Pseidorevolūcija

Gruzijā “šūmējas” neauglīga opozīcija

Pagājušās nedēļas nogalē Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili opozicionārie politiskie spēki pasludināja jaunas revolūcijas sākšanos un pat noteica Saakašvili krišanas datumu – 25.maiju. Tā būšot “Dusmu diena”, kuras kulminācija – plašu masu gājiens pa galvaspilsētas Tbilisi ielām – piespiedīšot valdību atkāpties. Pirmās opozīcijas spēka demonstrācijas sestdien notika Tbilisi un Batumi. Spēciņi izrādījās pavāji – galvaspilsētā pieteikto 60 tūkstošu demonstrantu vietā ieradās 2-3 tūkstoši. Jāpiebilst, ka tajā dienā Saakašvili devās plānotā vizītē uz Ungāriju. Ja valstī patiešām briestu kritiska situācija, prezidents to diezin vai darītu.

Gruzijas viltus revolūcijai piemīt vairākas īpatnības. Pirmkārt, valdība pēdējā laikā nav devusi nekādu acīm redzamu, pašsaprotamu iemeslu prasīt tās un prezidenta demisiju un jaunu vēlēšanu rīkošanu. Otrkārt, runa nav par visas nesistēmiskās opozīcijas politisko spēku iesaistīšanos pieteiktajā revolūcijā. Gruzijā ir savs desmits atšķirīgu opozīcijas partiju un apvienību, un pie jaunās revolūcijas “taisītājiem” pieder akurāt tie, kas orientēti pārtraukt “vienpusēju sadarbību” ar Rietumvalstīm, un vispirms jau ar ASV un paplašināt ārpolitiskās orientācijas spektru, ar ko jāsaprot attiecību uzlabošana ar Krieviju. Nav gan skaidrs, par kādu cenu tas varētu notikt – par to opozicionāri klusē. Dažas no šīm partijām diezgan pamatoti tiek uzskatītas par “Maskavas projektu”, un mazliet paradoksālā kārtā tieši tās pie Saakašvili lielākajiem grēkiem pieskaita kara zaudēšanu Krievijai.

Pēc Rožu revolūcijas pagājušajos septiņos gados Gruziju skārušas nopietnas politiskās un ekonomiskās dzīves pārmaiņas. Valsts galīgi sarāvusi saites ar kādreizējo “vecāko brāli” Krieviju, un stabili orientējusies uz iekļaušanos Eiroatlantiskajās struktūrās. Šī orientācija bija Krievijas un Gruzijas kara galvenais cēlonis. Daudzi no tagadējiem opozicionāriem Rožu revolūcijas laikā piederēja pie Saakašvili tuvākajiem līdzgaitniekiem, bet vēlāk dažādu iemeslu dēļ “atbira”. Viņu vidū vispamanāmākā ir kādreizējā Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze, ar vārdu ir arī viņas sabiedrotā, bijusī pasaules čempione šahā Nona Gaprindašvili. No “vīru gala” pieminams bijušais aizsardzības ministrs, Francijā politisko patvērumu ieguvušais Iraklijs Okruašvili. Viņš sākotnēji solījās 25.maijā ierasties Tbilisi, lai “kopā ar tautu būtu uz barikādēm”, taču jau pirmdien darīja zināmu, ka pārdomājis. Arī tas ir “revolūcijas” perspektīvas rādītājs.

Nav nopietna pamata uzskatīt, ka Gruzijā gaidāma varas maiņa. “Šūmēšanās” ir acīm redzama, taču tikai “šūmēšanās” un nekas vairāk. Neapšaubāmi, daļai (un, iespējams, visai lielai) Gruzijas iedzīvotāju ir pamats justies neapmierinātai. Neviena revolūcija nekad nav devusi visiem visu gaidīto, un to mēs labi zinām no pašu pieredzes.

Iedzīvotāju neapmierinātības galvenais iemesls ir augstais bezdarba līmenis. No padomju laika ekonomikas maz kas palicis pāri, Rožu revolūcijas uzvarētāju kurss uz agrārā sektora un tūrisma attīstību nes savus augļus, taču ļoti lēnām. Pretēji cerētajam, ārzemju investīcijas valstī ieplūst pagalam gausi. Tas viss neļauj saredzēt skaidru perspektīvu, rada nenoteiktības izjūtu. To cenšas izmantot opozīcija. Diezgan nesekmīgi jau tāpēc vien, ka ekonomikas jomā tai nav nekādu priekšlikumu. Tā teikt, nomainīsim varu, un tad redzēs, ko pasākt tālāk.

Gruzijas iedzīvotāji kopumā ir krietni politizētāki, nekā to pierasts redzēt Latvijā. Arī pie mums cilvēki savu personisko problēmu risināšanas iespējas redz visai ciešā sasaistē ar stāvokli valstī kopumā, ar valsts vadības politisko kursu, mūsu gadījumā arī ar pārvaldes formu. No šejienes izriet tautā tik populārā ideja par visa pilsoņu kopuma vēlētu prezidentu, īpaši neiedziļinoties – kas būs tālāk.

Gruzijas pēdējo divdesmit gadu vēsture bijusi krietni vētraināka, piedzīvots pat pilsoņu karš. Radikāla varas maiņa cerībā uz drīzu dzīves uzlabošanos Gruzijas sabiedrībai ir noiets un vēl neaizmirsies etaps. Revolūcijas idejai tagadējā Gruzijā nevar būt “noieta”, jo sabiedrība sagaida nevis radikālās pārmaiņas, nevis pastāvošās sistēmas noārdīšanu, bet tās uzlabošanu un pilnveidošanu. 25.maijs neizbēgami pienāks un paies, opozīcija patrokšņos un atslīdēs izejas pozīcijās. Taču arī Saakašvili nebūs iemesla triumfam, drīzāk jau analīzei.­