Tautas partijas bēru orģija

Partijas vēsture rāda, ka demokrātiju nevar savietot ar kleptokrātiju

Tautas partijas pašlikvidēšanās kongress sestdien viesnīcas Latvija zālē Omega no citiem iepriekšējiem atšķīrās tikai ar iznākumu, taču bija tāds pats labi organizēts iestudējums kā jebkurš iepriekšējais. Tēvs dibinātājs, nu jau arī tēvs likvidētājs Andris Šķēle ne brīdi nezaudēja kontroli pār notiekošo. Pats bija radījis, pats arī nokāva. «Tautas partija iestigusi un nav vairāk izkustināma,» viņš konstatēja. (Nevaicājiet, kāpēc «vairāk».) Biznesa lēmums. Nerentabls uzņēmums jāslēdz.

Arī Šķēles apraudāšanās, kad lasīja pateicības vārdus par «iespēju piedzīvot šo Tautas partijas laiku», vairs nebija neparasta. 

Pirmais publiski apraudājās Ainārs Šlesers pirms Saeimas vēlēšanām pērnruden, kā viedi nojauzdams politbiznesa projektu laikmeta gala tuvošanos. Jaunais Valsts prezidents Andris Bērziņš lējis asaras jau vismaz divreiz, kaut arī citā žanrā. Aivars Lembergs gan vēl dod priekšroku klaunādei, tomēr politiķu asaras vairs nav izņēmums (ka bagātie arī raud), drīzāk liek minēt — visrūgtāk varētu raudāt tas oligarhs, kurš raudās pēdējais.

Šķēle pacentīsies nebūt pēdējais. Tipoloģiski partijas likvidēšana droši vien iecerēta kā viņa tikpat leģendārā, cik fiktīvā «aiziešana no politikas» 2005.gadā. Šķēlem nekad nav bijis nopietna biznesa ārpus politiskā, tā ka nav jau īsti kur aiziet. Bet «organizācija ir čaula», ko var arī nomest. Kā solīja Edgars Zalāns, «sadarbības tīkls paliks», un notiek vienīgi «partijas darba pārtraukšana tās pašreizējā veidolā». 

Šķēles kā mantra skandētā «labēja, nacionāli konservatīva, pragmatiska politika», kas it kā esot viss, ko TP vēlējusies un darījusi, ir tikai eifēmisms tai politisko darījumu kultūrai, ko Latvijā kopis ne tikai viņš vien, taču kuras ļaunuma ziedi īpaši krāšņi uzplauka tieši TP pilnbrieda laikā, kad valsti kā uzņēmumu menedžēja «stabilitātes garants» Aigars Kalvītis ar tolaik nule nostabilizējušos oligarhu kliķi. Nevar teikt, ka TP vispār nebūtu bijis nekādas ideoloģijas un politikas. Nē, pēc formas bija gan labēja, gan konservatīva, tomēr pēc satura pirmām kārtām jau tieši «pragmatiska»: savam un savējo labumam.

Aizbildināt ar «nacionālu konservatīvismu» valsts nozagšanas afēras un kukuļdošanas skandālus nozīmē diskreditēt šādu un jebkādu ideoloģiju. Tiesa, jāšaubās, vai pat TP līdz ciema iedzīvotāju skaitam sarukušais elektorāts arvien liek vienlīdzības zīmi starp «oranžo» un «nacionāli konservatīvo». Korupcijas apkarotāju apkarošana nav ideoloģija. Godīgu tiesnešu sodīšanai ar neiecelšanu amatos vai savas partijas funkcionāres ielikšanai Satversmes tiesā nav sakara ne ar kaut ko nacionālu, ne konservatīvu.

To, ka nav, kongresā vislabāk izpauda Šķēles un pāris citu galveno runātāju aizlaikus sagatavotās atvadu runas, kurās bija mēģināts krāšņā histēriski apokaliptiskā stilā izkliegt patiesībā pavisam vienkāršu vēsti — ka tauta ir stulba.

Laikam taču arī šo runu mērķis bija šokēt kongresa delegātus pirms pēdēja balsojuma. Citādi tajos zīmētās šausmu ainas iz Latvijas vismaz simt un ASV aviācijas pēdējo gadu vēstures šķiet vienkārši smieklīgi nesamērīgas ar iemeslu. Muižu dedzināšana, Ulmaņa apvērsums, padomju okupācija, deportācijas un represijas — «šodienas Latvijas realitāte», kā rēgojas TP «jaunietim» Mārtiņam Zemītim? Kas noticis, par ko tāda trauksme?

