Parādīt neredzamo klātesošo

Intervija ar mākslinieku Gintu Gabrānu

Līdz 22. aprīlim galerijā “Alma” vēl var pagūt apskatīt Ginta Gabrāna izstādi “Asinsgaisma”

Gabrāns ir viens no ievērojamākajiem latviešu māksliniekiem – 2004.gadā viņš saņēmis Baltijā un Ziemeļvalstīs prestižo Hansabankas balvu, pārstāvējis Latviju 2007.gada Venēcijas biennālē, tajā pašā gadā viņa darbs “Ne vilnis, ne daļiņa” tika izstādīts “Baltajās naktīs” Rīgā un Parīzē. Pērn Ginta Gabrāna māksla izraisīja plašu ievērību vienā no pasaules lielākajiem mākslas gadatirgiem ARCOMadrid, kā arī notika mākslinieka personālizstāde Londonā, “Wattermans” jauno mediju galerijā.

Izstāde “Asinsgaisma” ir turpinājums Ginta Gabrāna noturīgajai interesei par zinātnes un mākslas robežjoslām, kurās jaunākie tehnoloģiju sasniegumi un mākslinieka radošais devums saplūst vienā veselumā. Jaunākās izstādes katrs darbs iegūts, tumšā telpā raidot baltu lāzera staru caur asins pilienu, kurā gaisma lūzt līdzīgi kā prizmā – visās varavīksnes krāsās. Elektromagnētisko viļņu interference veido sarežģītus ornamentus, kuri tiek fiksēti uz milzīga izmēra fotopapīra loksnēm, un rezultātā tiek iegūts attēls, ko Gabrāns pats dēvē par konkrētā cilvēka portretu.

Kā notika darbu tapšanas tehniskais process?
Asins paraugs tiek iegūts no pirksta, cilvēkam pašam sev iešaujot ar vienreizēju automātisku medicīnas instrumentu. Pietiek izlaist lāzeru tikai caur vienu asins pilienu, lai iegūtu trīsmetrīgu gleznu. Iegūtā asins lāsīte ir apmēram divus milimetrus liela, to noliek uz šķīvja un tajā iespīdina baltu lāzera staru. Baltā gaisma lūzt visās varavīksnes krāsās, salūstot pa visu telpu, un piliens pats bez jebkādiem palielināmajiem stikliem optiski izvēršas pa visu laukumu, veidojot rakstus.

Viss šis process notiek mazā koka būdiņā, kur tiek regulēts lāzera toņu balanss un kustināts asins piliens. Savukārt būdiņas ārpusē pilnīgi tumšā telpā pie sienas ir piesprausts fotopapīrs, uz ko šie raksti “uzšaujas” virsū. Kā veco laiku filmās – fotogrāfs noņem fotoaparātam vāku un uzliek to atpakaļ, sagaismojot attēlu,  tas pats princips darbojas šeit – koka būdā var redzēt, kad attēlam jau ir izveidojusies kaut kāda struktūra, tad būdas sienā atver spraugu, pa kuru gaisma iziet uz sienas, kur ir fotopapīrs, un spraugu atkal aizver ciet. Pēc tam fotopapīru rullē nost, nes uz laboratoriju un attīsta vienā eksemplārā.

Izstādes darbu tapšanā esi izmantojis asins paraugus no konkrētiem cilvēkiem. Kāpēc izvēlējies tieši viņus, vai tam bija kāda īpaša nozīme? 
Izmantoju sevis paša, kā arī savas meitenes un draugu asinis. Tie bija cilvēki, kuriem pašiem bija interese piedalīties jaunā projektā. Tas gan nenorāda, ka tie būtu mani tuvākie draugi, jo liela nozīme bija gadījumam – ar kuru darbu tapšanas laikā satikos, kuram iespīdējās acis, kurš pats ar idejām piedalījās. No vienas puses, šī izvēle bija nejauša, no otras – ne. Tie bija cilvēki, kuri ir atsaucīgi un iedvesmojoši.

