Pārsteidzīgā demokrātija

Kāpēc Zatlers pirms izšķirošā lēmuma netikās ar visām frakcijām un atstāja neatbildētus jautājumus?

Pēc Latvijas prezidenta asās rīcības radītā pirmā apmulsuma pārvarēšanas, vēsāku prātu un atpakaļejošu gaitu pārlūkojot lēmuma tapšanas nianses, jāsecina, ka eiforijā par iespēju rudenī pēc jaunām vēlēšanām pamosties no oligarhiem tīrā valstī esam pievēruši acis uz paša lēmuma tapšanas visai dīvainajiem apstākļiem.

Es atbalstu principu, ka cilvēkiem, un tajā skaitā Saeimas deputātiem, par saviem darbiem jāatbild, tādēļ negrasos šo Saeimu aizstāvēt. Taču vienlaikus uzskatu, ka valstī ar tik vājām demokrātijas tradīcijām, pieņemot tik būtiskus lēmumus kā ierosinājumu atlaist parlamentu, pirms griešanas ir septiņas reizes jānomēra, paturot prātā gan demokrātijas trauslumu, gan precedenta radīšanu Satversmes pielietošanā. Parlamenta atlaišana un ārkārtas vēlēšanas ir demokrātisks līdzeklis, taču tam jābūt labi pamatotam un izmantojamam vien galējā situācijā. Ja prezidenta mērķis ar savu lēmumu bija vairot atbildību un līdz ar to arī īstu tautas varu jeb demokrātiju, tad šī nu ir tā reize, kad viņš pats nedrīkst atstāt nekādus neatbildētus jautājumus.  

No visiem prezidenta sniegtajiem skaidrojumiem un politiķu komentāriem jau pēc paziņojuma par 10.Saeimas atlaišanas procedūras ierosināšanu, neatbildēti palika vairāki, ļoti būtiski jautājumi. Ja prezidents būtu spējis uz tiem publiski atbildēt, tad viņš kliedētu jebkādas bažas par personiskiem motīviem, emocionalitātes pārsvaru pār racionalitāti, kā arī izsistu trumpjus no rokām Aivaram Lembergam un Augustam Brigmanim zākāties par it kā pēkšņi oligarhu purva vidū pamodušos valsts galvu.  

Neizskaidrota steiga

Īsumā ieskicējot notikumu gaitu, prezidenta lēmuma tapšana saskaņā ar medijos atreferēto bijusi sekojoša. Prezidentam atrodoties ārpus valsts, Saeima noraida ģenerālprokurora un KNAB lūgumu atļaut kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietās. Seko maiga kritika Saeimai no Ministru prezidenta, izpratnes pilns skaidrojums no Saeimas priekšsēdētājas un krietni asāka ģenerālprokurora reakcija. Pārējie izrādes dalībnieki jeb Saeimas deputāti, kuri balsoja par kolēģa pasargāšanu no tiesībsargu nagiem, tiek sveikā cauri ar dažiem īsiem vai vispār bez paskaidrojumiem. Nākamajā dienā Prezidenta kanceleja nāk klajā ar vēstījumu, ka vēl pēc dienas, sestdienas vakarā, Valsts prezidents par situāciju valstī runās sabiedriskajā televīzijā un radio.   

Pēc prezidenta runas un lēmuma par Saeimas atlaišanas ierosināšanu uzzinām, ka prezidents pirms uzstāšanās un galīgā lēmuma pieņemšanas ticies ar valdības vadītāju Valdi Dombrovski, Saeimas priekšsēdi Solvitu Āboltiņu un ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Jau vēlāk, svētdienas vakarā, LNT ēterā prezidents atzina, ka savu galīgo lēmumu pieņēmis pēc tikšanās ar šīm amatpersonām. No prezidenta un politiķu vēlākajiem skaidrojumiem arī izriet, ka V.Dombrovskis un S.Āboltiņa nav bijuši spējīgi apmierināt prezidenta prasības par iespējamām izmaiņām valdībā un līdz ar to oligarhu varas samazināšanu, tādējādi it kā samazinot prezidenta manevra iespējas. Par sarunu ar prokuroru vēsture klusē. No premjera un Saeimas spīkeres teiktā pirmās reakcijas var starp rindiņām nolasīt, ka īsti mierā ar prezidenta lēmumu viņi nav.  

