Energoatkarība no Krievijas nesarūk

Eksperts: atjaunojamie resursi izdevīgi tiem, kas investēja laikus

Transporta degvielas cenas Latvijā Eiropas kontekstā ir adekvātas, bet Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas nemazinās, drīzāk pieaug, secina ''Citadele Asset Management'' energotirgu lietpratējs Zigurds Vaikulis. Sarunā ar Ir.lv viņš pauž viedoklis, ka enerģētikas nākotne ir sašķidrinātajā dabasgāzē, jo elektrības ražošanu joprojām stipri ietekmē politika.

Kā vērtējat to, kas šobrīd notiek ar degvielas cenām?

Ja pavēro to, kas notiek medijos un publiskajā telpā, redzama ir mūžīgā neapmierinātība ar to, ka cenas ir par augstu. Ņemot vērā, ka cena dīzeļdegvielai un benzīnam nekad nav bijusi tik augsta, cik tā ir šobrīd, protams, tas viss atkal ir aktualizējies. Tomēr jau gadiem sekojot līdzi un brīžiem arī karsti ar mediju starpniecību diskutējot ar degvielas tirgotājiem, nācies atklāt, ka patiesībā strīdus apmērs ir kādi divi, trīs santīmi. Cena varētu būt zemāka par trīs, četriem santīmiem, ja mums būtu superefektīva konkurence un kompāniju darbība būtu maksimāli efektīva.

Vai pēdējā laika cenu pieaugumam der publiskajā telpā izskanējušais attaisnojums, ka Latvijā ir zemākās cenas Eiropā?

Tās ir pilnīgākās muļķības. Ja skatāmies cenu bez nodokļiem, ko būtu vispareizāk salīdzināt, jo nodokļi atšķiras benzīnam un dīzeļdegvielai, tad mums mērķis varētu būt Igaunija, jo tur ir konstanti lētāka degviela par kādiem diviem, trijiem santīmiem. Kāpēc? Tas ir jautājums, uz ko gandrīz neviens nevar atbildēt. Savukārt Lietuvā degviela ir par santīmu dārgāka. Latvijas degvielas cena bez nodokļiem Eiropas kontekstā ir pa vidu – nav ne lētākā, ne dārgākā. Tā ir puslīdz adekvāta. Var, protams, novērot brīžus, kas ietekmē degvielas cenas, bet mēs atkal runājam par dienām, nedēļām, tāpēc lielā klaigāšana, troksnis ir nedaudz lielāks nekā problēma.

Mums ir viens no zemākajiem akcīzes nodokļiem Eiropas Savienībā (ES) gan benzīnam, gan dīzelim. Akcīzes nodoklis ir ES direktīva, tam obligāti ir jābūt. Savukārt vecajās Eiropas valstīs akcīzes nodoklis ir augstāks. Tāpēc degvielas tirgotāji parasti min, ka cena ir viena no zemākajām, bet nav īsti godīgi salīdzināt.

Vai degvielas cenu būtiski samazinātu nodokļu pazemināšana? Vai tas vispār iespējams Eiropas energopolitikas kontekstā?

Līdz šim nodokļi ir tikai palielinājušies, tāpēc ir grūti pateikt, kas notiks, ja pazeminās nodokļus. Nav tādas pieredzes. Īpaši šie straujie kāpumi notika tad, kad bija piemērošanās minimālajām akcīzes nodokļa prasībām, tad cenas katru gadu cēlās par 5–7 santīmiem. Tagad nodoklis jau ir pie 30 santīmiem. Tas kāpums bija diezgan straujš.

Tas ir jautājums valdībai. Vērojot nodokļu tendences, praktiski neiespējami iedomāties, ka valdība varētu pazemināt akcīzes nodokli degvielai, lai vēl kaut kā īstenotu minimālās ES prasības. No otras puses, budžetā vajag naudu, un akcīze degvielai ir sociāli pieņemama – ja vari braukt ar mašīnu, tad vari arī samaksāt. Praktiski sapņos nerādās, ka valdība varētu pazemināt akcīzes nodokli.

Kas īsti notika ar degvielas cenām Latvijā?

Mums ir akcīzes nodoklis – vairāk nekā 25 santīmu kāpums ir tikai uz nodokļu rēķina. Gāzei un siltumam bija tā problēma, ka bija PSRS cenas, kuras tika pielāgotas Eiropas cenām ar 30% kāpumu. ''Gazprom'' kādos trijos soļos pielāgoja šīs summas. Pēc būtības gāzes cenas nav kāpušas piecus gadus. Tektoniskas pārmaiņas gāzes tirgū notiek patērētājiem par labu.

Elektrības cena paaugstinās, jo palielinās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme. Vai to vēl varētu paaugstināt?

Nodokļu faktors bieži spēlē paralēli – palielinās nodokli, palielinās cenu, tāpēc savukārt necelsies cena, ja tai būs jāceļas kaut kādu objektīvu tirgus apstākļu dēļ. Piemēram, ja gāze, ko izmanto elektrības ražošanā, kļūst dārgāka, tad arī elektrība kļūs dārgāka, neskatoties uz to, kas notiek ar nodokļiem.