Iegūtos asins attēlus dēvē par portretiem. Vai iegūtais attēls tika fiksēts tajā brīdī, kad tas tev asociējas ar konkrēto cilvēku?
Nez kāpēc vienmēr to tā nodala – vai tas ir, kā es izdomāju, vai ne. Tas, kas noris tajā asins pilienā – kā tas tiek “atrauts vaļā”, kādi tīklojuma raksti veidojas – tās ir elektromagnētisko viļņu interferences, milimetra kādas miljonās daļas. Skaidrs, ka daļu no šī procesa es vispār nevaru kontrolēt – tādā apzinātā veidā, kā cilvēki izprot procesa kontroli. Tā būtu iedomība no manas puses teikt, ka to spēju.

Vienlaikus es tomēr arī vadu šo procesu – man ir jāuzķer pareizais ritms, lai viss noritētu gludi. Kad process sāk notikt tajā mikropasaules līmenī, tas ritms atbalsojas un notiek arī ārpusē, ja vien viss pārējais tiek uz to virzīts. Bet skaidrs, ka līdz galam es to nevaru kontrolēt. Tāpat arī ar attēlu – manā ziņā ir, piemēram, kādu toni piešķirt konkrētajam cilvēkam, taču tai pat laikā lāzera baltā gaisma, kādu es kuram cilvēkam varu uztaisīt, vienā asins pilienā salūzt tā, un otrā – citādi.

Tātad uz katra cilvēka asins paraugu tika raidīts atšķirīga toņa lāzera stars?
Lāzera staru ir grūti iegūt baltu, tas tiek jaukts – kā māksliniekiem māca krāsu mācībā, ja sajauc sarkanu, zaļu un zilu gaismu, iegūst baltu. Tad es varu operēt ar RGB balansu, un, to griežot, es zinu, kāda veida varavīksne vai gamma pēc tam, pie laušanas, sanāks.

Vai ir bijis tā, ka attēls ir nofiksēts, taču ir sajūta, ka tas tomēr neasociējas ar konkrēto cilvēku? Ko tad dara – ņem vēl vienu asins paraugu? Vai arī visi attēli bija vienu reizi taisīti?
Taisīju vairākus attēlus. Taču, piemēram, kad Pēterim Ķimelim sākumā uztaisīja vienu bildi, tā sanāca tāda ļoti minimāla un paskarba. Fotopapīru kaut kā saraustīja, attēlam bija ieplīsumi, tāpēc taisījām vēl citas bildes. Toņi sanāca skaistāki, viss tehniski it kā bija kārtībā. Bet šā vai tā – labāk patika tā iepriekšējā bilde, jo tajā bija īpaša enerģija.

Vai darba rezultātu ietekmē konkrētā cilvēka asins sastāvs?
Jā. Bija, piemēram, viena cilvēka bildes, kuras taisītas dažādās dienās – gan ar citu lāzeru, gan citu krāsu balansu, bet tik un tā ar viena un tā paša cilvēka asins paraugiem iznāk līdzīgi attēli. Kaut kas vienojošs tur ir, lai gan man pašam par to ir grūti izteikt kādus apgalvojumus. Tas ir diskutabli – cik lielā mērā es pats attēlu veidoju un cik nāk no paša cilvēka. Tā kā – skaidrs, ka ietekmē, bet jautājums ir, vai citi faktori to nepārmāc.

“Ilustrētajā zinātnē” bija tematiski nedaudz līdzīgs raksts par to, ka lāzeru laiž nevis caur asinīm, bet šūnām, un pēc krāsas skatās, vai šīs šūnas nav ļaundabīgas. Ar krāsu var noteikt daudzas lietas. Piemēram, kā tiek iekrāsotas visas tās kosmosa bildes, ko redzam žurnālos?- To gaismu, ko viņi saņem, daļēji analizē pēc spektroskopa, tādējādi nosakot, kādas ķīmiskās vielas ir konkrētajā zvaigznē, miglājā vai planētā. Kad šī informācija ir savākta, zinātnieki attēlu iekrāso, katram ķīmiskajam elementam piešķirot citu krāsu. Nepateikšu precīzi, bet pēc principa: ūdeņradis – zils un tā tālāk.

