Dārgais karodziņš

Patriotisms maksā, uzraksts uz muguras runā

Diez vai Viktors Ščerbatihs kļuva par Latgales apgabalā visnemīlētāko (visvairāk svītrotāko) Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāta amata kandidātu tikai tāpēc, ka uz Latgali brauca ar auto, kam pie stūres sēdēja šoferis sporta tērpā ar uzrakstu ''Rossija''. Lai gan, protams, šāds dizaina elements piestāv aizdomām, ka četrus gadus svarcēlājs tā arī nesaprata, kur bija ievēlēts. Un ka treniņtērps ar uzrakstu ''Rossija'' ZZS vēlētājus, kas pirmsvēlēšanu kampaņas laikā tika kārdināti ar vārdiem ''Saimnieki savā zemē”, varēja vismaz samulsināt. Taču par to, ka Ščerbatihs, būdams deputāts, tā arī nenonāca pie sajēgas, kas ir deputāts, viņš vairs deputāts nebūs. Tā ir lēmuši Latgales vēlētāji.

Tagad par šoferi un citiem cilvēkiem treniņtērpos ar uzrakstu ''Rossija''. Protams, ka šo apģērba gabalu viņi neuzvelk nejauši vai tāpēc, ka viņiem nav nekā cita. Tiesa, žaketes ar līdzvērtīgu uzrakstu viņiem, visticamāk, nav. Un tad šādi tērpts cilvēks, pārvietojoties, piemēram, pa tirdzniecības centru ''Spice'' vai vedot Latvijas parlamenta deputātu, ar savu muguru kaut ko nenoliedzami pauž, varbūt lepojas, varbūt izaicina, varbūt protestē (nu, varbūt pret to, ka Latvija nav Krievija). Katrā ziņā Krievijā cilvēki staigā treniņtērpos, taču uz tiem ir pilnīgi citi uzraksti. Piemēram, ''Italy'' vai ''Brazil'', bet tas nenozīmē, ka viņi ir itālieši vai brazīlieši.

Reizēm man arī tā gribas, bet ne jau staigāt treniņtērpā pa kādu ārzemju lielveikalu. Man gribas paust ''Es esmu no Latvijas!” arī tur, kur nav pieņemts staigāt Latvijas hokeja vai futbola izlases fanu kreklos, turklāt, ja es to sava nacionālā pašlepnuma vārdā spītējot pieņemtajai ģērbšanās kultūrai darītu, nekāda labā vēsts par savu valsti man nesanāktu. Nu, apmēram tā, kā tiem treniņtērpu džekiem Rīgā neko labu neizdodas pateikt ne par Krieviju, ne par sevi.

Tāpēc lidostā ''Rīga” Latvijas suvenīru veikalā meklēju kaut ko mazāku par sporta kreklu, bet tāpēc ne mazāk svarīgu. Meklēju mazu karodziņu, ar ko citā valstī lepoties un bez vārdiem apliecināt savu piederību. Starp citu, ir pagājuši tieši desmit gadi, kopš Aigars Fadejevs, kāpjot uz goda pjedestāla pēc savas Sidnejas Olimpisko spēļu sudraba medaļas paņēma līdzi mazu karodziņu – karogi uz Olimpiskā goda pjedestāla ir aizliegti, bet Fadejevam bija karodziņš.

Man pat šķita, ka izdosies vēl smalkāka viltība, jo veikalā ieraudzīju lentīti – tādu, kurā var iestiprināt akreditācijas karti. Neviens jau man neliegs festivāla lentīti nomainīt pret lentīti Latvijas karoga krāsās! Jā, un, ja kas, lentīte ar āķīti, kas, manuprāt, nu nekādi nevar maksāt dārgāk par latu (un tad jau ar pieckārtīgu uzcenojumu), patiesībā maksā 7,50 LVL. Var, protams, iegādāties kaut ko vēl mazāku – karodziņu (apmēram 2×3 cm), ko pielipināt kaut kur pie apģērba vai somas. Tikai nevajag iepriekš mēģināt noteikt tā cenu, jo tā ir 3,50 LVL. Un tā tālāk.

Proti, patriotisma izpausmes maksā dārgi. Tāpēc gandrīz vai jāsaka, ka lepoties ar savu valsti ir visai elitārs pasākums. Taču par elitārām precēm vismaz elitāri cilvēki interesējas. Par mazajiem, dārgajiem karodziņiem neinteresējās neviens, kas, protams, ļauj uzdot jautājumu – kam tie vajadzīgi? Tūristiem tie pilnīgi noteikti nav vajadzīgi. Tie būtu vajadzīgi Latvijas patriotiem. Starp kuriem ir gan jaunieši, kas dodas uz ārzemēm mācīties, gan cilvēki, kas darbu atraduši citās zemēs, gan daudziem citiem ne vienmēr bagātiem cilvēkiem.

Tiesa, Latvijā var nopirkt arī salīdzinoši ne pārāk dārgus Latvijas karodziņus. Reizēm lielveikalos tos pārdod – baltos plastmasas kātos, samērā nepareizos krāsu toņos. Taču es nesūdzos – pie mašīnas loga piestiprināt var un kādu brīdi nelūst. Jo arī lētam karodziņam ir liels spēks. Maija sākumā pie kaimiņienes ar Georga lentīti rotātā auto atbrauca dēls un ieraudzīja mūsu auto greznotu ar diviem Latvijas karodziņiem. Kaimiņienes dēls tiešām noņēma lentīti no savas mašīnas. Un ar kaimiņieni mēs satiekam labi. Viņa mums vienmēr saka: ''Labden!”