Cik var spriest, neviens vēl nav atmetis domu, ka elektroenerģijas cenu varētu paaugstināt. Vidēji gadā ar gāzi tiek saražoti zem 15% no visas elektroenerģijas Latvijā. Tātad ja gāzes cenas palielinās par 10%, tad elektrības tarifs arī. Kad bija krīzes karstums, tad bija zemākā gāzes tirdzniecības cena, tagad kāpums ir diezgan liels – 40%. Es saku, ka saistībā ar gāzes cenu izmaiņām šis ir attaisnojums elektrības ražotājiem, lai paceltu elektrības cenas par 5%. Taču elektrības cenas veido desmitiem sīku faktoru – gāzes cenas, elektroenerģijas iepirkšanas cenas, ražošana hidroelektrostacijās, alternatīvie enerģijas ražošanas veidi, kas jāsubsidē, utt. Es teiktu, ka gāzes cenas nav galvenais, no gāzes tiek ražoti 10–12 % patērētās elektroenerģijas daudz svarīgāki te ir iepirkumi no ārzemēm.

Vai publiskajā telpā piesauktā enerģētiskā atkarība no Krievijas ir mazinājusies?

Atkarība nav mazinājusies, drīzāk vairāk intuitīvi gribas domāt, ka ir palielinājusies. Palielinoties patēriņam, elektroenerģijas patēriņš ir palielinājies, arī jauni ieguves avoti nav parādījušies, drīzāk gājuši prom, piemēram, Ignalinas atomelektrostacija, kas aizvērta.

Principā runājot par Eiropas tirgu, Eiropas vidus daļa, Francija, Vācija ir daudz mazāk atkarīgas no Krievijas gāzes – energo kompleksa pamata pīlāra. Viens iemesls ir alternatīvie resursi. Eiropa patērē kādus 40% no Krievijas saražotās enerģijas. Norvēģija un Dānija var cīnīties ar cenām, jo tām ir savi fosilie un atjaunojamie resursi. Tiek pārspriestas ''Gazprom'' uzliktās cenas, jo rodas alternatīvi avoti. Sašķidrinātā dabasgāze kļūst arvien aktuālāka. Šķidrās dabasgāzes termināļus būvē visā Eiropā. Dabasgāzes bizness kā tāds tikai aug. No austrumiem iegūst arvien vairāk, šķidrina un sūta uz Eiropu, tāpēc Eiropas atkarība samazinās.

Principā gāzes un enerģijas tirgus nav benzīns, kuru var, rupji runājot, reģistrējot SIA, vest ar kuģiem uz Latviju. Tas nav tik neiespējami un tur nav tik lieli ieguldījumi, kā ar gāzi un elektrību. Elektroenerģijas tirgus arī ir daudzreiz mazkustīgāks, viss notiek ļoti lēnām.

Vai Latvijā notiek procesi, kas mazina atkarību?

Latvijā nenotiek. Ir lielie projekti, piemēram, atomelektrostacijas (AES) būvniecība. Atomenerģijas tēma visā pasaulē kļūst karstāka, taču tas viss notiek gadiem. Gāze iet uz beigām, elektroenerģijas patēriņš palielinās. Ja mēs uzbūvēsim [AES], mēs nebūsim atpalikuši muļķi. Tā tēma ir ļoti aktuāla, un mūsu potences ir jāapsver. Otrs ir sašķidrinātās gāzes termināļi. Lietuva ir to gatava organizēt Baltijas līmenī. Kā rāda pieredze, sašķidrinātā gāze ir lētāka nekā ''Gazprom'' cena parastajai dabasgāzei.

Kāds ieguvums Latvijai būtu Lietuvas un Baltkrievijas šķidrās gāzes termināļa projekts?

Tā ir reāla tēma. Amerikā visi bija fokusējušies uz naftu, bet tad attīstījās tehnoloģijas, kā iegūt dabasgāzi daudz ātrāk un lētāk. Sašķidrinātajā dabasgāzē ir nākotne. Tagad ir atklāti horizontālie urbumi, tāpēc gāzes cenas turpina kristies. Eiropā energoresursu cenas kāpj, bet Amerikā – tieši otrādi, jo nav kur īsti to gāzi likt. Saražo tik daudz, ka paši nevar īsti patērēt, un izvest nevar, jo nav infrastruktūras. Nebija gatavi tam, ka gāzes būs tik daudz. Domāju, ka agrāk vai vēlāk viņi tiks ar to galā un gāze nāks no Amerikas. ''Gazprom'' arī ir sapratis, ka Krievijas dominance vairs īsti nestrādā, cilvēki sāk izvēlēties citus veidus. Tāpēc jau viņi pazemina tarifus.

Gāzes kompānijas "Itera Latvija" prezidents Juris Savickis sacījis, ka Latvijas netiešā taktika ir lūgt Gazprom samazināt cenas, lai ietaupījumu novirzītu atjaunojamo resursu izmantošanai. Cik šāda taktika ir pareiza?