Ai, ziniet, vienai partijai tik slikti reitingi, ka tai nav pat vērts piedalīties vēlēšanās. Tāda, redz, apokalipsīte.

TP vadoņi pat nemēģināja skaidrot, kā tā var būt, ka TP valdīšanas vairāk nekā desmitgade, ko tai nodrošināja vēlētāju uzticēšanās, novedusi šos vēlētājus asinskāru mežoņu stāvoklī. Pavīdēja kādi vārdā nenosaukti iekšējie un ārējie ienaidnieki, žurnālisti, globālā finanšu krīze, «atbiras no rietumnieku galda», arī parodija par paškritiku — ka «oranžie» vienubrīd esot kļuvuši par daudz lepni un paštaisni. Un, protams, arī prezidenta Zatlera «rīkojums nr.2». Taču diezin vai ar to var izskaidrot, kāpēc latviešu tauta trīspadsmit gados kopš TP dibināšanas un tās viedajā vadībā izvirtusi teju par genocidālu nacistu pūli.

Šķēles runa kongresā kārtējo reizi parādīja, cik nelāgs mēdz būt sliktas gaumes un cinisma savienojums. Partijas popularitātes zudums viņam šķiet kā «atgriešanās pie totēmu stabiem un upurakmeņiem», ļaudīm «vajadzīgs tikai asiņains dedzināms upuris», politika nu tiekot taisīta «ar bruģakmeņiem un barbariskiem uguns rituāliem». Un kā šo šausmu kulminācija — savas politshēmošanas seku salīdzināšana ar Holokaustu: «Tautas partijas oranžā biedra karte sāk līdzināties gandrīz vai savulaik dzeltenajai Dāvida zvaigznei pie apģērba.»

Pat negribas apelēt pie sirdsapziņas un veselā saprāta. It īpaši tāpēc, ka tas ir tas pats Šķēle, kurš savulaik lepojās, ka viņa uzņēmumos nestrādājot tie tur ar «līkajiem deguniem». Jo ātrāk tāds ārā no politikas, jo Latvijā tīrāks gaiss.

Apziņas mijkrēslis un sirdsapziņas aptumsums, kas pārņēmis TP vadoņus un izpaudās viņu runās kongresā, nav no bažām par idejām un ideoloģiju. Tās ir primitīvas bailes par savu maku, kas mēdz atņemt cilvēkiem pašcieņu un spēju cienīt citus. Aizvainojums par dumjās tautas nevēlēšanos vairs pieņemt ar pateicību Šķēles valdīšanu aizēnoja TP labo darbu uzskaitījumu, kas, protams, neizpalika atvadu kongresā. 

Nevar atņemt šai partijai nopelnus Latvijas integrācijā NATO un Eiropas Savienībā. Diemžēl kongresa runātāju cinisms liek arī ciniski vaicāt, ko tad citu Šķēle būtu varējis piedāvāt vēlētājiem, lai TP tiktu un tik ilgi noturētos pie varas. Un atcerēties, ka uzreiz pēc iestāšanās abās svarīgākajās rietumu organizācijās partijas spice, kā smagu slogu nometusi, metās «saimniekot savā zemē», apkampdamās ar Gazprom čekistiem. Bet cīņa pret oligarhu Lembergu un «par tiesisku valsti» Šķēlem bija beigusies vēl agrāk — līdz ar abu «vienošanos par uzņēmējdarbības vidi» 2001.gadā.

Ar «mēs mīlam šo valsti» skandināšanu nevar attaisnot valsts izvarošanu. Kongresā neviens runātājs nepieminēja šīs TP «mīlestības» ciniskāko paraugu — miljonu latu, ko partija paliek parādā izmīlētajai valstij par vēlētāju muļķošanu ar pretlikumīgu «pozitīvisma kampaņu» pirms Saeimas vēlēšanām 2006.gadā. Bija tikai niknums uz tiem pašiem vēlētājiem, ka tie atguvušies no «Stokholmas sindroma».

TP vēsture kārtējo reizi rāda, ka demokrātiju nevar apvienot ar kleptokrātiju. Diemžēl šī «politiskās kultūras» tradīcija nav beigusies līdz ar TP galu. Cik ilgi vēl tā paliks tradīcija, ir pirmām kārtām vēlētāju ziņā.