Pazudinošais vadonis • IR.lv

Pazudinošais vadonis

23
Avots: AFP/LETA
Askolds Rodins

Baltkrievija krampjaini „turas uz ūdens”

Nervi uzdeva. Vienu no šīsnedēļas lielākajiem starptautiskajiem skandāliem izspēlēja Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko. Viņš neieradās uz Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas 25. gadskārtas piemiņas pasākumu. Uzreiz jāpiebilst, ka sev personiski adresētu ielūgumu Lukašenko netika saņēmis.

Iemesls patiesībā ir pavisam vienkāršs. Eiropas Komisijas (EK) vadītājs Žozē Manuels Barozu jau iepriekš tika paziņojis, ka ieradīsies Ukrainā tikai tādā gadījumā, ja nebūs jānonāk tiešā saskarē ar Lukašenko.

Lukašenko atrašanās piemiņas pasākumos būtu tikai loģiska: no trijām Čerrnobiļas katastrofas seku vissmagāk skartajām valstīm Baltkrievija tika cietusi visvairāk. “Černobiļas ēna” tieši skāra 23% tās teritorijas, kurā mita ceturtā daļa Baltkrievijas iedzīvotāju.

Pēc pērn decembrī Baltkrievijā notikušajām prezidenta “vēlēšanām” Baltkrievijas un Eiropas Savienības (ES) attiecības noslīdēja līdz, šķiet, agrāk nebijuši zemam līmenim. “Melnajā sarakstā” nonāca pats Lukašenko un vairāk nekā 150 augsta ranga valsts ierēdņi, pie apvāršņa vīd ekonomiskās sankcijas pret Baltkrieviju.

Lukašenko nepieder pie korektiem politiķiem – to zina visi, un jau labi sen. Taču šoreiz viņš pārspēja pats sevi, saistībā ar notikušo raksturojot Ukrainas vadību kā “utainu”, bet Barozu nodēvējot par “āzi” (“kozjol”), kuru “izdzina no Portugāles un iekārtoja (darbā) EK”.

Protams, var skaidrot Lukašenko satrakošanos ar diktatora nelīdzsvaroto dabu – runā, kas uz mēles, nedomājot par sekām. Taču pilnīgi iespējams, ka Lukašenko akurāt tika domājis par sekām. Mazāk par ārpolitiskajām, vairāk par iekšpolitiskajām. Attiecībās ar ES viņam nav daudz, ko zaudēt – vismaz šobrīd. Ar Ukrainu viss ir nopietnāk, taču tomēr saglābjami, un acīm redzot kaut kas tiks darīts jau pašā tuvākajā laikā, jo tagadējā Ukrainas vadība, atšķirībā no Viktora Juščenko laikiem, nevairās no Lukašenko kā no spitālīgā.

Arvien vairāk kļūst redzams, ka Lukašenko “sociālās atbildības valsts” soli pa solim tuvojas sabrukumam, kas būs neizbēgams, ja vien nenotiks brīnums. Var iztikta arī bez brīnuma, taču tad nāksies spēlēt pēc noteikumiem, kurus cels priekšā Krievija. Te patiesībā nav nekas principiāli jauns – faktiska Baltkrievijas pārvēršanās par Krievijas satelītvalsti, atmetot līdzšinējās ārēji diezgan stingri ievērotās “līdzīgs ar līdzīgu” attiecības.

Lukašenko režīma agoniju var pavilkt garumā trīs miljardu dolāru aizdevums, kura piešķiršana ir atkarīga no Krievijas labās gribas. Jāpiebilst, ka joprojām nav zināms, kādi varētu būt aizdevuma noteikumi. Te nu no Baltkrievijas nav atkarīgs tikpat kā nekas. Galīgi samaitājot attiecības ar ES, Lukašenko zaudējis manevra iespējas: agrāk, jā, nesaskaņu gadījumā varēja draudēt Maskavai iet meklēt taisnību Briselē un otrādi. Un ne bez pamata cerēt atrast dzirdīgas ausis un atsaucīgas sirdis. Tikai tie laiki ir garām, un, ja atgriešanās arī iespējama, tad tikai teorētiski.

Ekonomiskā krīze Baltkrievijā neapturami iet dziļumā: arvien jūtamāks ir valūtas bads, aug cenas pirmās nepieciešamības precēm (augļi un dārzeņi, piemēram, brīvi pieejami tikai lielveikalos, taču maksā 1,5-2 reizes dārgāk nekā gada sākumā), inflācija “noēd” pirms prezidenta “vēlēšanām” solīto (un solījums tika izpildīts!) iedzīvotāju ienākumu pieaugumu, visbeidzot joprojām sociālistiskās rūpniecības produkcija lielākoties “gaida labākus laikus” noliktavās. Dabiski, jābūt vainīgajiem – pašā valstī un ārpus tās.

Ņemot vērā opozīcijas nīkulīgumu, iekšzemes grēkāža loma tikusi valdībai (tagadējais premjers gan amatā nav pat pusgadu), “sliktie” aiz kordona – tie ir visvisādi “āži” un “utainie”. Tas ir diktatoriem raksturīgais stils – grūtos brīžos apelēt pie “plašu tautas masu apzinīguma un izpratnes”, uzrunājot to “ielas valodā”, kuru labi uztver arī mazāk izglītoti un politiski vienaldzīgi cilvēki.

Lukašenko acīmredzot ir apjucis, pirmo reizi savas turpat divus gadu desmitus ilgās valdīšanas laikā viņš nonācis strupceļā (tādi bijuši arī agrāk, bet allaž glābis kāds necerēti uzradies brīnums) no kura, šķiet, īsti neredz sev pieņemamu izeju, un tieši tāpēc ir neprognozējams, savā amoka skrējienā raujot līdzi arī Baltkrievijas valsti.

 

Komentāri (23)

raimonds_bossltd 29.04.2011. 20.26

Sprādziens metro nav saliedējis tautu ap savu Vadoni. Tagad līdzētu viens kariņš, tikai Ukraina par lielu, Polija, Lietuva un Latvija ir NATO. Ko darīt?

+4
-2
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu