Laikam jau muļķe

Režisore Anna Eižvertiņa par mākslu, naudu, politiku un morāli

Pirms teātru sezonas sākuma Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis, reaģējot uz notikumiem ar Gaļinas Poliščukas ''Teātra observatoriju'', par neatkarīgā teātra "Skatuve" māksliniecisko vadītāju un režisori, Latvijas Kultūras akadēmijas asociēto profesori Annu Eižvertiņu teica: ''Uz šī piemēra mēs brīnišķīgi redzam, kāda muļķe ir Anna Eižvertiņa, kura jau neskaitāmus gadus, gluži kā Māte Terēze, pašā Rīgas narkomānu epicentrā ''Maskačkā'' pašaizliedzīgi vada savu jauniešu teātri ''Skatuve'' un joprojām nav sapratusi, kas bija jādara, lai Latvijas politiķi novērtētu viņas pūliņus.''

Teātri ''Skatuve'' Anna Eižvertiņa Maskavas forštatē nodibināja pirms 20 gadiem. Tas kā mācību placdarms izmantots jauno aktieru meistarības treniņam. Par minimālu atalgojumu ''Skatuvē'', ideālisma vadīti, strādā aktieri, režisori, saimnieciskais personāls. Lielākā daļa tagadējo Latvijas teātra zvaigžņu savas pirmās lomas spēlējušas tieši šeit.

Sezonas sākumā teātris ''Skatuve'' bija nonācis grūtā situācijā: Kultūrkapitāla fonda piešķirtā nauda, kas ļauj teātrim izdzīvot līdz šī gada beigām, vēl nebija apstiprināta Ministru kabinetā. Tas gan noticis tūlīt pēc šīs intervijas publicēšanas. Visus ietaupījumus, kas teātrim bijuši, pateicoties pieticīgai un prātīgai saimniekošanai, noēdusi ''Latvijas gāze'' – ziemā autonomā gāzes apkure mazajam teātrim mēnesī izmaksājusi līdz 1300 latus.

Sezonu teātris vērs vaļā 2.oktobrī ar šogad ''Spēlmaņu naktij'' nominēto režisora Ivara Lūša izrādi ''Miskastes bērns''. Būs arī ''Apķērīgā mīlniece'', ko Anna Eižervertiņa dēvē par ļoti kulturālu izklaidi. Novembra beigās režisore cer parādīt dramaturga Januša Glovacka lugas ''Ceturtā māsa'' iestudējumu ar Kultūras akadēmijas aktiermākslas 4.kursa studentiem. ''Dulla luga, pašiem ļoti patīk! Tā balstīta uz Čehova ''Trīs māsām''. ''Trīs māsas'' mūsdienās,'' tā Eižvertiņa.

Vai to, ka teātris ''Skatuve'' mājvietu atradis Maskavas priekšpilsētā – vienā no Rīgas sociāli jūtīgākajiem rajoniem, uztverat simboliski?
Šogad 30.jūlijā apritēja 20 gadi, kopš iegājām teātra ''Skatuve'' telpās. Viens no maniem principiem tolaik bija: decentralizēt mākslas procesus. Tas prasīja pārcilvēcisku darbu, jo saskārāmies ar stereotipiem. Latvieši iet uz ''teātri ar māju''. Es smejos, krieviem ir tāda īpašība: v Moskvu, v Moskvu!* Tas ir no Čehova ''Trīs māsām''. Mēs jau arī esam pie tā pieradināti: uz centru, uz centru! Viss mums notiek centrā. Taču esmu braukājusi pa pasauli un redzējusi, ka citur tā nav. Piemēram, Francijā imigrantu rajonā speciāli uzcelts teātris, kurā notiek izrādes, pasākumi. Tas faktiski cilvēkus izglīto. Agri vai vēlu viņi sava rajona teātrī nonāk.

Šogad teātris Skatuve sezonu sāk vēlāk kā parasti – oktobrī. Kāpēc tā?
Kultūrkapitāla fonda piešķirtā naudiņa, kas ļauj teātrim izdzīvot līdz gada beigām, tikai tagad Ministru kabinetā apstiprināta, vēl nesen dzīvojām  neziņā. Visus ietaupījumus, kas teātrim ir, apēdusi ''Latvijas gāze'', tā ļoti aizpagājušajā gadā pacēla tarifus. Lai būtu neatkarīgi no pilsētas apkures, ar sponsoru palīdzību esam uzcēluši nelielu katlumāju zem trepēm. Tur ar Kultūras ministrijas atbalstu esam nopirkuši ''Junker'' katlus – mums ir pašiem sava gāzes mājiņa. Taču gāzes tarifi ir mežonīgi, aizpagājušajā sezonā ziemā maksājām 1000 – 1300 latus par gāzi, dzīvojot 18, 19 grādos.

