Muzejā Bērziņa portreti

No šodienas, 7. oktobra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē būs skatāma izcilā latviešu gleznotāja Borisa Bērziņa 80. jubilejai veltīta izstāde "Portreti un pašportreti", ziņo LETA

Kaut arī Borisu Bērziņu  (1930 – 2002) nekad nav aizrāvis portrets kā žanrs, muzeja kolekcijā ir virkne spilgtu zīmējumu, grafikas lapu un gleznojumu, kurus uzlūkojot redzams, ka māksliniekam saistošs ir cilvēks kā individuāla būtne dažādās dzīves situācijās. Zīmējot un gleznojot atklātas un pēkšņi kļūst ieraugāmas tādas dzīves daļas, kas nebūt nav pieejamas visiem un vienmēr – cilvēku tieksmes, prieks, spēks un vājums.

"Portrets – tā ir grūta lieta. Tur ir jābūt līdzībai, citādi tas nav portrets. Bet uzgleznot līdzīgu – tas arī nekas nav! Tāpat ar ziediem. Tu viņus uztaisi – nu un tad? Bet van Gogs, maita, saulespuķes pataisīja vēl labākas, nekā tās ir! Svemps teica – ja gribi pārbaudīt gleznotāju, dod viņam uzgleznot rozes. Un cauri ir! Ja man tagad jāglezno rozes – man bikses trīc. Man iznāk ziedi, kad es gleznoju savus ziedus. Kad es nekopēju, bet meloju. Kas attiecas uz portretiem – es ļoti maz gleznoju tādus, kur cilvēks ir nogleznots no dabas. Man patīk gleznot cilvēku, viņa galvu ne tik konkrēti. Pat pašportretu. Nevis to, kāds cilvēks izskatās, bet man interesanti uzgleznot sevi kā līgotāju, vainagu galvā. Sevi ļoti bieži es ievietoju līgotājos," savulaik atzinies Bērziņš.

Mākslinieka darbos ir liela atjautība. Dzīves pētīšanas procesā uztvertas smalkas nianses, visdažādākās raksturu pastiprinošas detaļas, absolūtā necenšanās izpatikt un "smuki" uzzīmēt portretējumiem piešķir maģisku pievilkšanas spēku. Bērziņš spēj izdarīt to, kas nepieciešams mākslas darbā – savas domas paust tik pārliecinoši, ka ir pilnīgi skaidrs: šo saturu nav iespējams atklāt ar citu formu.

Izstāde būs apskatāma līdz 12.decembrim.