Bailēm lielas acis

Krievijas prezidents biedē sevi un citus 

"Mēs" un "viņi", vārdā nenosaukti "viņi", kas apdraud stabilitāti Krievijā, un, iespējams, pat vēlas sagraut valsti. Visāda veida konspiroloģijas teorijas parasti ir izplatītas ne sevišķi izglītotu cilvēku vidū. Šoreiz iznācis netradicionāli. Vārdi par "mums" un sliktajiem "viņiem" izskanējuši no Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva mutes, un šo cilvēku par mazizglītotu nav atļāvušies nosaukt pat klaji viņa nelabvēļi. 

Piektdien Ziemeļosetijas galvaspilsētā Vladikaukāzā tika sasaukta Nacionālās pretterora komitejas NPK sēde. Tās darba kārtības galvenais jautājums bija cīņa pret terorismu Krievijā. Galvenais ziņotājs bija Krievijas Federālā Drošība dienesta (FDD) direktors Aleksandrs Bortnikovs (piebildīsim – Medvedeva "izbīdīts" cilvēks), kas pastāstīja par Krievijai akūtajā terorisma apkarošanā padarīto un tuvākās nākotnes uzdevumiem. Taču sēdes centrālā figūra, dabiski, bija prezidents. Arī viņš runāja par padarīto un darāmo, taču ne tikai par to vien. 

Prezidents atgādināja, ka līdzīga satura sēdē notikusi aptuveni pirms gada un bija veltīta lielākoties stāvoklim Dagestānā. Toreiz visām ar terorisma apkarošanu struktūrām tikuši izvirzīti vairāki uzdevumi, kas, ja ticam sēdes stenogrammai, kas daļēji pieejama arī internetā, nav zaudējuši aktualitāti arī pēc gada. 

Mazliet statistikas: gada laikā "iznīcināti 332 bandīti", dzīvību zaudējuši 268 tiesībsargājošo institūciju darbinieki. Te nav ko piebilst – pilsoņu karā, kā jau pilsoņu karā. Nav īsti korekti ienaidniekus (nu nav viņi nekādi lielceļa laupītāji vai somāliešu pirāti) dēvēt par "bandītiem", taču Krievijas prezidentam pieņemamāka liekas šāda terminoloģija. Ar izteicienu neizvēlību (vienkāršajiem cilvēkiem saprotamāk?), visticamāk, skaidrojams prezidenta uzsvērtais, ka "runa nav (..) tikai par atmaksu". "Atmaksāt" vai "atriebt", tas, atvainojiet, nav valsts uzdevums. Valsts uzdevums ir sodīt vainīgos. Diezin vai mācītais jurists Medvedevs to nezinātu, taču laikam jau gribas izskatīties varen bargam. Variēti, bet neizpalika arī jau pirms desmit gadiem pirmo reizi uzsauktā, "nožmiegšana atejā". 

Taču pagājušajā gadā pasaule kopumā izskatījās mierīgāka, vismaz Krievijai ģeogrāfiski diezgan netālie Tuvie Austrumi, un visi Mubaraki un Kadafi likās sēžam amatos neizkustināmi, kā Ēģiptes Sfinksa. Šo gadu Tuvo Austrumu valstīs iezīmēja tas, ko pieņemts dēvēt par "krāsainajām" revolūcijām. Tā ir neprognozējamākas, par savulaik Dienvidslāvijā, Gruzijā vai Ukrainā notikušajām. Protams – tā ar revolūcijām bijis no laika gala – daudziem rezultāts stipri nesakrita ar cerēto un gaidīto. Tuvo Austrumu valstīs diezin vai būs citādi. Labi, un tikai labi brīnumi notiek vienīgi pasakās. 

Var piekrist Medvedevam, ka stāvoklis arābu valstīs "ir ļoti smags" un daļēji tam, ka "vairākos gadījumos runa var iznākt par vairāku biezi apdzīvotu valstu dezintegrāciju, par to sabrukšanu sīkās šķembās". Lībija. Irāka, Jemena – pilnīgi iespējams, turpretim Tunisijā vai Ēģiptē kaut kas tāds šķiet ļoti mazticami. 

"… ko Ēģiptē darīja "Google" top-menedžeri, kādas manipulācijas tur tika veiktas ar tautas enerģiju?"

Taču ne jau Tuvie Austrumi sagādājuši Medvedevam lielākos sirdsēstus: "Jāskatās patiesībai acīs. Tādu scenāriju viņi jau agrāk gatavoja mums, un vēl jo vairāk mēģinās realizēt to tagad. Taču jebkurā gadījumā šāds scenārijs "neies cauri"". 

Piebildīsim, ka iepriekšējā dienā preses konferencē Briselē Krievijas premjers Vladimirs Putins, pieminot notikumus Tuvajos Austrumos, pauda, ka "Jāļauj cilvēkiem pašiem noteikt savu likteni un savu nākotni. Jādod viņiem iespēja veidot savu likteni dabiskā ceļā, bez jebkādas iejaukšanās no ārienes". Rūdīta čekista tiešumā par "viņiem" izpaudies (arī publiski) Krievijā reāli ļoti ietekmīgais valdības pirmais vicepremjers Igors Sečins, kas aicinājis – ne vairāk, bet arī ne mazāk – izanalizēt, "ko Ēģiptē darīja "Google" top-menedžeri, kādas manipulācijas tur tika veiktas ar tautas enerģiju". Krievijas varenie zina, ko ēduši, tāpēc zina arī no kuras puses gaidāmas briesmas Putina režīmam. Tāpēc jau laikus piesauc grēkāžus – "viņus". Līdz "vilks aitās!", Krievijai, atšķirībā no, teiksim, Baltkrievijas, vēl patālu. Taču saausīties ir pamats, jo starp Putina, Mubaraka vai Kazahijas Nazarbajeva režīmiem nav principiālas atšķirības. Detaļās, niansēs tās, protams, pastāv, un pavisam reāli, taču visiem šiem diktatoriskajiem, pusdiktatoriskajiem un autoritārajiem režīmiem ir kāda kopīga iezīme: "spicē" tikušo krampjaina turēšanās pie varas, jo citādi – "pirkstu līdz ar gredzentiņu". Nu pagalam nepievilcīga perspektīva.