Un te nu sākas neatbildētie jautājumi. Kāpēc prezidents, kā pierasts dažādās krīzes situācijās, neaicināja pie sevis pārējās Saeimas frakcijas uz konsultācijām un tiešā tekstā neprasīja izskaidrot savu rīcību, aizstāvot oligarhus? Kāpēc kā vienīgie “uz paklāja” tika izsaukti un galu galā netieši arī nostrostēti tikai Vienotības, kas līdz ar Nacionālo apvienību taču balsoja par kratīšanas izdarīšanu, pārstāvji? Kāpēc atbildība tieši netika prasīta no lēmuma izgāzējiem? Kāpēc prezidents neaicināja Saeimu vēlreiz balsot un ģenerālprokuroru doties uz Saeimas sēdi personīgi skaidrot Saeimai šī lēmuma nozīmīgumu? Kāpēc prezidents neizmantoja iespēju, kā to bija darījis 9.Saeimas laikā, kritiskā situācijā vispirms piestādot Saeimai ultimātu ar konkrētām prasībām? Kāpēc prezidents, ja reiz savā runā nosauca Saeimas balsojumu par “nopietna konflikta starp likumdevēja varu un tiesu varu” pazīmi, nemēģināja pildīt sev Satversmē netieši noteikto un jau citkārt īstenoto vidutāja lomu, visiem spēkiem necenšoties vispirms demokrātiskiem līdzekļiem un sarunu ceļā atrisināt šo konfliktu? Kāpēc prezidents nerīkojās tikpat izsvērti kā citās reizēs un kādēļ viņa runa argumentācijas ziņā stipri atpaliek no 2009.gada ultimāta un tam vēlāk sekojošā paziņojuma par Saeimas atlaišanas nerosināšanu?

Vilšanās no rīta

Ja tas viss tiktu izdarīts, tad prezidenta lēmumam būtu pavisam cits, stabilāks pamats, ko nevarētu apšaubīt un apsmiet nekādi brigmaņi vai lembergi. Steigai šajā gadījumā nebija nekāda pamata, jo ar Saeimas ceturtdienas lēmumu KNAB rosinātā kratīšana tāpat bija nokavēta, līdz ar to diena vai divas neko nenozīmētu. Arī no prezidenta vēlēšanu datuma viedokļa nebūtu nekādas starpības, vai tas notiek piecas, trīs vai divas dienas pirms tām. Ja prezidents būtu uzrunājis aci pret aci oligarhu piesedzējus, tad ZZS pārstāvji nevarētu runāt, ka viņš nekad nav to acīs viņiem teicis un ka vēl nesen ēdis pusdienas ar Lembergu, kur arī neko tādu nav pieminējis.

Tautai nezināmu iemeslu dēļ prezidentam palaižot garām iespēju izmantot visas iespējamās demokrātiskās krīzes risināšanas metodes pirms galīgā ķirurģiskā grieziena, ilgtermiņā netiek stiprināta nedz demokrātija, nedz ticība tai. Taču tādā valstī kā Latvija, kur demokrātija ir vāji iesakņojusies, tas ir īpaši svarīgi. Turklāt tas noņemtu arī visas spekulācijas par prezidenta personīgajām interesēm, aizvainojumu un bailēm no nepārvēlēšanas. Ļoti dažādu iemeslu dēļ liela daļa tautas tāpat būtu prezidenta pusē, un Saeimas atlaišana faktiski ir jau izlemts jautājums vēl pirms referenduma rezultāta noskaidrošanas. Par to prezidentam nebūtu jāuztraucas, it īpaši ņemot vērā referenduma vienkāršos norises nosacījumus. Vēsturē viņš paliktu ierakstīts kā uzvarētājs jebkurā gadījumā, taču tas neatbrīvo no atbildības iet izsvērtāko, kaut garāko ceļu.

Tas, ka Latvijas vēlētājs ir nasks uz radikālām pārmaiņām, bet nepacietīgs un kopumā neiecietīgs pret laika un darba ietilpīgajām demokrātiskajām institūcijām un procedūrām, nevienam nav noslēpums. Taču pēc katras revolūcijas aust jauns rīts un nāk jauna diena, kas nozīmē to pašu sūro, grūto ikdienas darbu. Spirgtā rīta vēsma, kas Latviju pāršalca pērnruden pēc Vienotības uzvaras vēlēšanās, drīz vien pārvērtās par šķietami neizbrienamu ikdienas purvu. No nogurdinošās un neizbēgamiem kompromisiem pilnās demokrātijas ikdienas nevar aizbēgt ar  iespēju katapultēties uz citu planētu ar ārkārtas vēlēšanu palīdzību. Tāpat kā spirgtā septembra rītā pēc ārkārtas vēlēšanām vēlētāju kredīti nebūs nomaksāti, mājas priekšas tīras un trauki nomazgāti, pat ja būsim tikuši galā ar oligarhiem. To ir labi apzināties, lai nebūtu jāpiedzīvo liela vilšanās.

Autore Sanita Upleja ir neatkarīga žurnāliste.