Atsaldētais liberālis

Patriots bez pilsonības un redaktors bez avīzes

Bijušais ''Telegraf'' redaktors Aleksandrs Krasņitskis intervijā žurnālā Ir atklājis – viņš negrib pieļaut Latvijas mediju pārtapšanu Austrumu tipa smadzeņu skalotājos. Portāls Ir.lv lasītāju intereses un vairāku būtisku detaļu dēļ publicē pilnu intervijas tekstu.

Skandāli ir vienīgie, kas brīvi šķērso latviešu un krievu sašķelto mediju telpu, un viens no tādiem ir laikraksta ''Telegraf'' galvenā redaktora Aleksandra Krasņitska piespiedu aiziešana no amata pagājušajā nedēļā. Notikusi drīz pēc mīklainas īpašnieku maiņas izdevniecībā, kura līdz šim izcēlās ar salīdzinošu neitralitāti un kvalitāti uz politiski angažēto krievu mediju dominējošā fona. Kas tālāk? Krasņitskim ir divas versijas – utopiskā un ciniski reālā. Starp citu, interviju sāku ar piedāvājumu ērtības labad runāt katram savā dzimtajā valodā, bet Krasņitskis nogroza galvu un turpina latviski.

Populārākais komentārs pie telegraf.lv raksta par tavu atbrīvošanu vēstīja: Latvijā nav avīžu, ir tikai īpašnieku sienasavīzes vai prostituējošas lapas. Piekrīti vai oponēsi?
Manā laikā ''Telegraf'' tāds nebija. Arī priekšvēlēšanu kampaņā paguvām sanīsties ar visiem. Jautājums, kā definējam brīvu avīzi. Ja preses brīvība nozīmē, ka avīzē vienā lapā var lamāt Lembergu un blakus otrā lapā kritizēt viņa pretiniekus, tad šādas avīzes Latvijā vairs nav. Diemžēl.

Jautājums ir vēl plašāks – ja kādā valstī ceturtā vara ir tik izkropļotā un bēdīgā stāvoklī kā pašlaik Latvijā, vai ir pamats uzskatīt, ka situācija atbilst «failed state» (caurkritusi valsts – red.) definīcijai? Manuprāt, atbilde ir jā.

Zinām, kas notiek televīzijā. Ar ''Dienu'' viss ir tik neskaidrs, ka jau ir skaidrs. Ar ''Atkarīgo'' arī. Sava konservatīvisma dēļ drusciņ labāk vēl izskatās ''lauķene'', bet drusciņ. ''Fenster'' īpašnieks ir Rīgas domes deputāts no ''Saskaņas centra'', līdzīgi var teikt par ''Čas'', kura īpašnieks balotējās Saeimas vēlēšanās no ''šleseristiem''. Tagad situācija ar ''Telegraf''. Paliek ''Bizness&Baltija'', bet krīzes dēļ tai iet grūti.

Kas ir cēlonis? Kāpēc vairākums žurnālistu nespēj vai nevēlas parādīt, kas īstenībā notiek?
Ceturtā vara atražo vai mimikrē līdzi pirmajai, otrajai un trešajai varai, kur visi runā par oligarhiem un ietekmes grupām. Katrā redakcijā var sameklēt vienu, divus vai trīs cilvēkus, kas māk un grib strādāt profesionāli, atbilstoši sirdsapziņai, bet – vai nu viņi raksta par neitrālām lietām, vai ar sakostiem zobiem – šodien rakstīšu, kā vajag, bet varbūt rīt tā, kā gribas. Tas ir līgums ar sātanu.

Baidos, ja nemainīsies kaut kas no varas un vienlaicīgi no sabiedrības puses, tad ar medijiem būs tikai sliktāk.

Kam jānotiek? Vara pati pēkšņi nemainīsies.
Utopisks scenārijs būtu liela rietumu izdevēja ienākšana Latvijā. Krietni lielāka nekā bija ''Bonnier'' (starptautisks koncerns, agrākais AS ''Diena'' īpašnieks – red.). Lai aizmugure izcelsmes valstī ir tik spēcīga, ka tiešām prese varētu pildīt savu sargsuņa funkciju.

Valsts var piepalīdzēt, lai šis scenārijs īstenotos. Pieaicināt, piemēram, CNN vai ''The New York Times''. Man nepatīk kompānijas ar valsts kapitālu, bet es varu iedomāties tādu izņēmumu – Rietumu investors nāk ar savām tehnoloģijām, ētikas standartiem, žurnālistikas skolu, naudu, un valsts no savas puses arī piedalās.

Jo es neredzu, ka pašreizējie tā sauktie sabiedriskie mediji kā LTV varēs pēc desmit gadiem izdzīvot, konkurējot tajā pašā kabelī ar CNN, MTV, un desmit Krievijas kanāliem, kuri ir simtreizes bagātāki un ražo interesantāku saturu. Jāmeklē modeļi, kā pašiem kļūt lielākiem un varenākiem. Protams, jautājums – vai tam ir sabiedrības pieprasījums? Vai liela daļa nedomā, ka viss ir kārtībā.

NYT jau paši ir glābjami. Tu tici, ka jaudīgi Rietumu mediji Latvijas situācijā redzēs interesantu tirgu? Vai nav jārēķinās, ka mūsu mediju darījumu sastāvdaļa parasti ir ietekmes pirkšana?
Tavā jautājumā ir mazvērtības kompleksa pieskaņa. Jā, ir krīze, cilvēki brauc prom, bet agri vai vēlu atkal būs ekonomikas izaugsme. Un ietekme varētu būt daļa no darījuma, bet ne tā, ka prese ir pelēkais kardināls, bet gan atklāts interešu pārstāvis ar skaidri definētu redakcionālo politiku. Mierīgi te var būt konservatīva, ultraliberāla, nacionālistiska, krievu nacionālistiska avīze, ja tas ir skaidri deklarēts.

Vēl viena lieta, kas Latvijā nav raksturīga – mediju sadalījums pēc šķirām tādā klasiski marksistiskā izpratnē. Kurš aizstāv vidusšķiras intereses? Visi tēmē uz kādu vispārinātu auditoriju, labākajā gadījumā segmentē reģionāli. Jāmeklē cits paņēmiens, piemēram, bagātības līmenis. Nevar būt viena avīze uzņēmuma īpašniekam un sētniekam – viņiem ir atšķirīgas intereses. Droši vien 70-80% satura šajās avīzēs varētu sakrist, jo ziņas ir ziņas, bet pārējais ir redakcijas akcentu salikšana.

Tirgū jau ir laikraksti uzņēmējiem, kas cīnās ar tirāžu kritumu un bija avīze 5 minūtes ar pievilcīgo nulles cenu, kas nu ir slēgta. Jautājums, kur ir vidusšķira?
Visapkārt. Ja pielieto rietumu definīciju, tad sanāks pāris tūkstoši, bet var definēt sakarībā ar mūsu realitāti.

Varu pateikt, kā definēju lasītājus ''Telegraf'' žurnālistiem. Četru cilvēku ģimene, dzīvo trīsistabu dzīvoklī Pļavniekos, zem loga stāv piecgadīgs opelis, ar kuru brauc tikai svētdienās, jo benzīnam nav naudas. Māte grāmatvede zaudējusi darbu, saņem pabalstu un reizi nedēļā taisa bilanci firmai, saņemot algu aploksnē. Tēvam ir augstākā izglītība, pirms krīzes viņš pelnīja 800 latus, tagad 450, bet ir gatavs smagi strādā un tic, ka ekonomika augs un viņš atgriezīsies pie 800 latiem vai pat 1000. Vēl ģimenē ir vecmāmiņa ar 180 latu pensiju un skolas vecuma bērns. Manā izpratnē, tā ir vidusšķira. Tie ir cilvēki, kuriem ir, kur dzīvot un ko paēst, viņi neiet uz sociālajiem dienestiem pēc palīdzības un ir gatavi paši sevi apgādāt.

Ko viņi gaida no medijiem? Un par ko ir gatavi maksāt?
Viņus interesē apkārtējā realitāte – pilsēta, veselības sistēma, izglītība, pensiju sistēma, viss, kas notiek darba tirgū. Nonākam pie klasiskā ASV provinciālo pilsētu avīžu modeļa, kas raksta par dzīvi. Es pieliktu klāt – par dzīves infrastruktūru.

Vai viņi ir gatavi maksāt par drukāto avīzi? Vai saturu internetā? Nezinu. Bet pastarpināti viņi jau maksā – caur interneta provaideriem. Varbūt te ir vēl viens risinājums, piemēram, 1 santīms no katra lata, ko saņem interneta provaideri, nonāk fondā, no kā sedz interneta satura veidošanu. Līdzīgi kā televizoru nodoklis, par kuru briti uztur savu BBC.

Es sevi definēju kā atsaldētu liberāli. Jo mazāk valsts iejaucas dažādās sistēmās, jo labāk, bet mediju jomā es neredzu, kā var citādi saglabāt presi kā tādu, ja izslēdzam brīnumu ar NYT atnākšanu. Varbūt valsts iesaistei nav jābūt finansiālai, bet jāveido medijiem labvēlīga vide. Definē brīvu presi kā stratēģiski svarīgu nozari, pēc tam runā par īpaši labvēlīgu nodokļu klimatu, jo tas ar katru gadu kļūst sliktāks.

Kolēģi tevi raksturo kā ciniķi, tāpēc – kāds ir neutopisks attīstības scenārijs?
Ciniski reālistiski – turpinās mediju aktīvu konsolidācija kaut kādās rokās. Tiek izveidota smadzeņu skalošanas mašīna. Domāju, vēl vajag divus, trīs gadus, lai šis process noslēgtos.

Baumas ir visādas, pat tādas, ka aiz visām tām īpašnieku maiņām stāv vieni un tie paši cilvēki. Ja tā būs, tad… Zini romānu ''31.nodaļas bojāeja''? Tur visas avīzes un žurnālisti bija koncentrēti vienās rokās, sēdēja vienā preses namā ar 30 stāviem, un lielā slepenībā bija arī 31.stāvs jeb nodaļa, kur žurnālisti ražoja avīzi tikai vienā eksemplārā – īsto! Neatceros detaļas, bet beigās īpašnieki izlēma uzspridzināt visu to preses namu, lai likvidētu šo 31.nodaļu.

Arī viens eksemplārs patiesības izrādījās par daudz? Kas ir šie «vieni un tie paši cilvēki» – labi zināmie trīs A?
Man šķiet, ka objektīvās realitātes ietvaros trīs A ir pazemināti līdz operatoru līmenim un ir kaut kāds pasūtījums – domāju, no Austrumiem. Izskatās, ka līdzīgs process notiek visās trijās Baltijas valstīs. Lietuvā ir ''Lietuvos Rytas'' ar ''Snoras bankas'' īpašnieku, Igaunijā baumo, ka no krievu investoru puses bijuši kontakti ar Delfi īpašnieku Luiku, šeit Latvijā arī nemitīgi baumo par to pašu ''Krājbanku'' un ''Snoras''.

Pat ja šie trīs A kungi ir tikai operatori, viņiem droši vien ir garantēta iespēja aizstāvēt arī savas intereses, tā ir win-win (visi iegūst – red.) situācija abām pusēm. K kā bija ļoti labi redzams pēdējā vēlēšanu ciklā, stulba reklāma vairs nedarbojas, vajadzīga mediju mašīna. Efektīva. Uz to pusi arī iet.

Tu sazīmē Kremļa roku?
Es saku – Krievija. Situācija nav melnbalta, ir gradācijas, sākot no tumšpelēkiem līdz gandrīz baltiem. Runājot par krievu kapitālu, diezgan daudzos gadījumos tas ir tīrs bizness. Ar medijiem ir citādi, bet maskaviešiem ir paruna – Kremlim torņu daudz. Kurš no torņiem varēja dot pavēli, man atbildes nav.

No ''Telegraf'' cilvēkiem dzird par iepriekšējo īpašnieku, Lemberga oponentu Oļegu Stepanovu, ka tas bijis labais oligarhs – finansēja attīstību, pretī neprasot neko. Vai tā bija? Kāpēc viņš nozuda?
Tīri juridiski viņš nebija īpašnieks, bet saistīts bija. Virs manis bija šefredaktors, kaut kādas pārrunas jau notika, bet manā līmenī bija tikai loģiskas lietas – piemēram, ieteikums sekot ģenerālpokurora pārvēlēšanai, ko mēs tik un tā darītu. Runāt par cenzūru – nē. Neviena rīkojuma priekšvēlēšanu laikā nebija. Mums palaimējās, ka piederējām oligarham, kam nebija savas partijas. Kāpēc uzņēmumu pārdeva? Vasarā bija baumas par pamieru tranzītbiznesa karā, acīmredzot bija citas biznesa vajadzības, nepieciešamība optimizēties.

''Telegraf'' jaunie īpašnieki un viņu intereses tev ir skaidri? Varbūt redaktora maiņa, kas kaitē biznesam, ir emocionāla kļūda, par ko nenojauš īstie īpašnieki, kuri, visticamāk, saistīti ar ''Krājbanku'' un ''Snoras''?
Nezinu, kas ir īpašnieks, bet šī ir visskaļākā versija. Neticu kļūdai – sliktajiem bajāriem un labajam caram. Ja Jeļena Breslava (publiski pieteikta kā ''Telegraf'' izdevēja konsultante, bet faktiski rīkojas kā īpašnieku pārstāve – red.) klāsta patiesās īpašnieku intereses, tad viņi redz avīzi kā pozitīvas psihoterapijas instrumentu. Miermīlīgu, omulīgu lapeli, kura ar visiem ir draugos, nevienam nekož, un tāpēc visi nāk reklamēties. Cits jautājums, vai ir lasītāji, kuri gatavi tādu avīzi pirkt, un kāda var būt ietekme bezzobainai avīzei.

Ja ķēdes otrā galā ir kapitāls no Krievijas, tad varbūt šis ir mēģinājums pārnest uz Latviju pieredzi ar Krievijas televīziju, kas ir kļuvusi pozitīvas informēšanas mašīna par valdības labajiem darbiem. Tā ir sistēmiska kļūda, kuru viņi ir pieļāvuši, domājot, ka kaut kas līdzīgs ir iespējams arī šeit.

Breslavas paziņojums «cenzūra pastāv vienmēr» ir vēsturisks, bet vai tas tika reāli īstenots?
Mikromenedžmenta līmenī cenzūras nebija, bet mēģinājumi parādīt robežas – ļoti izteikti! Pozitīvisma proklamēšana bija jau no paša sākuma. Parādīsim sabiedrībai pareizo kursu, tā teikt, ar dzelzs roku iedzīsim laimē.

Savā CV raksti, ka esi kaislīgs smēķētājs. Cik cigarešu prasīja lēmums aiziet no ''Telegraf''? Kā tas notika?
Abas kundzes (Breslava un otra konsultante Anastasija Petere, Krišjāņa Petera sieva un neoficiāli minēta kā nākamā redaktore – red.) mani pieaicināja un pateica, ka tās dienas numurā publicētais raksts (par trešklasnieku, kurš nosaucis Rīgas mēru par muļķi un iekūlies konfliktā ar skolas vadību – red.) nav pieņemams un es no šī brīža vairs nenodarbojos ar kārtējā avīzes numura veidošanu. Sākumā bija vārdu spēle, ka tā nav atlaišana, bet atstādināšana, taču ļoti ātri, bez nevienas cigaretes, nonācām pie secinājuma, ka tā tomēr ir atlaišana un parādījās formulējums par savstarpēju vienošanos.

Tātad paklupi pret Nilu Ušakovu?
Nezinu, cik liela loma bija tieši Ušakovam, vai viņš zvanīja kādam vai nē.

Kādi bija argumenti, kāpēc raksts nav pieņemams?
Nezolīds, sīkumains, nodarīja kaitējumu izdevējam. Tā ir tā sistēmiskā nesaprašanās, par kuru runāju. Ok, varbūt tas nebija gada raksts, bet pats sižets – pilsētas skolā administrācija atrodas konfliktā ar skolnieku, un domstarpību lauciņš ir attieksme pret pilsētas varu, no kuras skola ir atkarīga – tas ir klasisks pilsētas mēroga konflikts.

Par tēmu piekrītu, bet kāpēc rakstā nav neviena pirmavota, kas pats dzirdējis skolēna teikto, nevis tikai atstāsta to? Vēlāk bērns un māte apgalvoja, ka mērs nav apsaukāts – šī ir stāsta vājā vieta.
Doma bija tēmu turpināt. Bija arī cilvēki, kuri negribēja runāt. Tomēr visām iesaistītām pusēm jautājumi tika uzdoti, minimālais standarts bija izpildīts.

''Telegraf'' nereti atļāvies ironisku toni par Ušakovu. Vai nejūtat tīri cilvēcīgu prieku, ka beidzot ir krievu mērs pilsētā, kurā latvieši ir mazākumā?
A ja viņš ir mūsējais, no viņa jāprasa trīsreiz vairāk! Labi, pirmās trīs dienas pēc ievēlēšanas varam papriecāties, bet tālāk ir jāstrādā. Izdarīja daudz labu lietu, par to arī uzrakstījām, bet ja solīja kaut ko līdz noteiktam laikam, tad jāpārbauda, vai ir izpildīts un, ja nav, tad kāpēc. Tas nav nekāds ironisks tonis, tas ir normāls darbs.

Etniskie jautājumi ir ļoti šķeļoši. Tu pats nesen ministra Kristovska un ārsta Sluča sarakstes skandāla laikā komentēji, ka Kristovskim vajadzētu nošauties. Vai redzi iespēju, kā Latvija var tikt ārā no etniskā balsojuma risām?
Lūk, tas ir miljons dolāru jautājums. Etniskais balsojums ir savstarpēja ķeršanās pie rīkles. No tā droši vien iespējams iziet, ja vairākuma partijas, tieši latviešu partijas, saņemtu dūšu un atzītu, ka krieviem arī ir likumīgas intereses un nebūt ne visi krieviski runājošie ir imigranti. Ka ļoti daudzi ir Latvijas patrioti. Ka vēlme redzēt, piemēram, ielu plāksnītes ar vēsturiskajiem nosaukumiem paralēli arī krievu valodā nav nekāds mēģinājums piešūt Latviju atpakaļ Krievijai.

Kā tas domāts? Paralēli būtu jāraksta Brīvības un Ļeņina iela?
Man mīļākais stāsts ir par Maskavas forštati. Tur ir iela ar mūsdienu nosaukumu Sarkanā. Cara laikos bija «krasnaja». Nevis tāpēc, ka visas mājas celtas no sarkaniem ķieģeļiem, bet tā pēc forštates mērogiem bija bagātnieku iela, un mājas tur bija skaistas. Ja tulkojam, tad skaistā, nevis sarkanā.

Labi, štrunts par plāksnītēm, lūzuma punkts bija skolu reforma. Tā krieviski domājošai publikai bija visdziļākā trauma pēdējo 20 gadu laikā, jo runa nav par mācību valodu vai reformēšanas modeli, jautājums bija dikti vienkāršs – kurš te ir saimnieks? Saimnieks gribēja parādīt pārējiem vietu, un parādīja. Es uzskatu – pieprasīt, lai manu meitu par manu nodokļu naudu skolā māca dzimtajā valodā, tā ir pilnīgi likumīga prasība, kamēr es turos Satversmes robežās, un neviens tur neaicināja pie ieročiem.

Ja kāda partija spēs neuztvert šīs mazākuma (un ar katru gadu mazāka mazākuma) likumīgās intereses kā naidīgas valstij, tad varbūt etniskā balsojuma nebūs. ''Saskaņas centrs'' mēģināja ar šo vēstījumu iet uz latviešu pusi, ka te ir kopējās intereses un ir katras grupas likumīgās intereses, kuras nav savstarpēji izslēdzošas, bet var mierīgi sadzīvot.

Par valodu gan ir principiāla sadursme – vai nu latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, vai nav.
Man ir pretjautājums – vai liekot roku uz sirds vari piekrist, ka krievu valoda Latvijā ir svešvaloda? Krievu valodas statuss likumos vispār nav definēts, tātad tā ir svešvaloda. Vai tā ir de facto? Varam to definēt kā vēsturiskās minoritātes valodu. Latgalē ir vietas, kur nav neviena latvieša – varam definēt kā vietējās nozīmes administratīvo valodu, līdzīgi kā Igaunijā, kur viņiem konstitūcijā ir ierakstīts, ka pie noteikta sliekšņa apgrozībā parādās otra valoda (ja minoritāte veido vismaz pusi no konkrētās administratīvās vienības, paralēli valsts valodai ir iespēja saņemt atbildes minoritātes valodā un tās lietošana pieļaujama arī pašvaldības administrācijas iekšienē – red.).

Tas nozīmētu krievu valodas dominēšanu Rīgā.
Valsts valoda ir un paliek latviešu, bet nenotiktu tādas glupības, ka Rīgas domes sociālās palīdzības dienests nodrukā lapiņas krieviski, bet Valodas centrs viņus par to soda. Murgs! Kādā valodā pašvaldībai jāsazinās ar manu kaimiņieni, kurai ir 77 gadi un kura arī krieviski jau gandrīz vairs neko nejēdz? Ja pantu pēc panta izsvītrotu šos murgus, situācija būtu labāka un netraucētu latviešu valodas statusam.

Tu blogoji par savu neatprečoto pilsonības talonu – apliecinājumu, ka 1989.gadā esi pieteicies Latvijas Republikas pilsonībai. Kam jānotiek, lai tu no nepilsoņa kļūtu par pilsoni?
Godīgi? Nezinu. Bija brīdis, kad man bija ciniskas domas par pārvietošanās brīvību, zemīti piepirkt gribējās, tomēr tas nenostrādāja. Pirms tam bija dusmas un rūgtums – dodiet jelkādu starptautiski atzītu dokumentu, un viss! Vēl pirms tam bija vienkārši nesapratne – kā tad tā, solīja taču! Krievu publika saskārās ar melīgiem politiķiem agrāk nekā latvieši.

1989.gada beigās vai 1990.gada sākumā savās – rusofonu – aprindās atceros universāli dominējošu domu, ka jāaiziet no padomijas un spožā alternatīva bija demokrātiska Latvijas Republika. Vēl republika nebija atjaunota, bet piederības sajūta jau bija.

Strādājot kā redaktors un žurnālists, es droši vien esmu paveicis krietni vairāk nekā dažs labs pilsonis, no tā viedokļa aiziet naturalizēties būtu tīra formalitāte, bet nu ir kāda iekšēja barjera. Esmu papētījis, mani radinieki, sākot ar 17.gadsimtu, ir dzīvojuši Latgalē. Man pēc tam kārtot eksāmenu, nu…

Ko tālāk darīsi profesijā? Klīda joks, ka jums jātaisa žurnāls ''Jestj''. Vai redzi biznesa nišu neatkarīgam krievu izdevumam?
Mans panākums ''Telegraf'' bija laime izveidot spēcīgu komandu. Redzēsim, kā būs tālāk, bet man ir neliels saraksts ar cilvēkiem, kas varētu kļūt par mikroinvestoriem jaunā medijā.

Aleksandrs Krasņitskis dzimis 1967.gadā, medijos strādā kopš 1990.gada;
Gadu vadīja ''Telegraf'', iepriekš bijis ziņu redaktors laikrakstā ''Bizness&Baltija'', ''Čas'', ''Subbota'' u.c., satura administrators dialogi.lv;
Autors pētījumu sērijai laikrakstā ''Čas'' par Latvijas kuģu līdzdalību Otrajā pasaules karā, kas guva starptautisku ievērību;
Diplomēts radioelektronikas inženieris.