Tavos darbos māksla satiekas ar fiziku. Vai savu eksperimentu laikā nonāci jaunām atziņām?
Jā, mēģināju daudz ko. Ir tādas lietas, ar kurām vēl eksperimentēju, kur atklājas vieni vienīgi pārsteigumi. Bet par tiem ierunājos tikai tad, kad arī cilvēki, kas iesaistīti projektā, to ievēroja. Tad tu saņem drosmi ar viņiem par to runāt, jo citreiz darbu procesā pavisam dīvainas lietas notika. Tas interesantākais šajā procesā ir tas, ka caur to neredzamā mikropasaule tiek “pa tiešo” pārcelta redzamajā, racionālajā pasaulē. Skatos – tajā asins pilienā kaut kas notiek, taču tādā mērogā, kuru ar prātu tu nevari aptvert un nevari tur nokļūt bez speciālām papildierīcēm. Šķiet, tur arī tā burvība ir, ka šīs lietas tiek izceltas no citas telpas, pasaules.

Izstādes atklāšana sakrita ar laiku, kad atklāja “Bodies Revealed” – ķīniešu ķermeņu izstādi lielveikalā, kur tiek parādīta cilvēka ķermeņa iekšpuse, tas, ko parasti neredzam. Vai saskati tur kādas paralēles ar saviem darbiem?
 Domāju, ka nē. Es pat baidījos, vai par to nesāks runāt, ņemot vērā, ka izstādes iekrita vienā laikā. Pats konkrēto izstādi neesmu redzējis, bet esmu redzējis pirmsākumus visai tai lietai, šokējošos angļu māksliniekus… Tāds “šoviņš”, kas mēģina pielīdzināties mākslai. Bet vairāk vai mazāk tā tomēr ir izklaides sfēra, un tāda ir pastāvējusi visos laikos – tas pat sociālismā, kad bija aktuāli aiziet uz anatomikumu redzēt kaut kādas fizioloģiskas briesmas. Šāda veida komerciālās izstādes – tās, manuprāt, vairāk uz cirku attiecas. Mēs ejam dažādus ceļus.

Tomēr ir vērojama kāda virzība uz to, ko varētu saukt par “bioloģisko mākslu” – mēs dzīvojam 21.gadsimtā, kad mākslā tik daudz kas jau ir bijis, un mākslinieki meklē jaunus izteiksmes līdzekļus. To skaitā ir arī kaut kāda virzība uz bioloģisko procesu izpēti, kam nosacīti varētu pieskaitīt arī tavus darbus. Kā, tavuprāt, tas ietekmē mākslinieka lomu – ja runā par procesu, kurā mēs pētām to, kas jau dabā pastāv?
Jā, es tām lietām pieskaros, taču pieeju nedaudz no citas puses, vairāk saistībā ar gaismu. Skaidrs ir tas, ka mums ikdienas dzīvē pietiek ar to, kādi esam – par to, ka sastāvam no atomiem, mums nav jādomā. Kvantu fizika, kurā valda pavisam citi likumi, uz mūsu ikdienas dzīvi tieši neiedarbojas, tie ir dažādi realitātes līmeņi. Kāds no krieviem teica, ka – “Kad iedomājos, ka alus sastāv no atomiem, man viņu vairs negribas dzert!” (smejas). Mēs vienmēr izdarām izvēli, kā uz lietām skatīties. Tas interesantākais bilžu taisīšanas procesā bija šī pieskaršanās kvantu pasaules līmenim, darbošanās ar fotoniem un asinīm – tas liek kaut kā citādi paskatīties uz lietām.