Ir bijuši gadījumi, kad teātra mājā, ko nomājam, esmu likusi pati savu profesores algu. Piemēram, 1999.gadā bija sajūta, ka tūlīt teātris būs jāslēdz ciet. Taču nāca piedāvājums piedalīties Eiropas Kultūras fonda izsludinātajā projektā ''Māksla sociālo pārmaiņu veicināšanai''. Dabūjām finansējumu. Es biju tik gudra, ka ierēķināju summā arī mājas ekspluatācijas izdevumus.

Dramatiskākais ir tas, ka es nevaru plānot sezonu uz priekšu. Nevaru gadu saplānot. Teātra māja pastāv uz pliku entuziasmu. Tie četri cilvēki, kas mums saimniecībā strādā, dara to gandrīz par baltu velti. Viens no maniem lielākajiem palīgiem ir aktieris Dainis Sumišķis no Daugavpils kursa. Viņš jau gadiem dzīvo teātrī, neko nesaņemdams. Es arī nesaņemu algu teātrī. Nevaru atļauties no teātra budžeta sev [kā režisorei un direktorei] maksāt. 20 gadu laikā no naudas, kas teātrī figurē, esmu notērējusi sev kādus 1000 – 1200 latus. Man jāskaita katra kapeika.

Kā māksliniekam man visu laiku ir iekšējs konflikts, jo dalu sevi divās daļās: teātra radošajām un saimnieciskajām vajadzībām. Esmu mēģinājusi teātrim dabūt direktoru, bet tas nav izdevies. Bez algas vai ar ļoti mazu algu neviens nav gatavs strādāt. Teātris ''Skatuve'' ir mans mīlestības darbs, ko esmu centusies godprātīgi veikt.

Kā jums izdodas piesaistīt aktierus izrādēm, ņemot vērā niecīgo honorāru, ko varat samaksāt?
Faktiski no teātra pirmajām dienām šeit dzīvojuši studenti. Latvijas Kultūras akadēmijai nav bijis sava mācību teātra. Šī mazā telpa (rāda Kultūras akadēmijas zāli) pieradina pie tuvplāna. Bet, kad jaunajiem aktieriem jākāpj uz lielās skatuves, kā viņi to spēs? Akadēmijai ir arī lielā zāle, bet tā nav piemērota izrāžu veidošanai.

Kāpēc jums vajadzīgs šis cīniņš par savu teātri?
Esmu pabeigusi Maskavas Valsts teātra mākslas institūtu. Profesija – režisors inscenētājs, bet aspirantūrā ieguvu pedagoga tiesības. Kad pēc studijām atgriezos Latvijā, teātros nebija štata vietu. Toreizējais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs man piedāvāja doties uz Krievu Drāmas teātri stažēties, vai arī nākt uz Kultūras ministriju strādāt teātra pārvaldē. Mans lēmums bija par labu ministrijai. Trīs gadus es biju stažējusies Maskavā, un turpināt stažēties Rīgā – tas man šķita neētiski. Teātra pārvaldē strādāju kopš 1980.gada, biju kuratore Liepājas, Krievu drāmas un Nacionālajam teātrim.

Kad 1991.gadā sāku meklēt iespējas, lai taptu teātris, pašvaldība to akceptēja. Dabūjām pirmo naudu. Kad iegājām teātra telpās… to grūti izstāstīt. Tās bija pilnas ar ''bomžiem''. Māja sešus gadus nebija funkcionējusi. Tā bija ar eļļas krāsu nokrāsota, un viss. Mājas sakopšana un radošās puses attīstība notika, pateicoties ļoti daudziem cilvēkiem. Mākslinieks Oļegs Tilbergs būvēja skatuvi. Daugavpils kursa studenti kala āķus gaismas aprīkojumam. Es strādāju kā pedagogs ar jaunajiem aktieriem, šeit vienmēr bijusi iespēja viņiem attīstīties.

Vai jūs nedomājat, ka jaunos aktierus ražo kā rūpnīcā – mehāniski, nedomājot, vai viņi teātriem būs vajadzīgi?
Absolūtas muļķības! Vajag paskatīties mācību atdevi: 2007.gada izlaidums – visi, izņemot divus, strādā teātros. Ivars Kļavinskis, Jānis Vimba, Ģirts Liuzniks, Madara Saldovere – Nacionālajā teātrī. Inga Siliņa, Mārtiņš Meiers, Viesturs Meikšāns, Kārlis Neimanis – Valmieras teātrī. Nav tā, ka viņi mētātos ielās. Viņi strādā teātros.

