Paegle: es braucu prom dusmīga

Bijusī deputāte nolēmusi pamest politiku un Latviju

Trimdas latviete Vaira Paegle, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ar lielu aizrautību iekļāvusies mūsu valsts politiskajā dzīvē, pirms kāda laika pameta sākotnēji izvēlēto Tautas partiju un tagad vairs neuzticas arī jaunā politiskā spēka ''Vienotība'' vārdiem un darbiem. Pirms atgriezties mājās pie ģimenes ASV, viņa Ir.lv atklāj savu vērtējumu par situāciju Latvijā.

Kāpēc nolēmāt pamest politiku un Latviju?
Galvenokārt tāpēc, ka mana ģimene nav vairs šeit. Es vienkārši viena pati vairs negribu šeit dzīvot. Es gribu dzīvot tur, kur ir mans vīrs, manas mājas, kur tagad atkal ir mana meita un znots. Tas ir galvenajos vilcienos.

Otra lieta – es ārkārtīgi izjūtu to, ka ārzemju latvieši, arī tie, kas tagad dzīvo ārzemēs un atgriežas, Latvija viņiem nebus vienlīdzīgu iespēju zeme, ja viņiem nebūs krievu valodas. Man tas ir pilnīgi nepieņemami. Es visu laiku esmu runājusi par to, ka nevar būt situācija, ka visās darba devēju reklāmās tiek prasīta krievu valoda, visur tiek prasīta krievu valoda, tas ir prātam neaptverams. To es dzirdu no tiem, kas studējuši ārzemēs un kuriem nav krievu valodas. Otra lieta protams ir tā, ka ir bijuši pētījumi – ja tu vispār gribi dabūt labu darbu šeit, ja tev ir pieredze, kvalifikācija, ja tu neesi savējais, tad vispār neceri uz neko. Visa uzbūve ir tā, ka varbūt pieņem CV, iziet cauri konkursiem, bet tas gala rezultāts ir labi zināms.

Treškārt, man arī apnicis cīnīties ar birokrātiju, ne jau pašai sev, bet arī citiem cilvēkiem palīdzēt,  un to, ka tiesībsarga institūcija ir pilnīgi bezspēcīga, tā ir tāda pati liela birokrātija kā visas pārējās, ar sirdi un dvēseli neaizstāv iedzīvotāju inetereses. Mans rezumējums pēc visiem šiem 12 gadiem ir šāds – 1976.gadā bija tāda filma, ko sauc “Network”. Tur bija žurnālists, kurš sasniedza tādu kā kritisko masu un vienā brīdī ēterā teica: “Ņujorkieši, es gribu, lai jūs izbāžat galvu ārā pa logu un pilnā balsī kliedziet – es esmu ellīgi dusmīgs un vaira to nepacietīšu!”

Jūs vairāk nekā desmit gadus esat bijusi politikā. Kā Jūs raksturotu politisko vidi pirms desmit gadiem un patlaban, vai ir kādas izmaiņas?
Es tiešām būšu ļoti asa kritiķe šajā ziņā. Kad es uzstājos ārvalstīs, īpaši daudz esmu strādājusi ar sievietēm politiķēm, es vienmēr sevi iepazīstināju – esmu sieviete, kas nāk no vienas politiskās kultūras un cenšas integrēties pavisam citā politiskajā kultūrā – postkomunistiskā politiskajā kultūrā, un es teikšu, ka šī integrācija nav bijusi sevišķi veiksmīga. Ārpolitikā – jā, protams, tā ir pavisam cita opera, bet iekšpolitiski… Es raksturoju šo politisko kultūru ar trīs M – meli, manipulācijas un mīti.

Proti…
Šī melošana. Melošana sabiedrībai. Tas jau visu laiku notiek. Gan visa tā diskusija par budžetu, gan citas lietas. Manipulācijas partijā – cilvēks nav vērtība, viņa zināšanas, viņa pieredze, viņš ir manipulējams objekts. To mēs redzējām, sākot ar mani, tad Silva Golde un Māris Riekstiņš Tautas partijā, tagad tas arī noticis. Tas notika ar Riekstiņu, kā viņš tika manipulēts, tas notika ar Intu Dālderi, es viņam ārkārtīgi jūtu līdzi, tas ir vienkārši traģiski. Tas notika ar [Imantu] Lieģi, tas nupat notika ar [Alekseju] Loskutovu. Nevis likt amatos pieredzējušākos, bet tos, kas partijai ir izdevīgi.