Par šīm pašorganizējošo struktūru īpašībām daudz esmu rakstījis savā mājaslapā “gabrans.com”. Tas ir pats pārsteidzošākais, kad, gandrīz ne no kurienes, dabā rodas tādas struktūras un pašorganizēšanās procesi. Tādi, es domāju, visos laikmetos ir bijuši arī mākslā. Arī tad, kad glezno ar roku un eļļas krāsu, labs gleznojums no slikta atšķiras ar to, ka sliktais gleznojums vienkārši tiek kaut kā krāsots, kontrolēts un racionāli izdomāts. Savukārt labā gleznojumā vienmēr ir kaut kas vairāk – process ir dzīvs, tā ota slīd un pie zināmiem nosacījumiem kaut kas tur notiek pats no sevis, kaut kas iznirst no haosa. Konkrēti šajos portretos tas bija ļoti svarīgi – jo, ja tas process nerodas pats no sevis, tad tu nevari tajā mikropasaulē kaut kā ar pirkstu iebakstīt, izdarīt pats. Ir jāizdara viss, lai sistēmu novestu nestabilā stāvoklī. Darbu tapšanas procesā svarīga bija visa apkārtējā psiholoģiskā atmosfēra – portretējamie sēdēja man blakus tajā koka būda, un no svara bija, kas, piemēram, tiek runāts. Šie mikropasaules procesi ir apbrīnojami – kā novērotāji iedarbojas uz iznākumu tikai ar savu klātbūtni un jušanu līdz vien. Tās ir tik smalkas lietas.

Atgriežoties pie labā un sliktā gleznojuma atšķirībām – ja “labais” ļauj caur sevi izpausties kaut kam vairāk, pieskaras haosam, tad sanāk, ka, piemēram, bērns vai psihiski nelīdzsvarots cilvēks, kurš gleznot nav mācījies, ir tuvāk šai pašradošā haosa pasaulei. Cik daudz ir nepieciešamas profesionālās prasmes, akadēmiskās zināšanas, ja runā par mākslinieku kā par cilvēku, kurš atveras haosam? Vai tās, tavuprāt, saglabā savu nozīmi?
Jā, taisnība, sanāk apvienot abus šos elementus. Absolūts haoss nav tik augstas organizētības sistēma, kā tās sistēmas, kas pašorganizējas. Determinētajam haosam ir arī daudz augstāka komplicētības pakāpe nekā pilnīgi sakārtotai un pabeigtai sistēmai. Tur jau ir tas, ko tu teici – lai sanāktu labs gleznojums, pilnīgs haoss, nelīdzsvarots cilvēks arī nav vajadzīgs. Viennozīmīgi skaidrs, ka jābūt arī profesionālajām prasmēm. Man tās ir ārkārtīgi palīdzējušas – tagad savos darbos es neizmantoju klasisko zīmējumu, bet lielu daļu mākslinieciskās stratēģijas, kā kaut ko izveidot, skatu caur klasiskā zīmējuma prizmu. Acs, roka, kustība – tas ir tāds turpinājums. Es gan pieļauju, ka var būt dažādi veidi, kā kaut ko iemācīties, ka var pieiet no otras puses – kad skola ir iegūta ar kādu citu paņēmienu, var atgriezties pie klasiskā zīmējuma.

“Haoss” jau vispār ir diezgan novalkāts vārds, ar ko apzīmē sazin ko, piemēram, samētātu virtuvi. Haoss ir tāda sistēmas īpašība, kas ir pilnīgi definēta, ka tā var darboties neprognozējami. Savos darbos man ar haosa teorijām sanāk saskarties pavisam reāli. Strādājot ar tādiem nestabiliem procesiem, kā lāzera stara laišana uz mazu asins pilienu… Man nav tās iespējas, kas bija agrāk – veidot vispirms kādas skices, pirms gleznošanas kaut ko pārnest uz audekla. Šeit darbojas pavisam citi procesi, kuri var neatkārtoties.

