pasliktinātu abu ziemeļvalstu situāciju. Gan Zviedrija, gan Somija nonāktu frontes līnijā, un tās būtu gandrīz spiestas kaut ko darīt – un ātri – “savu interešu labā”. Autori gan mierina, ka šāds uzbrukums tuvākajā laikā nav reāls, tomēr uzskaita vairākus notikumus, kas raisa bažas: 2007.gada pavasara nemieri un kiberuzbrukums Igaunijā, Gruzijas karš, Krievijas bruņoto spēku pastiprināšana Baltijas valstu robežu tuvumā, Arctic Sea nolaupīšana Baltijas jūrā…
Baltijas kara akadēmijas (Tartu) bijušais rektors dāņu ģenerālis Mihaels Klemensens raksta, ka no Krievijas rietumu kaimiņiem vienīgi Somija – un kaut cik arī Polija – saglabājusi gan gribu, gan spēju pašai aizstāvēties pret uzbrucēju.
Igaunija, Latvija un Lietuva ir tik vājas, un to ģeogrāfiskais novietojums tik bīstams, ka Krievijas armija spētu uzbrukt gandrīz bez redzamas gatavošanās tieši no miera laika pozīcijām un ieņemt visu Baltiju apmērām vienā nedēļā. Baltijas valstīm būtu nepieciešama palīdzība jau pašā kara sākumā, un tā kā Eiropas Savienībai trūkst gan vēlēšanās, gan spējas karot, Baltijas aizstāvēšanai būtu jānotiek rietumvalstu militārās savienības NATO vadībā.
Kara gadījumā rietumiem ātri jānodrošina Baltijas teritorijā atbalsta punkts, angliski – bridgehead -, citādi turp nevarēs piegādāt papildspēkus un tehniku. Zviedrijas armijas ģenerālis Karlis Neretnieks uzskata, ka Somijas un Zviedrijas desantniekiem būtu jāsāk ar Sāmsalas un Hīju salas ieņemšanu, jo krievu pretgaisa aizsardzības spēku izvietošana tur nopietni apdraudētu lidojumus pār Baltijas valstīm.
Somijai un Zviedrijai šim nolūkam būtu jāpiešķir viens bataljons. Turklāt Somijas gaisa spēki varētu piedalīties zināmu mērķu iznīcināšanā arī ārpus Igaunijas salām. Papildspēkus uz Baltiju transportētu caur Somijas ostām un lidostām. Savukārt Zviedrijas desantnieki rūpētos par atbalsta punkta nodrošināšanu arī Kurzemē. Par pārējo gādātu amerikāņu, vācu un poļu NATO spēki. Taču autori neizslēdz iespēju, ka krievi šajā posmā draudētu ar kodolieročiem.
Zīmīgi, ka grāmatas somu autori Stefans Forss un Tommi Koivula par visai dīvainu uzskata to, ka Zviedrija tieši tagad, kad radikāli mazinājusies tās spēja sniegt palīdzību, sāk runāt par Ziemeļvalstu un Baltijas solidaritāti. Viņi domā, ka Zviedrijas lēmums “dramatiski” samazināt savus bruņotos spēkus, mazina uzticību šādai iespējai.
Tomēr grāmatas sastādītājs Bo Hugemarks uzsver, ka krīzei ir jāgatavojas. Ir jāorganizē kopīgi manevri. Somi varētu rīkot manevrus arī ar Igaunijas floti, piemēram, Ālandu salās. Būtu nepieciešams Zviedrijas sabiedrībai arī sagatavot izglītojošu kampaņu, lai radītu pozitīvi attieksmi pret palīdzības sniegšanu Baltijas valstīm. Tas nav tik vienkārši, jo zviedru mediji par Baltiju ziņo visai kritiski. Zviedrus iespaido arī Krievijas propaganda: baltieši ir “fašisti”‘ un “paši vainīgi”, ka attiecības ar austrumu kaimiņu ir sliktas.
Par nelaimi, autori piemirsuši pavaicāt somiem, ko viņi domā par šādiem scenārijiem. Jādomā, ka pa Zilupi aiztecēs vēl daudz ūdeņu, pirms somi būs gatavi doties karot Eiropā blakus amerikāņiem un vāciešiem. Un zviedriem.
* Bo Hugemark (red.): Till bröders hjälp. Med sikte på en svensk solidarisk strategi. Kungl krigsvetenskapsakademien. Stokholma 2011. 299 lpp.
Autors ir Latvijā dzīvojošs somu žurnālists un publicists
Komentāri (29)