Kādi mīti tik netiek radīti, tas ir vienkārši apbrīnojami! Es vienmēr cīnījos Tautas partijā, ka kongresam ir jābūt tai vietai, kur notiek visas debates, lai nu tiešām mēs izskatītu visus tos būtiskos jautājumus, kas var kavēt partijas tālāku attīstību. Mīts, kas bija radīts – paskatieties ASV, kad nonāk konventā, tur visi mierīgi un priecīgi, ja tu to darīsi, tad tas būs graujoši. Ko viņi nepasaka –ASV Demokrātiskā partija jau pirmajā vēlēšanu kārtā ir izstrīdējušies, izcīnījušies, izlikuši visu.

Ir daudzi citi, piemēram, ka nav jāuzklausa ārzemju eksperti, jo viņi nezina mūsu situāciju. Mēs paši nezinām neko, mums ekspertu vispār šeit nav, bet mēs nevaram uzlausīt… Kāpēc ārzemju latviešus nevar ielaist šādās lietās? Problēma ir tā, ka par daudz sapratīs, un tāpēc jau negrib laist nevienu klāt, kurš redzēs, cik netīra un manipulējama ir vide.

Šajā laikā esat bijusi gan Tautas partijā, gan “Vienotībā”, bet politiskajai videi veltāt asu kritiku. Vai šo politisko spēku “domāšana” kļuvusi līdzīga?
Kad es biju Tautas partijā un izteicu kādu labu vārdu, ka tiek veidots “Jaunais laiks”, tad mani kolēģi man teica – visām citām partijām ir tādas pašas manipulācijas, visas tās iekšējās lietas, jo viņi strādā vienā un tajā pašā vidē, un neviena nav labāka par kādu citu. Es gandrīz tam sāku ticēt tagad, kad tie, kas ir aizkulišu spēlētāji, pelēkie kardināli, naudas maisi, politikas veidotāji… Te es nerunāju par tām brīnišķīgajām jaunajām sejām, kas tagad ienāk, bet es domāju, ka nekādas starpības nav.

Tie trīs M attiecas arī uz ''Vienotību''?
Es teiktu, ka jā. Viņiem visa iepēja ir pierādīt, ka tā nav. Pirmā diena pēc vēlēšanām. Tā bija pirmā diena partijas mūža nākamajam posmam. Ar to dienu varēja pierādīt, ka kaut kas ir mainījies. Un mēs redzējām, kādā agonijā bija “Vienotības” partijas, mēģinot veidot valdību.

Jūs esat vīlusies “Vienotībā” vai Latvijas politikā?
Tā smagi teikt – vīlusies. Politikā vilšanās nav. Tu ieej politikā ar apziņu, ka tur būs tā, kā būs. Politikā nav garantiju, politika var būt citādāka. Visu laiku runā par politisko kultūru, prezidents arī nupat teica, ka vajag citu politisko kultūru. Arī Vita Matīsa, es ļoti cienu viņas viedokli,  bija par jaunu politisko kultūru. Taču – kas ir šī jaunā politiskā kultūra? Politiskā kultūra ir, protams, nemelot, bet tas ir pretējs tam, ko es teicu, kā notiek.

Jūsuprāt, Latvijā nav iespējama jauna politiskā kultūra?
Ja nenāks pilnīgi jauni cilvēki ar citu vērtības sitēmu, kuras pamatā ir korporāciju devīzes – galvenokārt godaprāts, tēvzemes mīlestība, draugs, tādas vērtības… es domāju, ka būs ļoti grūti. Vēl joprojām, kā mēs redzam arī no valdības, ir cilvēki, kas tur grūstās un stumdās tāpēc, ka tur ir personiskas ambīcijas, kaut gan es domāju, ka ir daudz labāk kvalificēti cilvēki, kas varētu ieņemt šos posteņus. Bet nu tā ir arī arkārtīgi liela prasība no sabiedrības… klusē. Absolūts klusums.

Es tagad jūtos absolūti brīva un atvieglota. Es tagad vērošu, kas notiks, un tad es stāvēšu ar plakātu pie Saeimas durvīm.

