Kam labums?

Vai pusotra gada noilgums ļaus Satversmes tiesnesei iziet sveikā?

Varbūt aiz pieraduma un nepiesardzības, varbūt aiz cilvēciska paguruma, taču Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra pirmdienas radio intervijas sākums patiešām nevar neizraisīt zināmu veselā saprāta apjukumu. Šādu reakciju apliecina arī tūlīt sekojošie gudrie IR komentāri. Dīvaini nepiesegtā un atklātā veidā intervijas tekstā un zemtekstā pausta neapmierinātība, nepatika vai pat vienaldzība – ne jau pret bijušās Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Vinetas Muižnieces dokumentu „korekciju" partijas interesēs, kā būtu sagaidāms, bet pret prasmīgi piesegtās, tomēr drosmīgi uzietās amorālās aizkulišu darbības publiskojuma lietderību. 

 Pragmātiskais stils, kas izpaužas Satversmes amatpersonas jautājumā- kam no tā labums- patiešām ir būtisks? Iespējams, ar to Satversmes tiesas vadītājam izdosies papildināt Latvijas varasvīru izteikumu panteonu tautas atmiņā. Kas attiecas uz atbildi, tā savukārt var kalpot par nopietnu materiālu varas pārstāvju domāšanas shēmas analīzei Latvijā. Pie tās tad nedaudz pakavēsimies. 

Kam labums? Intervijā tas piedēvēts tikai diviem deputātiem- pašreizējās Juridiskās komisijas vadītājai Ilmai Čepānei un Aleksejam Loskutovaam, labuma guvēju pamatojumam izmantojot ironisku piebildi „taisnības cīnītāji". Ja par labumu uzlūko godīgu saskaņu ar sevi vai tautas atbalstu, tad Kūtra kunga apgalvojumam un apzīmējumam nākas pilnībā piekrist, tikai bez ironijas – patiesā cieņā un pateicībā par divu cilvēku cīņu ar banālu ļaunumu, kas tik ilgi paralizējis godīgu likumdošanu un demokrātisku pārvaldi Latvijā. Pilnībā un pašsaprotami diemžēl jāpaļaujas uz augstās amatpersonas intuīciju, ka uz labuma gūšanu minēto deputātu rīcības rezultātā nav ko cerēt divām iestādēm – Saeimai un Satversmes tiesai. Kā ar tiesnesi Vinetu Muižnieci un viņas labumu? No vienas puses, mērķu un līdzekļu rezultatīvais saskaņojums būtu uzlūkojams par nesavtīgas rīcības paraugu – sava goda upurēšanu partijas interesēs, vieglo dienu nolikšanu Tautas partijas lojalitātes vārdā. Taču tikai tādā gadījumā, ja toreizējā Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja apzinātos, pirmkārt, likuma kavēšanas, kā arī tehnisko svītrojumu un labojumu bīstamību savai turpmākajai karjerai, pieļaujot, ka mahinācijas var tikt atklātas, un, otrkārt, ja viņas uzskati par taisnīgiem mērķiem nebūtu pretrunā ar universālu un ikdienišķu vispārpieņemta godīguma izpratni. 

 Kas attiecas uz baiļu sajūtām likuma bremzēšanas notikumos, par to klātesamību jāšaubās, jo labojumi protokolā izdarīti ar neslēptu pašas Saeimas komisijas vadītājas roku. Varas nekaunības un augstprātības ievingrināta roka, visticamāk, arī šoreiz vadījusi amorālo aizkulišu darījumu. Par to, protams, klusē gan Kūtra kungs, gan klusējuši un klusēs atsevišķi partiju labuma, nevis tautas kalpi. 

 Gadu gaitā Latvijā izstrādāta stereotipa publiskas retorikas shēma, kura kāda atklātībā nonākuša politiska negadījuma attaisnojumam piedāvā tikai juridisku līdzekli – nevainības prezumpciju un pacietīgu tiesas sprieduma gaidīšanu (kura visbiežāk paliek tikai nepiepildāma un nepiepildīta iespēja), stiprā paļāvībā uz to, ka likumi Latvijā dažkārt nav pakļauti tālo Sinaja kalnu autoritātēm, bet atkarīgi tikai no tuvi blakusstāvošo balsojuma vai vietējo tiesnešu lēmumiem. 

 Arī Gunāra Kūtra domāšanas shēma ir kristālskaidri juridiska- tipisks juridiski formāla automātisma gadījums: pusotra gada (kāda mūžība!) glābjošais noilgums ļaus iziet sveikā gan Satversmes tiesnesei, gan viņas priekšniecībai. Un TV ekrānos blakus Satversmes tiesnešu sejām līdz apnikumam būs skatāms pustiesāta mahinatora stindzinošais smaidiņš vai odiozu labas Latvijas solītāju ellišķīgā nopietnība. Līdz tautas sprieduma brīdim, kad vienreiz, iespējams, tā prasīs morālu atbildību par, atvainojiet, prastu blēdību.