Akciju “Oligarhu kapusvētki” vakar AB dambī var uzskatīt arī par atbildi uz šaubām, vai prezidentam Valdim Zatleram bija jāierosina Saeimas atlaišana. Atbilde ir paradoksāla – jā, bija vērts kaut vai tādēļ, lai cilvēki pārstātu lamāt kādus vispārinātus “politiķus” un prasīt atlaist kolektīvi abstraktu “Saeimu” un sāktu saukt vārdā konkrētus atbildīgos par to, ko dēvē par valsts nozagšanu – politiskās un valsts administratīvās varas izmantošanu privāta labuma gūšanai.
Tie tika saukti vārdā – Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Taču, kas ir vēl svarīgāk, arī runātāji šajā pasākumā ne vairs tikai pieprasīja un aicināja kā kolektīvs “mēs”, bet gan vairāki katrs personiski apņēmās rīkoties – Viesturs Dūle, Baiba Sipeniece, Aivars Čivželis. Katrs no viņiem apsolīja ļoti konkrētā veidā nesadarboties ar valsts nozadzējiem.
Bīstamāk par bruģakmeni
Sipeniece un Valters Krauze vairs nevadīs Jūras svētku pasākumus Ventspilī, kamēr tur valdīs “mazais barons”. Dūle atteicies no sadarbības ar LNT telekompāniju. Čivželis vairs netaisīs politisko reklāmu oligarhu partijām.
Kāds teiks, ka spēki ir nesamērojami – daži sabiedrībā pazīstami cilvēki vienā un naudīgi politiķi otrā. Patiesībā spēki ir nesamērojami otrādi – tie tur trīs ar visu savu naudu un pagaidām arī varu ir tikai trīs, un visa viņu ietekme balstās tikai uz ļoti nelielas daļas sabiedrības gatavību par naudu apkalpot viņu intereses un uz itin lielas daļas sabiedrības gatavību pieņemt, ka tā tam arī jābūt. Tāpēc visspēcīgākā vēsts šajā pasākumā bija – katram ir izvēle.
Šāds atgādinājums noteikti bija draudošāks šo triju varai un ietekmei nekā anonīma pūļa mesti bruģakmeņi anonīmas Saeimas logos 2009.gada 13.janvārī. Notikumi pirms divarpus gadiem Vecrīgā lika domāt, ka sabiedrība ir nonākusi bīstami tuvu parlamenta kā demokrātiskas republikas pamatinstitūcijas un līdz ar to Latvijas valsts noliegšanai. Pasākums vakar AB dambī bija par tieši pretējo – par demokrātijas satura atgūšanu un politikas attīrīšanu no parazītiem, kuri izēd šo saturu, aizbildinādamies ar čaulu – vēlēšanu, administratīvajām un tiesvedības procedūrām, kuras paši pastāvīgi un mērķtiecīgi korumpē un degradē.
“Es gribu uzņemties atbildību par savu realitāti,” paziņoja mūziķis un reklāmu režisors Čivželis, kas atzina, ka bija par naudu manipulējis ar vēlētājiem, nedomādams par sekām. Taču tagad: “Es uzņemos atbildību par savu dzīvi.”
Nekas nav bīstamāks oligarhu varai kā domājoša un par savu rīcību atbildīga personība, kas zina savu un savas izvēles vērtību. Tāpat kā nekas nav ērtāks par manipulējamu pūli. Vakardienas pasākums pulcināja vairākus tūkstošus cilvēku, taču tas nebija pūlis. Nebija ne miņas ne no bezmērķīga naida, ne no paštīksmas eiforijas. Varbūt Latvijā tiešām top pilsoniska sabiedrība?
Valdis Zatlers ir devis iespēju “restartēt” demokrātiju Latvijā, saka Juridiskās augstskolas prorektors Mārtiņš Mits (rakstu lasīt resursos). Vakar cilvēku noskaņojums pasākumā viesa optimismu, ka tā varētu notikt.
Kas ir oligarhs?
Pasākums kliedēja rīkotāju pieteikuma – ka “katrā no mums slēpjas vēlme būt par oligarhu” – viestās bažas, ka tas var izvērsties par kārtējo kolektīvo vaimanāšanu, cik ļoti “mēs visi” esam vainīgi par to, ko patiesībā dara daži konkrēti cilvēki. Tomēr vēl būs jānonāk pie līdzīgas izpratnes par atsevišķu bieži lietotu apzīmējumu saturu un dažu izteiksmes klišeju pamatotību (rakstu lasīt resursos).