Vīlusies – šo vārdu es lietoju tikai tādā ziņā, ka es esmu tiešām vīlusies par tiem ārzemēs dzīvojušajiem latviešiem, kuri ir atgriezušies šeit un gribējuši šeit dzīvot kā latvieši, un tas nav bijis iespējams, viņiem būs jāaizbrauc atpakaļ. Tā ir mana vislielākā vilšanās, man tas ir pilnīgi nepieņemami. Neviens viņus šeit negrib, un neviens viņus šeit negaida, jo tas pīļu dīķis ir tik mazs, ka tie visi mazie ierēdnīši, kas šeit ieņem amatus, viņiem ir tādas bailes no šīs kompetences, kas nāk, no pieredzes, ka tā būs milzīga problēma, tā jau tagad ir milzīga problēma. Un tur es esmu milzīgi vīlusies. Tā vilšanās ir mūsu politikā un visā ekonomiskajā sruktūrā, kas neļauj kompetentiem cilvēkiem ieņemt tos amatus.

Vai to nevarētu attiecināt arī uz Jums?
Zināmā mērā – jā, to var attiecināt uz mani. Kad gāju uz vēlēšanām, protams, es jau pateicu, ka esmu pieņēmusi šo lēmumu, bet šā vai tā – neviens ar mani neizrunājās. Pilnīgi absolūti neviens, nu frakcija, Anna Seile, visu cieņu Seilei, vēl viens cilvēks, kas ar mani izrunājās, ir Gundars Daudze, kurš mācēja pateikt paldies, kurš novērtēja un izmantoja manas zināšanas, visu cieņu, pārējie – absolūti neviens…

Pašreizējo situāciju var salīdzināt ar naftas noplūdi Meksikas līcī, to visu traģēdiju. Tā ļoti dārgā nafta, kas visu vidi piesārņo un peld pa augšu. Tā ir mūsu politiskā elite, kamēr jūras dzīlēs, kur viss vēl ir skaists un jauks, kur dzīvo tauta, kur ir zivtiņas, kur viss ir zaļš, tā kā visa Latvija, bet starp to ir šis… nu tā ir mūsu situācija.

Vai paliksiet partijā?
Visticamāk, es izstāšos no “Pilsoniskās savienības”, jo tā kā esmu nolēmusi aktīvi nepiedalīties politikā, es domāju, daudz efektīvāka es varētu būt, nebūdama kādas politiskās partijas biedre. Tas arī būs tāds mans protests visai šo politisko partiju sistēmai. Tā bija vēl viena lieta, kad es iestājos Tautas partijā – es tur mēģināju skaidrot un skaidrot. Šī sistēma, kur tev ir vajadzīgs aizpildīt anketu, ka tev vajag galvotājus, nu, tas neatbilst īstas demokrātijas principiem. Amerikā tu vienkārši aizej, piereģistrējies, ka tu gribi būt demokrāts, jeb tu vari vienkārši pārreģistrēties, ka gribi būt republikānis. Šitā elitārā sistēma, ka tiek pielaists tikai zināms loks, ir tikai tāpēc, ka tur ir daudz kā slēpjama.

Vai braucat prom ar vilšanās sajūtu un uz neatgriešanos?
Ne tik daudz ar vilšanās sajūtu, bet ar tām dusmām, ka nu es izbāžu galvu ārā… man vienkārši pietiek, nu, vienkārši pietiek! Vienkārši tie politiķi nesaprot līdz galam, kas ir viņu uzdevums. Es braucu prom dusmīga, ka nekas nav mainījies, ka 20 gados mēs neesam spējuši sakārtot šīs lietas.

Es arī jūtos, varētu teikt, bezzpēcīga, ka iekšpolitikā es nevarēju ietekmēt šos procesus. Kaut gan es tur runājos ar saviem [cilvēkiem], es, protams, biju tā, kas vienmēr pacēlu roku… pilnīgi bezspēcīgi. Es jūtos vīlusies par tiem latviešiem, kuri tagad ir izbraukuši vai arī aizbraukuši, jo šī viņiem nav bijusi vienlīdzīgu iespēju zeme. Par to man ir milzīga vilšanās.

Es jūtos pateicīga un neesmu vīlusies visos tajos brīnišķīgajos cilvēkos, ko es esmu satikusi pa šiem gadiem, par maniem brīnišķīgajiem kaimiņiem, par tiem, kas man pēdējās dienās zvanījuši un teikuši – atbrīvojieties no tām visām negācijām, mēs jūs gaidām atpakaļ! Es neesmu vīlusies šajā brīnišķīgajā zemē, savā skaistajā mājiņā Rojā. Ļoti dalītas tās jūtas. Es tagad kā dažs labs braukšu atpakaļ šeit baudīt savus draugus, kaimiņus, brīnišķīgo jūru, bet neiesaistīšos vairs politikā, lai nāk jauni censoņi un lai mēģina kaut ko mainīt. Es no sirds novēlu veiksmi.