Sanāk pieskarties tam līmenim, kuru mēs īsti nevaram izskaidrot. Arī, piemēram, runājot par kvantu fiziku – kāpēc tā tik daudzus cilvēkus fascinē? – Jo tās likumi ir mums līdz galam neizprotami.
Tie likumi ir pilnīgi pretēji mūsu likumiem. Piemēram, kad pieiet tuvumā tām manām bildēm, var redzēt mazas strīpiņas – tie ir elektromagnētiskie viļņi, interferences. Tas man pašam bija liels pārsteigums. Kad tu kaut ko ieraugi mikroskopā, tas ir viena veida ceļojums citā pasaulē, tas ir pavisam kaut kas cits. Kad tu redzamā pasaulē pārcel lietas, kas tāpat ir vienmēr klātesošas, taču ir neredzamas, tā mēroga maiņa ir interesanta. Cilvēkiem vienmēr ir interesējuši viņi paši, bet šajā gadījumā viņu attēls nes līdzi kaut kādas neizskaidrojamas lietas. Tad, kad tu tos cilvēkus šādā veidā portretē, sajūta ir, ka tur kaut kas svarīgs paralēli notiek. To ievēroja arī dažādi cilvēki – ka gleznas atšķiras, katrā cilvēkā ir kaut kas savs.

Izstādē redzams arī tavas draudzenes un jūsu gaidāmā bērna dubultportrets. Tas ieturēts tādos maigākos, sievišķīgākos toņos – gaiši violetais ar zaļo, savukārt tavs pašportrets ir sarkans ar oranžu, tāds ļoti enerģisks, savā ziņā eksplodējošs. Cik ļoti gatavais attēls sakrīt ar to, kā tu portretējamo cilvēku redzi?
Tas var kalpot par pamatu spekulācijām, tomēr tā ir interesanta sakritība, par kuru uzzināju tikai pēc tam – pašportreta tapšanas laikā notika saules vētras. Ja to bildi pagriež horizontāli, tad tad tas pilnīgi sakrīt ar tiem saules vētru attēliem, ko NASA tajās ziņās dienās publicēja, sanāk dubultnieki.

Bet par to mākslinieka interpretāciju – tā jau ir bijis vienmēr, objektīvs portrets nav iespējams. Paskatoties mākslas vēsturi – kādi tik tie portreti nav: visādi reprezentatīvie, pasūtījuma portreti, īpaši pirms fotogrāfijas rašanās. Kad man bija izstāde Londonā, aizgāju uz Rembranta portretu izstādi, kura mani ļoti iespaidoja. Tas, kas tajos portretos ir redzams, ir viena vienīga gaisma. Gleznota ir tikai tā cilvēka puse, kuru apspīd gaisma, un otra puse tik maz ir izgleznota, ka par to nemaz nevar saprast, vai tā ir, vai nav. Un tā jau arī reāli ir – mēs viens otru redzam ar atstarotās gaismas palīdzību, un to, kādi mēs patiesībā izskatāmies, mēs nemaz nevaram iedomāties.

Portreta jēdzienu tradicionāli izprot citādi – tajā ir attēlots cilvēks atpazīstamā veidā (protams, savu lomu vienmēr ir atvēlot mākslinieka interpretācijai). Savukārt Tavi portreti ir pavisam cita veida. Vai, tavuprāt, ir mainījies veids, kādā mēs redzam pasauli?
Manuprāt, DNS ir vairāk personu apliecinošs elements nekā sejas attēls, kurš ir, piemēram, ar plastisko ķirurģiju manipulējams. Šie mani darbi nav abstrakti, tie ir tieši tas, kas ir – reālāki par reālu, absolūti konkrēti savā izpausmē, parādot to, kā tajos lūzt gaisma.