Zaudējušie uzvarētāji

Ukrainā bez lieliem starpgadījumiem beigušās vēlēšanas

Oktobra pēdējā dienā Ukrainā notika visu līmeņu pašvaldību vēlēšanas. Tās Ukrainā šogad ir jau otrās vēlēšanas. Februārī prezidenta amatā ievēlēja par promaskavisku uzskatīto Reģionu partijas (RP) līderi Viktoru Janukoviču. Pašlaik zināmi tikai ''exit–poll'' jeb pēcbalsošanas aptaujas dati, taču parasti tie uzrāda reālajiem tuvus skaitļus.

Te nevar nepieminēt, ka Janukoviča valdīšanas deviņos mēnešos Ukrainā notikušas būtiskas izmaiņas valsts pārvaldē. Janukovičs panācis, ka Konstutucionālā tiesa atzina par nelikumīgiem Konstitūcijas grozījumus, kas ierobežoja prezidenta un palielināja parlamenta pilnvaras. Faktiski notiek atgriešanās pie 1996.gada konstitūcijas, saskaņā ar kuru Ukraina ir prezidentāla republika. Janukovičs veido varas vertikāli. Atbilstoši savam priekšvēlēšanu sauklim: “Mēs celsim jaunu valsti!” Gubernatorus no “laika gala” iecēla prezidents, taču pilsētu mērus un padomju deputātus ievēl Ukrainas pilsoņi. Un nav vienalga, kas nonāk šajos amatos. Atcerēsimies vien, kāda loma Oranžās revolūcijas uzvarā bija Kijevas mēram Nikolajam Omeļčenko!

RP jūtas zirgā, un tai ir svarīgi sagrābt lielāko varas pīrāga daļu pašvaldībās. Šo vēlēšanu īpatnība bija salīdzinoši nelielais vēlētāju skaits: Ukrainā kopumā tajās piedalījās aptuveni 50% balsstiesīgo. Tas gan skaidrojams ne tik daudz ar vēlētāju pasivitāti, cik neprasmīgi organizēto vēlēšanu procesu. Daudzviet pie vēlēšanu iecirkņiem bijušas garas rindas, un cilvēkiem nepatīk stāvēt rindās. Piedevām bija jāaizpilda vairākas vēlēšanu zīmes.

RP plānoja iegūt 60% vēlētāju balsu, reālais guvums ir 36%. Īstu fiasko RP cieta Sevastopolē: pilsētas padomes vēlēšanās cerēto 75% balsu iegūti 30%. Prezidenta vēlēšanās februārī Janukovičs tur saņēma 85% balsu. Taču kopš tā laika Janukoviča reitings ir manāmi – no turpat 50% līdz aptuveni 30% – slīdējis uz leju, un tas nevar neatsaukties arī uz partijas varēšanu.Valstī kopumā vēl īsti ne, taču pašā RP varas vertikāle iedibināta jau pirms laba laika. Partijas centrs īpaši nerēķinās ar reģionālajām nodaļām. Tas “no augšas” nosaka lielāko pilsētu mēra amata kandidātus, kaut arī labākas izredzes būtu kādam populāram vietējam politiķim, RP biedram. Cilvēki var neatbalstīt kandidātu, kuru uzskata par centra ielikteni.

Veiksme nav smaidījusi arī tagadējās Ukrainas lielākās opozicionāres Jūlijas Timošenko vadītajai apvienībai “Tēvzeme” – nepilnu 14% vēlētāju atbalsts. Tas skaidrojams ar vilšanos, kas sekoja februāra neveiksmei. Daļa tās vēlētāju, visticamāk, devuši priekšroku nacionālajos jautājumos radikālāk noskaņotiem politiskajiem spēkiem. Zīmīgi, ka vairāk nekā 5% balsstiesīgo atbalstīja galēji nacionālo apvienību “Brīvība” ar tās saukli par visu “žīdu un moskaļu” patriekšanu no Ukrainas. Šīs partijas pārstāvis kļuvis par Ternopoles mēru.

Bijušā prezidenta Viktora Juščenko partijas “Mūsu Ukraina” iegūtais 2,3% vēlētāju atbalsts atspoguļo partijas reālo vietu Ukrainas politiskajā spektrā.

Negaidīti nokdaunu saņēmusi Sergeja Tigipko partija “Stiprā Ukraina”. Prezidenta vēlēšanās pazīstamais ekonomists ieguva trešo labāko rezultātu. Tika uzskatīts, ka partijai un tās līderim ir liela nākotne. Pašvaldību vēlēšanās Tigipko partijai tika prognozēts vairāk nekā desmit procentu vēlētāju atbalsts, sanāca vien nedaudz virs četriem procentiem. “Stiprai Ukrainai” būs jādomā par sava nestipruma cēloņiem.

Pie mums nesenās Saeimas vēlēšanas parādīja, ka joprojām pastāv etniskais balsojums. Ukrainā pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka šī valsts joprojām ir divdaļīga. RP pielika lielas pūles, lai tiktu pie Rietumukrainas vēlētāju simpātijām. Pūles izrādījās veltas.

“Reģionāļi” šajās vēlēšanās nākuši ar agrāk neredzētu “politiskās kultūras” elementu, proti, vairākās pilsētās pirms vēlēšanām tika apcietināti mēri, kurus apsūdzēja korupcijā. Nevar zināt, cik pamatotas ir šīs apsūdzības, taču visiem apcietinātajiem ir kopīga iezīme: viņi nav saistīti ar RP, un tiem bija labas izredzes tikt ievēlētiem atkārtoti.

Vēlēšanu galīgajiem rezultātiem jābūt “uz galda” piektdien. Taču jau tagad ir skaidrs, ka Oranžās revolūcijas atnestais brīvestības gars Ukrainā vēl nav izskausts, un RP partijas cerībām par “vienīgās valdošās” lomu vismaz pagaidām pārvilkts krusts.