Lužkova aizsardzība

Medvedevs riskē ar jau tā nelielo politisko autoritāti

Šonedēļ vajadzētu nākt risinājumam mēnesi ilgajā skandālā, ka saistīts ar gaidāmo Maskavas mēra Jurija Lužkova atvadīšanos no amata. Lužkovs vienmēr uzskatījis Dmitriju Medvedevu par ''zicprezidentu'', par Krievijas īsto saimnieku atzīstot premjerministru Vladimiru Putinu. Lužkovs to nekad nav īpaši slēpis, taču viena lieta ir attieksme, cita – klaja necieņas paušana. Maskavas mērs atļāvās presē salīdzināt Medvedevu ar Maņilovu – Nikolaja Gogoļa satīrisko personāžu, gaisa piļu celšanas speciālistu.

Atbilde nāca pirms trijām nedēļām. Visi t.s. centrālie televīzijas kanāli, kuru apraide aptver visu valsti un ir valsts kontrolēta, demonstrēja vienu dokumentālu filmu par korupcijas apsēsto Maskavas ierēdniecību, un otru par to, kā mēra sieva Jeļena Baturina kļuva par Krievijas bagātāko sievieti. Bija vēl arī filmiņa par to, kā Maskavā iznīcina vēsturisko apbūvi, lai izbrīvētu vietu stikla taisnstūriem un kubiem. Šādu filmiņu tapšana un parādīšanās ēterā nebūtu iespējama bez Kremļa ziņas.

Pagājusī nedēļa iekšējā informatīvajā karā bija pamiera laiks – Lužkovs uz nedēļu devās ar Kremli saskaņotā atvaļinājumā, lai pārdomātu dzīvi un pieņemtu lēmumu. Lužkovs atgriezās Maskavā svētdienas pievakarē. Ap to pašu laiku, kad prezidents Medvedevs devās vairāku dienu vizītē uz Ķīnu. Nekādas “dīvainas sakritības” te nebija. Par Pekinas apmeklējumu bija zināms jau sen.

Pirmdienas rīts sākās ar Lužkova publisku paziņojumu, ka viņš labprātīgi no amata neatkāpsies. Tas nozīmē kara pieteikšanu. Konstitūcija devusi Krievijas prezidentam gandrīz neaprobežotu varu. Viņš var atlaist no darba jebkuru ieceltu amatpersonu, ieskaitot premjerministru. Ar universālu argumentu – kā uzticību zaudējušu.

Pēdējos 15 gados Lužkovu mēģinājuši izsvēpēt no siltās vietiņas savas trīs, četras reizes. Nesekmīgi. Taču viņam nebija gadījies saķerties ar prezidentu. Viņa augsti nevērtētu un varbūt pat nicinātu, tomēr leģitīmu prezidentu.
Nebijis šī skandāla, viss atrisinātos dabiskā ceļā: nākamgad jūnijā Lužkovam beidzas pilnvaru termiņš, un Medvedevs varētu tikt no viņa vaļā “bez asinsizliešanas”. Maskavas un Pēterburgas mēri pēc statusa ir pielīdzināti gubernatoriem, to pieņemšana darbā un atstādināšana no amata ir prezidenta ziņā. Pēdējā gada laikā Medvedevs nomainījis aptuveni trīsdemit gubernatorus, tai skaitā smagsvarus. Piemēram, ilggadējo Sverdlovskas apgabāla gubernatoru Eduardu Rosselu, to pašu, kas deviņdesmito gadu sākumā gatavojās rubļa vietā laist apgrozībā “Urālu naudu”. Vēl lielāks vietējais valdnieks bija Tatarstānas prezidents, Kazaņas kremļa mēbele Mintemirs Šaimijevs. Abus nomainīja, taču nekāds haoss nesākās ne šaipus, ne viņpus Urāliem.

“Pateicīgie pilsētnieki” nav Maskavas mēra stiprā puse. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka pērn janvārī viņam uzticējās 14% aptaujāto, šogad septembrī – 3%. Cilvēki nav aizmirsuši Lužkova augustā sākumā Austrijas kurortā pavadīto nedēļu, nedēļu, kuru maskavieši ilgi pieminēs pilsētu smacējošā smoga dēļ. Viņa aizstāvībai mītiņus nerīkos un barikādes neslies. Nevajadzētu arī pārspīlēt Lužkova iespējamo ietekmi nākamā gada decembrī paredzētajās Valsts domes vēlēšanās.

Lužkova atstādināšanas gadījumā caurmēra maskavietis – tāds, kas no rīta iet uz darbu un vakarā nāk mājās, – savā ikdienas dzīvē nekādas pārmaiņas neizjustu. Tāpat kā to nebija ne Kazaņā, ne Jekaterinburgā. Varētu sākties “tīrīšana” Maskavas mērijā, un vispirms jau ar saimnieciskajām lietām saistītajās struktūrās. Iespējams, Rīgas domei varētu pieminēt siltās attiecības ar Lužkovu, un zīmolu “Rīgas marka” nāktos nolikt plauktā līdz labākiem laikiem.

No citiem atstādinātajiem gubernatoriem vēl neatstādinātaisLužkovs atšķiras ar to, ka pieder pie valdošās partijas “Vienotā Krievija” vadības. Partijas, kuras oficiālais līderis ir pie partijas nepiederošais (Krievijas paradokss!) premjers Vladimirs Putins. Domājams, ka gubernatoru maiņa notika pēc Medvedeva “kosultēšanās” ar Putinu. Par Lužkovu akcepts acīm redzot nav saņemts. Ja Medvedevs pēc atgriešanās no Ķīnas jau šonedēļ – ar Putina piekrišanu vai bez tās – nepatrieks Lužkovu, viņš pusotru gadu pirms prezidenta “vēlēšanām” būs zaudējis jebkādu politisko vērtību.