Kā ar tiem diviem, kuru teātros nav?
Viena meitene pēc studijām aizbrauca uz Grieķiju, viņai bija pietiekami lielas komunikācijas grūtības, lai pēc viņas nebūtu pieprasījuma teātrī. Un viens puisis – viņš negribēja strādāt teātrī ārpus Rīgas, kur viņam piedāvāja darbu.

Nav tā, ka aktieru ir par daudz. Visi vadošie 30–40 gadus vecie aktieri lielajos teātros ir ļoti noslogoti. Mani vispār dzen izmisumā, ka Latvijā cilvēki dzīvo ar saklausītiem priekšstatiem. Visās jomās! Priekšstats, ka aktieru par daudz!

Vai, piemēram, priekšstats par to, ka Maskavas forštate ir krimināls rajons. 20 gadu garumā ne reizi neesmu pa galvu dabūjusi. Sākumā situācija bija dramatiska: teātrim izsita vitrīnas, līda pa jumta lūku zagt aparatūru. Taču mans nodoms bija: pat, ja viņi sākumā nenāks uz teātri, viņiem būs sajūta, ka viņu rajonā ir kāda kultūras iestāde. Ja ne viņš pats, viņa bērns var šurp atnākt. Tā nav, ka nenāk! Pat zvana, prasa, vai jums ir biļetes. Saku – ir! Ar puikām, kas spēra aparatūru, arī esmu tikusi galā.

Lamājot vai sadraudzējoties?
Es kā Makarenko (izcils pedagoģijas teorētiķis – red.) gāju pie viņiem uz mājām, klauvēju pie durvīm. Piemēram, viena čigānu ģimene – tāds Aivariņš. Eju pie viņiem, saku: kas te notiek – nabags nabagam zog?! Pakāpeniski rajons mūs pieņēmis. Ar laiku jau nāca pretī Gunāriņš ar Dzintriņu – populārs vietējais pārītis. Teica, labdien, saimniec, cigareti iedosi?

Vai uz izrādēm arī viņi nāk?
Dzintriņa vairs nevar atnākt, pagājušajā ziemā viņa blakus pagalmā nosala. Bijusi kapteiņa sieva, ļoti skaista sieviete, kura brīvības gados aizgāja postā, nespēdama nomaksāt savu četristabu dzīvokli. Viņa tika izlikta, tad sasitās kopā ar Gunāriņu. Tajā pašā mājā, kur teātris, divistabu dzīvoklī viņi dzīvoja. Abi sāka plītēt. Arī Gunāriņu neesmu manījusi pēdējā laikā.

Esmu domājusi, kā būtu, ja es neuzdrošinātos šajā rajonā ielīst… Kad teātris tapa, biju naiva. Domāju, ja būs labas izrādes, cilvēki nāks! Taču rajons ir grūts.

Kādu naudas summu jūs varat atļauties tērēt vienas izrādes sagatavošanai?
Lielākā nauda, kādu esmu redzējusi, ir 20 tūkstoši latu gadam, ko piešķīra Kultūrkapitāla fonds. Plus tas, ko nopelnījām.

No kādiem līdzekļiem teātris ir pastāvējis 20 gadus?
Kopš 2000.gada Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstījis katru gadu. Rakstu projektus,  izstrādāju budžeta tāmi. Mums vajag naudu ne tikai izrādēm. Arī apkurei, telpu nomai, elektrībai, telefona sakariem. Telefonam gan ļoti maz tērēju – teātra lietas cenšos kārtot no sava mobilā telefona. Teātra rēķins man nepārsniedz 35 latus, bet mana mobilā telefona rēķins ap 50 latiem.

Cilvēki, kuri šeit strādā, nekad nav prasījuši mežonīgu naudu. Mēs nemaksājam scenogrāfam 1000 latus par darbu. Es pasaku: Ivar, varu maksāt tik un tik [par izrādi] – strādāsi? Viņš tad saka, vai ar to naudiņu vispār iespējams uztaisīt dekorācijas. Ivars Noviks nekad nav uzstājis, ka gribētu lielāku honorāru, kā varu piedāvāt. Vairāk par 300–350 latiem par lielu divu mēnešu darbu viņš ''Skatuvē'' nesaņem.

Vai ''Latvijas gāze'' jums nav piedāvājusi sponsorēt apkuri?
Ko jūs! Es sponsorēju ''Latvijas gāzi''! Man viņi prasa 1300 latus par apkuri, bet Operai sniedz balvas par nopelnīto naudu. Lai sniedz, man nav žēl, bet kāpēc manam teātrim tik daudz jāmaksā?

