No 19. līdz 25. jūnijam Kannās 58. reizi norisinās gadskārtējais starptautiskais reklāmas festivāls Cannes Lions. Piedāvājam videointerviju par reklāmu un radošām idejām ar reklāmas aģentūras TBWAGermany radošo direktoru un TBWA Eiropas radošo līderi Štefanu Šmidtu.
Darbi, ar kuriem Šmidts izpelnījies visplašāko ievērību, ir gigantiskie futbolistu tēli Cīrihes dzelzceļa stacijas vestibilā 2008. gada Eiropas futbola čempionāta laikā, 2006. gada “Adidas neiespējamais vārtsargs”, kā arī Olivera Kāna milzu skulptūra, kas bija uzcelta pāri autobānim Vācijā. Šmidts Rīgā viesojās festivāla Golden Hammer laikā.
Kā jūs nonācāt reklāmas industrijā?
Esmu sapratis, ka esmu vienīgais, kas kopš sākta gala ir gribējis būt reklāmas industrijā. Tas ir smieklīgi, bet jau ļoti agrā vecumā – kad man bija 15-16 gadu – man šķita, ka būtu lieliski taisīt tādas lietas, kādas varēja redzēt TV vai žurnālos. Tā nu pēc skolas beigšanas es devos augstskolā apgūt to, ka tiek veidotas reklāmas. Es vienmēr biju vēlējies to darīt. Līdz šim neesmu saticis vel kādu, ar kuru būtu bijis tāpat. Ir milzumdaudz cilvēku, kas studē filozofiju, pēc tam viņi Frankfurtē pastrādā par taksometra šoferiem, un visbeidzot kaut kā nonāk reklāmas industrijā, jo viņiem kaut ka ir jāpelna iztika. Es nekad neesmu bijis no tiem, kas saka – patiesībā jau es esmu rakstnieks vai patiesībā jau es esmu filozofs, bet kaut kā jau iztika jānopelna. Es mīlu palīdzēt zīmoliem par sevi pastāstīt un tādējādi kļūt interesantiem to pircējiem. Man tas vienmēr ir paticis. Varbūt tas ir kaut kas slimīgs, bet tā nu tas ir.
Vai reklāmā pastāv kādas nacionālās iezīmes un atšķirības. Teiksim, vai ir vācu, vai latviešu reklāmas?
Īsā atbilde ir – nē. Mēs dzīvojam globālu zīmolu pasaulē. Mēs dzīvojam cilvēkiem kopīgā pasaulē. Atsķirības starp mums nav tik būtiskas kā tas, kas mums visiem kopīgs. Piemērs ir Holivudas filmu panākumi visā pasaulē. Teiksim, stāsts par E.T. Filmas panakumu pamatā nebija tas, ka “E.T.” notikumi risinājās Losandželosas priekšpilsētā, kur ļaudīm ir specifisks dzīvesstils, mašīnas un tamlīdzīgi. Filma bija par mums visiem kopīgu patiesību – par ilgām pēc mājam. Un ja jūs runājat par tik universālu patiesību, to var pasniegt gan Losandželosas, gan Latvijas pagalma iepakojumā.
Gan jūs, gan citi reklāmas industrijas pārstāvji parasti lepojas un prezentacijās mēdz iepazīstināt ar darbiem, kas ir bijuši vai nu ārkārtīgi oriģināli, vai veiksmīgi, vai arī ir abu šo nosacījumu kombinācija. Kuri ir jūsu sliktākie no sliktajiem darbiem?
Sliktākais darbs patiesībā nemaz nav tas pats sliktākais. Ja tas patiesi ir sūds, un jūs teiksit – tas ir pats sliktākais, – smieklīgā kartā tas izpelnās ievērību kaut vai tā. Kolēģi raksta Facebook: “Vai jūs redzējāt to štruntu?” Klienti ziņo: “Kungs tētīt, mums ir tik slikti rezultāti kā vēl nekad, aizvāciet to no ētera!” Taču tā vismaz ir emocionāla reakcija. Daudz sliktāks par sliktu darbu ir ok darbs. Ikreiz, kad mēs izdarām kaut ko, kas ir ok, jo tas nav gluži pilnīgs sūds, taču nav arī nekas izcils, ar mums ir cauri. Viduvējība ir pats briesmīgākais. Es vienmēr esmu teicis, ka velns neizskatās tāds, kādu to attēlo vecās grāmatās – ar āža kāju, ar ragiem un izbāztu mēli. Tas taču ir seksīgs mošķis! Nē, sātans nāk pelēkā uzvalkā.
Vai varētu teikt, ka sātans dzīvo fokusgrupās?
Sātans tās ir izgudrojis! Es zinu, ka daudzi klienti mēdz uzticēties fokusgrupām, jo viņiem šķiet, ka tādējādi tiek samazināti riski. Ja mēs nocērpjam lieliskās lietas, kas šķiet pārāk riskantas, un arī to, kas ir pagalam slikts, jūs nevis samazināt riskus, bet gan maksimalizējat neredzamību.
Visu interviju skatieties video.
Pauls Bankovskis ir TBWALatvija darbinieks.
Komentāri (26)