Pirmkārt, ko nozīmē “oligarhs”. Esot novazāts un apnicis vārds, turklāt bagātu cilvēku Latvijā ir vairāk nekā tikai minētie trīs.
Vai šis vārds patīk vai nepatīk, taču tam ir starptautiski pieņemts saturs – par oligarhu dēvē nevis jebkuru bagātu cilvēku un pat ne jebkuru turīgu politiķi, bet gan tikai tādu, kam pieder trīs oligarham obligāti atribūti – ievērojami finanšu līdzekļi, politiska vara un mediji.
Klasisks oligarha paraugs Eiropā ir miljardieris, mediju impērijas īpašnieks un Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni. Latvijā vēl necik sen oligarha statusam kvalificējās tikai Aivars Lembergs. Pēc laikraksta “Diena” nonākšanas “Roulendu ģimenes” īpašumā tādi varētu būt nu jau trīs. Taču – tikai trīs. Pat itin daudzi turīgi cilvēki nebūt nevēlas nodarboties ar politiku un pirkt avīzes. Un katra cilvēka dabiska vēlme dzīvot labi nenozīmē, ka katrs gribētu kļūt par oligarhu.
Stendzenieks nav “tante Bauskā”
Otrkārt, būtu kritiski jāizvērtē apgalvojumi, ka mēs visi esot vainīgi par to, ko dara daži politiķi, ka latviešiem vēl jāmācās demokrātija un ka politika nemainīšoties, kamēr nebūs mainījusies visa sabiedrība, proti, “mēs visi”. Vakardienas pasākums ļauj cerēt, ka šāds izvērtējums ir sācies.
Gluži vai jābrīnās, kā latvieši tā gludeni nonākuši no “mēs visi esam līdzatbildīgi par to, kas notika padomju laikos”, caur “esam jauna valsts, mums visiem vēl jānobriest līdz eiropeiskai demokrātijas un tiesiskuma izpratnei” līdz trešdien no Jāņa Dombura kā tīši kacinot sava raidījuma viesus, pasākuma rīkotājus, vaicātā – “vai nav tā, ka pēc divdesmit gadiem tas grēks ir kopējs?”.
Nē, nav. Katram ir sava atbildība par paša darīto. Saprotams, ka valsts nozadzējiem un viņu sulaiņiem gribētos mērīt visus ar savu mēslu olekti kolektīvās vainas sofistiskā miglā, taču “tantei Bauskā” nav jāatbild par Štrama ņemtajiem vai Hlevicka dotajiem kukuļiem vai Stendzenieka labi atalgotajām himnām šādai “labajai Latvijai”.
Kas ir politika?
Ja uzskatīsim, ka nekas nemainīsies, kamēr nebūs mainījusies “visa” sabiedrība, tad nekas nemainīsies. Zaglīgs priekšnieks darbinieku izvēlē dos priekšroku sev līdzīgiem un centīsies saglabāt paša iekopto zaglīgo sistēmu. Lembergs nerimsies kārot vairāk varas un naudas, viendien uzzinājis, ka piecīšus policistiem mēģina iedot tikai retais, bet nodokļus cenšas maksāt gandrīz visi.
Ja mērķis ir panākt, lai uzņēmumā vairs nezog, zaglis ir jāizmet no darba. Oligarhiem ir jāatņem politiskā vara, ja gribam, lai valstī iet mazumā korupcija un tās pilsoņu sistemātiska apzagšana.
Vai tā notiks, būs atkarīgs no katra ļoti apzinātas personiskās izvēles uzņemties atbildību par savu dzīvi. Iespēja izdarīt šādu izvēli būs arī vēlēšanās septembrī.
Oligarhu kapusvētku rīkotāji uzstājīgi dēvē trešdien notikušo pasākumu par “apolitisku”. Taču politika nav valsts nozadzēju privātīpašums, ar kuru, kā rakstniecei un diplomātei Annai Žīgurei savulaik skaidrojis kāds šejienes “valstsvīrs”, “vispirms jāapmierina savas intereses” (rakstu lasīt resursos). Izmest tādus no politikas būtu laba politika.
Komentāri (28)