Stabili smags stāvoklis

Sācis atkopties Maskavā piekautais žurnālists

Trešdien Maskavā slimnīcā nācis pie samaņas pagājušajā sestdienā tūlīt pēc pusnakts pie savas mājas smagi piekautais Krievijas ietekmīgā laikraksta “Kommersant” korespondents Oļegs Kašins. Ārsti uzskata, ka viņš jau tuvākajā laikā spēs runāt.

Novembra pirmā dekāde pēc Krievijā piekauto žurnālistu skaita bijusi reti “ražīga”. Piekauts arī Maskavas apgabala Žukovskas pilsētas avīzes korespondents un kādas Saratovas avīzes galvenais redaktors. Pēc oficiālām ziņām, kopumā ik gadus Krievijā tiek piekauti aptuveni 60 žurnālisti, un lielākoties tas saistīts ar viņu profesionālo darbību. Ir pamats uzskatīt, ka ļoti daudzos gadījumos jārunā par pasūtījuma “aktiem”. Mēdz notvert izpildītājus, taču nav dzirdēts par notvertiem pasūtītājiem.

Ne visi uzbrukumi žurnālistiem gūst plašāku rezonansi sabiedrībaā, taču Kašina gadījumā tas ir noticis. Varbūt tāpēc, ka pārkāpta kaut kāda neredzama, bet apjaušama robeža, ka vadzis varbūt vēl nav lūzis, taču ir tuvu tam.

Balsi pacēlis Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, kas uzdevis Kašina lietas izmeklēšanu personiski uzraudzīt iekšlietu ministram un ģenerālprokuroram. Medvedevs publiskajā telpā pateicis kaut ko no viņa mutes nedzirdētu, proti, ka pasūtītājs jāatrod un jāsoda neatkarīgi no tā stāvokļa sabiedrībā un nopelniem pagātnē. Ka jāatrod un jāsoda viņš teicis ne reizi vien, taču “stāvoklis” un “nopelni” – tas ir kaut kas jauns. Grūti pateikt, vai Medvedevs apjautis, ka nedzīvo īsti normālā valstī, vai arī tas saistīts ar demonstratīvo “gatavošanos” pēc pusotra gada paredzētajām Krievijas prezidenta vēlēšanām. Prezidenta iznācienam bija arī blakus sekas: neviens pat neiepīkstējās, ka uzbrukums Kašinam varētu nebūt saistīts ar viņa profesionālo darbību. No šī formulējuma Krievijas milicija cenšas izvairīties, lai nemaitātu statistiku un būtu mazākas starptautiskas izskanēšanas iespējas.

Piekaušana Krievijā parasti tiek kvalificēta kā huligānisms. Nodarījums Kašinam – kā slepkavības mēģinājums grupā, uzbrucēji bija divi, un tas ir krietni bargāks pants un pavisam citi “atsēžamie” gadi.

“Kommersant” ir liberālas ievirzes laikraksts, kas neatbalsta politisko opozīciju (ja atbalstītu, jau sen neiznāktu), un arī pats Kašins nav opozīcijas piekritējs, taču viņš rakstīja par sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem, piemēram, cīņu par Himku meža glābšanu. Krievijā tagad zīlē, vai Medvedeva vārdi par “stāvokli sabiedrībā” nav mājiens Himku mēra virzienā.

Ir arī citas versijas. Putinjaunatnes organizācijas “Jaunā gvarde” interneta mājas lapā parādījās nikns raksts par Kašinu, kurā viņam pārmeta “mediju pakalpojumu sniegšaana ielu ekstrēmistiem”. Turpat atrasta Kašina fotogrāfija ar parakstu “tiks sodīts”.

Kašina piekaušana guvusi plašu starptautisku skanējumu. Prasību aizsargāt žurnālistus paudušas tiesībsargājošās organizācija, ASV Valsts departaments, Eiropas Padome un EDSO. Krievijā jau sagatavoti likumdošanas grozījumi – sodu bardzināšanas virzienā. Taču, visdrīzāk, tas stāvokli radikāli nemainīs.

Kašina piekaušana atdzīvinājusi Maskavā piemirstu protesta formu: vientuļos piketētājus. Ja viens cilvēks stāv ar portretu rokās, šādam piketam nav vajadzīga varas ietāžu atļauja. Ne nu gluži pie katra iecirkņa, taču daudzviet šādi piketētāji redzami iepretim milicijas un prokuratūras ēkām. Tā nevar paātrināt izmeklēšanu, taču tā vismaz ir aktīva nostājas paušana.

Kašinu nevis vienkārši smagi piekāva, tas tika izdarīts, atstājot “mājienus”: lauztas abas kājas, salauzts žoklis abās pusēs un sadrāgātas pirkstu falangas. Tā teikt, tev nebūs staigāt, kur neklājas, nebūs rakstīt un runāt, ko neklājas.

Arī pie mums netrūkst cilvēku, kas “labāk par žurnālistiem” zina, par ko un kā vajadzētu rakstīt, taču saistībā ar profesionālo darbību Latvijas žurnālisti var, un, domājams, arī turpmāk varēs justies droši. Mēs atšķiramies no Krievijas ne tikai ar teritorijas lielumu un iedzīvotāju skaitu.