Spēlēsim angliski, lai atsvešinātos

"Spēlmaņu nakts" ironija, šķiet, slēpj patiesu teātra mīlestību

Iespējams, šim pasākumam arī ir jābūt “ģimeniskam tusiņam,” kā to nosauca viens no “Spēlmaņu nakts” sponsoriem balvas pasniegšanas laikā. Jo tieši šīs divas lietas: “ģimeniskums” un “tusiņš” padara to par notikumu.

“Ģimene” – jo zālē vairākums cilvēku tomēr ir “insaideri” jeb savējie, kas pazīst viens otru ne pirmo gadu un viegli nolasa kolēģu jokus, ko cilvēkiem “no malas” varbūt arī grūtāk saprast. Savukārt “tusiņš” padara šo visu pasākumu par interesantāku, jo acīmredzami rezonē ar statisko svētsvinīgumu, ko tomēr katru gadu rīkotāji šim pasākumam vēlas piešķirt. Kaut nedaudz.

Nezinu, vai šāda rezonanse tiek panākta apzināti. Taču pašironija kā vadmotīvs visam pasākumam var izrādīties arī piemērots glābiņš situācijā, kad gribas, lai no vienas puses būtu svinīgi, “kā kādreiz,” bet no otras – dinamiski kā ''Oskarā''. Pasākuma vadītājs Jānis Skutelis joko par sevi, ka “ir paspējis nenofilmēties vairākās filmās”, Ģirts Jakovļevs ir pārsteigts, ka ir kļuvis par leģendu, bet aktieri parodē Alvi Hermani, kuram it kā padomā ir izrāde “Latviešu sēta,” kur “iznāks gailis un sāks simbolizēt”, un izrāde tiks spēlēta angliski, lai panāktu atsvešināšanos.

Var strīdēties par joku gaumi, taču šāds noskaņojums ir daudz patīkamāk par tēlošanu a la “man tās jūsu balvas līdz pensijai nav vajadzīgas”, kas vienu brīdi sāka kļūt par “Spēlmaņu nakts” nezūdošu elementu. Ironija vismaz atstāj cerību, ka aiz tās slēpjas tā patiesā mīlestība pret teātri, kuru, piemēram, atļaujas neslēpt Kaspars Znotiņš savā vēstulē skatītājiem (“varbūt tas viss ir tikai aizdots man uz kādu laiku?”).

Par to, ka šoreiz ir gaidāmi pārsteigumi, klīda baumas pāris dienas pirms balvas pasniegšanas. Šķiet, ka Valmieras teātra režisors Viesturs Meikšāns pats bija ne mazāk pārsteigts, kā gada režisors saņemot balvu par izrādi “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”, jo tikai pirms gada bija vēl pavisam citā svara kategorijā: jaunais skatuves mākslinieks. Daigas Kažociņas uzvara nominācijā “gada aktrise” par Katrīnas lomu izrādē “Pierādījums” daudziem bija ļoti negaidīta, kaut vai tāpēc, ka viņai vajadzēja konkurēt ar tādām prīmām un pieredzes bagātām aktrisēm kā Inese Kučinska un Guna Zariņa.  

Kopumā “Spēlmaņu nakts” mums apgalvo, ka aizvadītajā sezonā triumfēja Nacionālais teātris: gada izrāde “Mirušās dvēseles”, režisors Kirils Serebreņņikovs, gada aktrise, gada jaunā māksliniece Madara Saldovere, gada spilgtāka debija – režisors Mārcis Lācis par iestudējumu “Novakars. Kopsavilkums”. Arī fakts, ka gada režisora tituls neaizgāja pie Hermaņa, šo triumfu it kā paspilgtina.

Vispār Jaunajam Rīgas teātrim, ja neskaita Kaspara Znotiņa “Skatuves naglu” par gada aktieri (un par šo nomināciju, šķiet, šogad šaubu nebija) no žūrijas tika balva vien nominācijā “Gada latviešu autora darba iestudējums” – protams, “Ziedonis un visums”. Uz kopēja fona šī nominācija izskatās kā mierinājuma balva. Turklāt atļaušos piebilst, ka pati nominācija ir visai dīvaina. Nav skaidrs, kāpēc joprojām latviešu dramaturģija tiek vērtēta gan atsevišķi, gan “kopējā katlā”. Man pat rodas tāds kā aizvainojums mūsu dramaturgu vietā, kurus “Spēlmaņu nakts” novieto atsevišķā kategorijā, it kā jau iepriekš pasakot, ka līdz nopietnai “pasaules” dramaturģijai viņi apriori nevelk.

Ir vēl divi teātri, kas var priecāties par rezultātiem. Valmieras teātris dabūja tikai trīs balvas, bet visas izcilas: Inga Siliņa par otrā plāna lomu izrādē “Vīns un nezāles”, Jēkabs Nīmanis par labāko muzikālo partitūru “Straumēnos” un, kā jau minēju, Meikšāns kā gada režisors. Arī neatkarīgajam teātrim “Dirty Deal Teatro” šis ir ļoti labs starts, par ko liecina ne tikai daudz nominācijas, cik žūrijas piešķirtā specbalva.