Nespēju šo plānu sasaistīt ar ''Gazprom'' cenām. Dīvaini. Kā tas varētu notikt? Par gāzi būs jāmaksā tikpat, bet starpību kāds savāks? Es domāju, ka es pats un ražotāji nebūs gatavi, lai kāds gudrinieks savāc cenu starpību. Tiešām kāds saka šādas muļķības? Es nesaprotu, kā ieekonomētā nauda nonāks kaut kur, kur to varēs iztērēt. Reāli jau mēs tērēsim mazāk par elektrību, vairāk par kaut ko citu.

Kā vērtēt prognozes par naftas un citu fosilo resursu izbeigšanos? Cik liela loma tām ir fosilo resursu ieguvēju vēlmē paaugstināt cenas?

Vecais stāsts ir par to, ka pēc 50 gadiem naftas vairs nebūs un, neatrodot alternatīvos resursus, būs problēmas. Principā 2002.gadā barels naftas maksāja 20, tagad – 100 dolārus. 2002.gadā sākās haoss, sākās Irākas karš, bet pazuda tēma, ka nafta beigsies. Investori to izmantoja. Tā ir taisnība –  nafta beigsies, bet – cik drīz, tas ir aktuāls jautājums. Visi sapriecājas, ka nafta beigsies, bet, kad nebeidzas, tad cenas krīt līdz 30 dolāriem.

Cenu virziens uz augšu nebūs vairāk par 20–30 dolāriem par barelu. Nepiekrītu, ka cena sasniegs 200 dolārus. Savukārt par iepircēju vēlmi kaut ko palielināt grūti iebilst, jo fosilo resursu ieguve paliek dārgāka.

Ir formula, kas nosaka, cik izdevīgi sūknēt naftu – ieguves izmaksas reiz trīs. Šie 100 dolāri ir ļoti izdevīgi. Pēc 50–100 gadiem nafta beigsies, bet, ja šodien nesūknē, ir mazāki ieņēmumi, vajag naudu. Pieturēt naftu, lai rastos kaut kāds stress, ilgtermiņā nav izdevīgi. Šobrīd ir tā situācija, ka visiem vajag naudu, tāpēc OPEC [naftas ieguvēju valstu organizācija, kas nosaka ieguves kvotu un līdz ar to cenu pasaules tirgū – red.] pārkāpj paši savas kvotas. Tik liels pārkāpums kā šobrīd viņiem nav bijis – ir kvotas, bet viņi ražo vairāk. Ar to pašu, ka ražo vairāk, ir daudz neizmantotas enerģijas, un viņiem niez rokas izsūknēt vairāk. Principā, ja rodas stress un nafta maksā 100 dolārus, uzvar skopums – par šādu cenu pārdos tik daudz, cik vajag. Jo augstāk naftas cena kāps, jo vairāk neizmantotās jaudas tiks izmantots, lai saražotu to peļņu.

Kādus energoresursus vēl varam izmantot?

Biomasu, kokrūpniecības atlikumus. Ir doma, ka varētu palielināt koksnes izmantošanu, bet ir argumenti, ka, iespējams, koksni var pārdot dārgāk, nekā pirkt no ''Gazprom'' gāzi un ražot enerģiju. Vēji mums ir lokāli, atsevišķu ciemu līmenī. Ja gribam kaut ko mainīt, tad tas viss ir ļoti kardināli jādara.

Vai un kā Latvija var paplašināt izmantojami energoresursu veidus? Vai Latvija nav palikusi nomaļus no jauno tehnoloģiju attīstības atjaunojamo resursu izmantošanai?

Latvija ir vienā no pirmajām vietām pēc atjaunojamo resursu izmantošanas, visi lauki tiek kurināti ar malku. Salīdzinoši liela ir šī daļa, iespējams, tāpēc, ka kaut kādā ziņā esam atpalikuši. Iegūstam enerģiju arī no ''Latvenergo'' Daugavas hidroelektrostacijām, tāpēc teikt, ka Latvija ir baigi fosilā, nevarētu.

Kādu Jūs redzat turpmāko cenu nākotni energoresursu jomā?

Domāju, ka virziens ir uz paaugstināšanos. Grūti iedomāties, ka kaut kas strauji varētu mainīties. Protams, joprojām ir aktuāli visi atomprojekti, bet kopumā cenas paaugstināsies, lai gan neticu, ka viss notiks strauji.

Gāze ir labs piemērs – salīdzinoši īsā laikā, kad bija zināmas metodes, bet nebija vēl tehnoloģiju, Amerikā attīstījās horizontālie urbumi. Arī Polijā pēta, vai tādi varētu būt. Eiropā darīs līdzīgi. Viena tehnoloģija maina tirgu. Naftai diez vai kaut kas mainīsies, tās cenas kāps uz augšu. Kopumā arī viss komplekss, bet tas nebūs ļoti strauji. Neticu, ka pāris gadu laikā viss maksās četras reizes vairāk, kā tas tiek sludināts. Pēdējie gadi pierādījuši, ka process nenotiek tik histēriski, cenu kāpums ir loģisks un, teiksim tā, kontrolēts.