Būs latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts

29. janvārī VSIA „Latvijas Koncerti” aicina uz ikgadējo Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, kurā uz Lielās ģildes skatuves spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris,  Latvijas Nacionālais operas simfoniskais orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris un kamerorķestris Sinfonietta Rīga.

Koncertā dzirdēsim Riharda Zaļupes jaundarbu Koncerts Landscape of Quetzalcoatl desmit timpāniem un orķestrim, Pētera Vaska Credo pirmatskaņojumu Latvijā, kā arī Imanta Kalniņa Koncertu čellam ar orķestri, Romualda Kalsona „Retrospekciju” un Imanta Zemzara mūziku no kinofilmas „Ugunszīme”.

Lielu jubileju svinēs simfoniskā orķestra krāsu spožais pārvaldnieks Romualds Kalsons (1936) – 7. septembrī viņam apritēs 75. Kalsona daiļradi janvāra koncertā pārstāvēs viens no skaistākajiem un apcerīgākajiem meistara opusiem “Retrospekcija” ar ziemeļniecisku sveicienu Sibēliusa “Skumju valsim”.

Sešdesmitgadnieku pulkam 2011. gada aprīlī pievienosies mūzikas izzūdošās bruņniecības bastions Imants Zemzaris (1951) – no viņa daiļrades atcerēsimies 70. gadus, kad Ansis Epners interesējās par stikla pūtējiem, kā rezultātā tapa filma “Ugunszīme” ar Zemzara mūziku.

Pusapaļu jubileju aprīlī svinēs Pēteris Vasks (1946). Normunds Vaicis diriģēs Vaska Credo, kas piedzīvoja pasaules pirmatskaņojumu 2010. gada aprīlī Brēmenē. Pēteris Vasks saka: “Mēs dzīvojam diezgan tumšā laikā. Neiecietība, naids – ļaužu, tautu, valstu, arī reliģiju starpā. Ideālu neesamība. Vērtību sistēmas ļodzīšanās, varbūt pat sabrukums. Ko darīt komponistam šādā laikā? Manuprāt, karstāk nekā jebkad vēstīt par harmonijas iespējamību, par ideālu esamību, par ticības un mīlestības spēku. Credo orķestrim sacerēts 2009. gada pavasarī. Pēdējās korektūras partitūrā pierakstīju Ziemassvētku laikā. Viendaļīgo kompozīciju ievada nesteidzīgs augšupejošs klarnetes dziedājums. Vienkāršs kvintas apjoma motīvs veido pirmo epizodi. Vairākkārt atkārtojoties, tas pakāpeniski pieņemas spēkā, līdz izskan orķestra tutti. Credo centrālo epizodi veidoju no diviem posmiem. Pirmais posms – dziļā ticībā centrēta lūgšana, kluss, nesteidzīgs orķestra dziedājums attīstoties iegūst spēku un pārliecību. Tomtoma pārcirtiens un tempa paātrinājums ievada kulminācijas posmu – skanējums pakāpeniski, bet neapturami pieņemas spēkā, svarīga loma metāla pūšaminstrumentiem. Himnisks mīlestības visuvarošā spēka slavinājums vainago skaņdarbu. Pēc kulminācijas orķestra skanējuma intensitāte pakāpeniski mazinās. Reprīzē atkal ieskanas Credo ievadošie skaņu tēli. Šoreiz apgrieztā secībā – bez dinamiskas attīstības. Pamazām ejot uz klusumu, Credo izskan iekšējas gaismas pilnā dziedājumā. Es ticu, ka jebkurš sirds asinīs dzimis skaņdarbs spēj pasaulē kaut nedaudz vairāk gaismas iedegt. Es ticu garīgās vertikāles esamībai un par to vēstīšu ik skaņdarbā līdz pēdējam elpas vilcienam.”

Riharda Zaļupes jaundarba – Koncerts Landscape of Quetzalcoatl desmit timpāniem un orķestrim – pirmatskaņojums uzticēts orķestrim Sinfonietta Rīga un diriģentam Normundam Šnē, solists būs Riharda Zaļupes mentors un guru, LNSO sitaminstrumentu grupas koncertmeistars Edgars Saksons. Rihards Zaļupe saka: “Koncerts Landscape of Quetzalcoatl veltīts Edgaram Saksonam. Kecalkoatls (quetzal čūska) ir viens no lielākajiem Senās Mesoamerikas dieviem, kuru attēlo kā čūskas un putna krustojumu, sintēzi. Kecals bija svēts putns ar ļoti skaistām spalvām, kuras izmantoja augstmaņu un rituāla tērpu izgreznošanai. Valdīšanas aizgādnim Kecalkoatlam piedēvēja vairākas inkarnācijas. Svarīgākā no tām – Dievs Radītājs. Priesteri Kecalkoatlu bieži lika pretstatā ar viņa šamaniski orientēto tumšo brāli Teskatlipoku jeb Kara dievu. Saskaņā ar acteku un maiju leģendām Ceturtā Saules laikmeta beigšanos izraisīja lielie plūdi. Pēc tam Kecalkoatls un Teskatlipoka izveidoja debesis un radīja pasauli. Taču pasaulē nebija iedzīvotāju, un Kecalkoatls nolaidās pazemē pēc cilvēkiem, ko iznīcināja plūdi. Viņu kaulus izsēja uz zemes kā kukurūzas graudus un aplēja ar dievu asinīm, tādējādi radot pašreizējo cilvēku paaudzi un Piekto Saules ēru. 

Koncerta ideja radās šī gada pavasarī – Edgars Saksons ierosināja uzrakstīt kaut ko neparastu timpāniem un orķestrim. Tā radās doma par desmit timpāniem. Koncertam divas daļas: pirmā enerģiska kā deja, otrā – kā monologs ar strauju kodu. Neparasti varētu būt tas, ka skaņdarbu caurstrāvo timpānu melodiskums un ritmiskums, proti, akcents likts vairāk uz melodijām un ritmu, nevis uz krāsu.”

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā mums būs reta iespēja klausīties sen nedzirdēto Imanta Kalniņa Koncertu čellam ar orķestri, kas komponēts studiju laikā Latvijas Mūzikas akadēmijā 1963. gadā. “Es to rakstīju II kursā. Mācību programmā bija paredzētas tikai variācijas, ar tām diezgan ātri tiku galā un gribējās paņemt vienu soli uz priekšu, uzrakstīt kādu izvērstas formas gabalu. Profesors Ādolfs Skulte teica – labi, rakstiet,” atceras Imants Kalniņš. Šajā mūzikā sastapsimies ar Imantu Kalniņu, kurš, iespējams, nesen klausījies kādu Šostakoviča simfoniju (kā daudzi tālaika skaņdari), taču vienlaikus piesaka sevi kā oriģināli domājošu jaunu autoru, kuram netrūkst izteiksmes asuma, dramatiska spēka un tieksmes uz saturiski piesātinātu apceri.  29. janvāra koncerta solists būs viens no labākajiem Latvijas čellistiem Ēriks Kiršfelds – pieredzējis solists, kamermūziķis un orķestra mākslinieks ar vērā ņemamu pieredzi Liepājas simfoniskajā orķestrī un Kremerata Baltica, Lielās mūzikas balvas 2009 laureāts par izcilu darbu ansamblī.

Biļetes var iegādāties „Biļešu paradīzes”  kasēs.