Mana problēma ir, ka man ir ļoti daudz darba – gan akadēmijā ar studentiem, gan teātrī. Man nav laika staigāt pa pieņemšanām, kurās varētu nodibināt kontaktus, atrast sponsorus.

Vai kāds no Latvijas miljonāriem nav piedāvājis palīdzību?
Es neesmu tik prestiža iestāde, lai man ko dotu. Viņi jau arī nezina, cik milzīgu darbu ''Skatuve'' izdarījusi jauno kadru kaldināšanā – pateicoties tam, ka profesorei ir sava teātra māja un viņa labi sadarbojas ar akadēmiju, dod iespēju studentiem strādāt šeit. Regnārs Vaivars savas pirmās izrādes taisījis pie manis, Viesturs Meikšāns arī. Džilindžera pirmā izrāde ''Emma Bovarī'' tapa pie manis ''Skatuvē''. Nemaz nerunājot par aktieriem, kas ''Skatuvē'' spēlējuši un turpina to darīt joprojām!

Pēc kāda principa jūs piesaistāt aktierus?
Viss atkarīgs no dramaturģiskā materiāla. Piemēram, skatos – šeit noderētu Ainārs Ančevskis. Zvanu viņam, Aināriņ, tu varētu? Ja viņš var sakombinēt ar darbu Nacionālajā teātrī, tad saka – jā.

Vai ir vērts būt godīgai?
Tāda ir mana daba. Tā esmu audzināta. Tomēr reiz kolēģim Pēterim Krilovam teicu: kā gandarījumu gribas… Viņš smējās – gandarījumu dabūsi viņā saulē! Taču zināmu gandarījumu esmu dabūjusi. Šogad kļuvu par Trīszvaigžņu ordeņa kavalieri.

Vai Gaļinas Polisčukas rīcību – iestāšanos partijā, tā nodrošinot savam teātrim līdzekļus, jūs saprotat?
Saprotu! Renesanses laikā visi mākslinieki strādāja galmā. Poliščukas kundze kļuvusi par galma mākslinieci. Nu labi – ja viņa tā spēj! Es nespēju, es nevarētu pārkāpt sev pāri. Man pat neienāktu prātā doma tā rīkoties. Laikam jau esmu muļķe. Ja man kāds trīs gados būtu iedevis 600 tūkstošus latus – vismaz šāda summa [par ''Teātra observatorijā'' četru gadu laikā ieguldīto valsts naudu] bija minēta presē, es būtu Latgales priekšpilsētu apgriezusi kājām gaisā! Man neskauž. Es varu tikai nožēlot, ka neesmu uz šādiem soļiem spējīga.

Man ir tāda daba, ka es otra dēļ visu varu izdarīt. Sevis dēļ nekad neiešu. Esmu augusi katoļticīgā ģimenē. Ja man kādreiz ir dilemma, es par vertikāli padomāju – kā no turienes mans lēmums izskatīsies. Bet Poliščukas kundzei varbūt nav šāda veida morālo dilemmu.

Kāpēc Šlesers jums nepiedāvāja stāties partijā un naudu teātrim?
Viņš jau nezina, ka es tāda esmu, kaut gan pats Ķengaragā uzaudzis.

Tagad Latvijā rodas daudz mazu, labu neatkarīgo teātru. Kā jūs to skaidrojat?
''Spīķeros'' ir ''Umka'', ir ''Dirty Deal'', Ģertrūdes ielas teātris, ''Kabata'', teātris ''TTT'', ''Skatuve''. Liepājā ir Neatkarīgais leļļu teātris. Krievu aktieri bijušajā ''Bimini'' iemitinājušies. Tikpat daudz, cik valsts teātru. Igaunijā ir ideāla situācija: viņi pieņēmuši neatkarīgos teātrus kā sistēmu, viņi tos dotē.

Valstij nāksies ar neatkarīgajiem teātriem rēķināties. Divdesmit gadus cīnoties savā teātrī, kas daudz devis latviešu teātra attīstībai – kaut vai jauno kadru radīšanā, domāju, ka varbūt laiks to institucionalizēt? Iedot dotāciju. Es ar 80 tūkstošiem gadā iztiktu – izkombinētu. Par 100 tūkstošiem vispār būtu laimīga. Tas būtu mana darba novērtējums. Tad es varētu mierīgu sirdi sagatavot sev maiņu, kas ''rukātu'' tālāk Latgales priekšpilsētā. Vadītu šo teātri ar 150 skatītāju vietām.

*Uz Maskavu! (krievu val.)